PIENĀ. Smieklīga patiesība. СтаВл Зосимов Премудрословски
Fuuu!! Kāpēc viņa šādi smird uz tevi??
– — vai tu esi stulbs?? Kad jūs gulējat, ko jūs kontrolējat sevi?? Ej, nekaunies strādāt. Viss klients nobijās, viņa muļķīgais jautājums, un arī intelektuālis?! Wah wah, nāc no šejienes … – Givi, kurš steidzīgi atkāpās man atkāpjoties, turpināja vajāšanu.
Es eju tālāk: otrais gruzīns stāv, pārdod aprikožu. Neviena cita, visi jau ir saritinājušies.
– — cik aprikožu? Es jautāju.
– — Pieci desmit rubļi, kilograms! viņš atbildēja.
– — Klausies, vai tu esi jauns? Es tevi sen neesmu redzējis. Es jautāju.
– — Es esmu Givi brālis, pārcēlos vakar.
– — Un es esmu ārsts, redzat, jūs redzat slimnīcu? Es tur strādāju. Netālu no tirgus.
– — es redzu.
– — Klausieties, man ir tikai divdesmit rubļu. Lūdzu, sveriet divdesmit.
– — Ei, tu sūdi, tu neredzi, viens kilograms ir palicis. Paņem visu.
– — Jā, es steigā no darba steidzos strādāt kopā ar savu dzīvesbiedru, ja es skrienu mājās, es kavēšos uz vizīti. Pārdod divdesmit?! Lūdzu. Palīdziet man, un es kaut kā jums palīdzēsim vēlāk.
– — Nat! – atcirta otrs gruzīns. – Ko es sveru divdesmit tebe, un kur pārējo, kur? Tiek ņemts kilograms, un puskilograms ir tīrs. Ķekars… ko, es pats ēdīšu? Kāds es esmu, ēzelis? Ej smadzenes, nesūdi. Ej, neraizējies… Uryuk, Uryuk! Svaigu tauku aprikoze!!! – Nemanījis ārstu, viņš sāka kliegt gruzīniem tukšā tirgū. Ārsts stāvēja un teica pirms aizbraukšanas.
– — Nu tad. Jūs ieradīsities manā slimnīcā. “Un es, skumjais ārsts, aizgāju prom, atceroties visu.” – Satveriet sevi, skops…
Un noteikti. Nākamajā dienā šis otrais gruzīns, nepārdodot pēdējos kilogramus aprikožu, ēda to nemazgājies un tika saindēts. Viņš piegāja pie manis – ārsta, kuram nebija noteiktas uzturēšanās vietas, un īrēju istabu šajā pilsētā, un es ieguvu ārsta diplomu Maskavas pasāžā ar nosaukumu “Okhotny Ryad”. Bet tas, ka mēs esam ārsti bez pajumtes, ir taisnība. Kur ir epidēmija, mēs dzīvojam tur, kur karš ir pat tur, kur es gribu strādāt, jo es esmu pieredzējis pasaulīgās dzīves pēcnācējs! Tāpēc es nokļuvu šeit provincē par niecīgu algu. Un sertifikācija netika pārbaudīta. Kas šeit ieradīsies, un zināšanas par airēšanas internetu, vienkārši nevajag slinkot, īpaši palīdz konsultāciju princips. Visur ir kāds padotais, kurš ēda šo suni un gatavojas pensijai. Pēc tam viņi izlemj galveno… Kopumā šis otrais gruzīns mani piesprauda un pamodināja ar klauvē pie durvīm pēc vētrainas bezpajumtnieku nedēļas nogales.
– — Ienāc, apsēdies!! – nepaceļot acis, es ierosināju. – Par ko jūs sūdzaties?
– — Er, dakter, kuņģis ir pietūkušies, sāp. Jā?!
– — sloksne līdz jostas vietai. – Es sapratu un uzzināju, kas pie manis nāca, bet nesniedzu viedokli. Viņš tuvojās viņam kā svešinieks un klausījās viņa matainajā vēderā.
Augšzemē kaut kas gurgged un hummed.
– — Mdaaaa … – es pievilku, nodomāju, saraucot seju un sacīju. – Ei, mīļā, ko tu ēdīji?
– — Uryuk. Droši vien aizmirsu mazgāt. – gruzīni sāpēs iesaucās.
– — Jūs zināt, aprikozei principā nav nekā kopīga. Jums ir diatēze.
– — Ko?
– — Parasti jūs esat stāvoklī.
– — Tee ko?? viņš uzsprāga. – Kas ir tik stāvoklī???? Hei, ty ārsta tante, vakar es jūs pazīstu!! Jūs atriebjaties!!!
