PIENĀ. Smieklīga patiesība. СтаВл Зосимов Премудрословски
trīs litru kārbu konservētu melno ikru gabaliņi. Es izņēmu divas kannas.
Tikai mēs no vienas krūzes paņēmām puslitru, savukārt, it kā šiferi, jo mājā ienāca divi policisti.
– — Nu, Harija? – viņi brauca. – vai nebija laika noliekties un jau mežacūka no tirgotājas nozaga? Nāc, sapako, nāc pie mums.
– — Kāpēc? – jautāja mans.
– — dodiet atzīšanos. Vai jūs vēlaties ar viņu, Vasilisa? – ieteica resns un sekls policists.
– — Principā jūs varat trenēties tā vietā. – Pievienoja izdilis un garš policists.
– — Bet penis jūs to uzminējāt!! – piedzēries Kharya šņukstēja, paņēma āmuru un divas naglas simt piecdesmit milimetru attālumā no palodzes un līdz nākamajam piesēja viņu kājas uz koka grīdas, nenoņemot to čības, nesadrumstot un acīmredzot nejūtot sāpes. Asinis lēnām iemērc čības. “Tagad paņemiet mani, bet nepieskarieties manai brāļameitai, pretējā gadījumā jūs pats ejat uz kausu… Nu.., vājš?. Es nezaudēju kuili, es neredzēšu gribas gadsimtu.
– — Nu, tu esi muļķis, Harija. – trekns.
– — Tieši tā, tas sabruka no ozola, kāpēc tas ir tik nežēlīgs? – piebilda izdilis.
– — Kāpēc tik nežēlīgi? Nāc, Paliči, uz ciklopiem, viņa spriedzi. – ieteica trekns. – Šis nestaigā, tas nestaigā.
– — In, tu muļķis, Harija!! Tagad, Vaska, – viņš pagriezās pret manējo. – Ielieciet izlietni, pretējā gadījumā tā ir puse sadusmojusies. – apgriezās un aizgāja.
Kharya paņēma knaibles no palodzes un bez jebkādas spriedzes izvilka nagus atpakaļ, nekad nesaraucot seju. Pārsteigti atvērām muti.
– — Jā, nelieciniet puišus. viņš mūs mierināja. -pour.., manas kājas joprojām bija apsalušas raktuvēs. Bet šis pelēkais plācenis uzreiz nokrīt. Hahaha!!! – un viņš kailām mutēm nolika, no kurām varēja redzēt bijušo zobu melnotos kauliņus.
– — Medus, mana burāšana! – mans draugs mani uzrunāja. – metās viņam pakaļ, viņam ir visi zēni. Viņš ir sieviete visu mūžu, bet māte viņu neredzēja randiņos. Viņa pat dzemdēja viņu šajā zonā, kad viņa kalpoja termiņam kopā ar manu vecmāmiņu par graudu maisu, kuru viņi kopā nozaga, divas māsas. Jā tēvocis?
– — Jā, tas ir atkritumi, klausieties, kāds joks no zonas es jums teikšu … – Un Kharya, nepievēršot uzmanību mušām, turpināja atmiņā smieklīgus stāstus, kas notika cietumā.
– — Un visam apgabalam vajadzēja stāvēt divas stundas pie piecdesmit piecām salnām.
– — Un kas notika? brāļameita jautāja tēvocim.
– -… Tātad tas bija šādi: vakara pārbaudē, jo nebija neviena darbuzņēmēja.
– — Un kas tas ir? Es jautāju, pagājis ārpus zonas aizmuguriski.
– — Tas ir ieslodzītais, kurš dod darbu citiem ieslodzītajiem, ir īkšķis ar zonas īpašnieku. – paskaidroja mīna. Kharya aizdedzināja cigareti un pūta dūmu gredzenus.
– -… Visa teritorija tika apgriezta otrādi. – turpināja Kharya. – Nav kazas no šī un tā visa, un sals – mīnus četrdesmit pieci. Ziemeļblāzma un steidzas no debesīm. Pēc tam es samirkšķināju ar kājām, pēc tam gāju sapuvis uzvalkā, kuru mocīju ar kājām.
– — Un ko, vai jūs to atradāt? – es prātoju.
– — Ahhh… Jā, viņi atrada.., heh.., dušā, natūrā, es drāšos. Šis schmuck, kails pie spoguļattēla galda uz pakaļas kāja, saraustījās.
– — Hahahaha!!! – kliedza. – Kas, natūrā?
– — Kas, kāpēc? – jautāja mans.
– — Kāpēc, ko?! Piesprausts uz viņa pīkstiena (ass). Tur visa zona joprojām popping … – Harija joprojām skaloja krūzi un Ostaps cieta. – Un vēl bija joks. Pateikt?
– — Nāc, nāc, forši! – atbalstīja mīnu.
– — Viens brīnums sūdu tualetē aizklāts. No visiem pēcspēkiem viņš savāca nekaunīgu sūdu un izgatavoja biezu desu, kas pusotra metra garumā izskatījās kā viena pret otru kā mārrutki vīriešiem. Un