– — Nē, ko tu. Visi simptomi saplūst ar vienu diagnozi un ar grūtniecību.
– — Kāds ir vēl viens simptoms, grūtniecība?! Hei wah wah, tu ej. Es iešu pie cita ārsta. Jūs man atriebjaties par aprikožu. – un, lepni uzlēcis, devās prom. Es ķiķināju un ļaunprātīgi ķiķināju pie sevis un paņēmu tālruni, sastādīju otrās klīnikas numuru.
– — Alle, Seryoga. Dzeltens sniegs? – viņš ir arī bezpajumtnieks, taču viņš studēja Sanktpēterburgas publiskajā bibliotēkā un zināja vairāk nekā es, jo vairāk viņš, atšķirībā no manis, dzīvoja operāciju zālē, papildus “nakts patversmei” un pagrabiem, kur viņam patika uzdot muļķīgus jautājumus. Čukči, galu galā, Āfrikā, Čukči. Tāpēc viņš ieņem terapeitiskās nodaļas vadītāja un, tāpat kā es, terapeita amatu. – Hei, Seryoga, Gomišavili pie jums tagad nāks ar zarnu saindēšanos. Pasakiet viņam, ka viņa ir stāvoklī.
– — Vai tiešām?
– — Kāda ir atšķirība jums, sakiet to!
– — Labi.
– — Palīdziet, pretējā gadījumā šie aprikozes tika pieķerti mūsu Krievijā, mēs par cilvēkiem vispār neuzskatāmies par ārstiem…
– — Hei, es to izdarīšu, bro. – Un darīts.
Tirgū ir otrs gruzīns, skumjš un skumjš. Trešais gruzīns nāk viņam pretī, mazs un sakrata degunu klupdams kāršu klāju.
– — Hei Givi, kas ir tik skumji?? Iesim ar punktu (ass) ar spēli?!
– — Hei wah wah, atstāj mani vienu, jā!! Redzi vēderu? Pietiekami, jau izspēlēts. Tēvs tu drīz būsi.
– — Eeeeeee?! – trešais gruzīns paklupa un, apstājies, paskatījās uz tēvoci…
13. piezīme
Atvainojiet, lūdzu, iesniedziet xxxx…
Un tā bija salnā ziema pirms Sanktpēterburgas gadadienas, Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja svētku priekšvakarā, visu trampu glabātāju un bezpajumtnieku, un bija tā, ka visi pareizticīgie gatavojās baznīcai, un kādas domas viņi nesa ar viņiem, bija viņu pašu bizness. Es nevarēju atrauties no Ļeņina dievietes, kuru valdošā partija bija cīnījusies ar visu savu bērnību un jaunību, un tad es pabeidzu skolu, tik perestroiku, un kāda veida, un dievi tika no jauna celti no Ļeņina uz Jēzu, jūs vēlaties Jehovu, un jūs vēlaties Allah, Krišna., Es gribēšu, es nebūšu… Lai izvēlētos, kurš tev patīk vai patīk?! Un pat komunisti, kuriem ir patiesība, ka Dieva nav, sāka ticēt katrs savam. Modes, un vēlētājiem patīk. Pastardiena, paralēli pasaulei, citplanētiešiem, īsi sakot, pulverē un pulverē cilvēku smadzenes, lai nemocītos un neprasītu ēdienu. Maini visu. Un ticība ir šaubas un zināšanas, un fanātisms ir viens otra priekšā. Kā teica viens pareizticīgais: pareizticīgie nav kristieši, bet Alahakbaram ir jānogalina visi. Īsāk sakot, Dieva darbs, tā ir personīga lieta. Mēs sēdējām Lavras mežā, ziemā es biju nobijies un mēģināju izkausēt ugunskuru no sasalušiem apaļkokiem, ko kritiskās dienās glabāja mūki, un viņiem ir pilsētas apkure. Un kāpēc noslīcināt? Un tad, lai nogaršotu karstu. Bezpajumtnieku dzīvē ļoti trūkst karstu ēdienu, it īpaši ziemā. Desas, ēdienu ēdieni un citi ātrie ēdieni jau sen ir kļuvuši garlaicīgi. Bet galvenais bija priekšā. Vēlāk nāca klajā Lehs, saukts par Humanoīdu. Rajona policijas darbinieks ļāva viņam smēķēt, kad viņš bija divpadsmit gadus vecs, jo viņa māte bija sašutusi par smagu alkohola lietošanu.
– — Izaugsme neiznāca, tāpēc dūmi. viņš teica Humanoīdam, kurš padomju laikos lepojās ar to kā komunistisko kārtību. Viņš tika izraidīts no internātskolas par moroniem, jo viņš izvaroja skolotāju, un viņa aizgāja. Tikko teicu:
– —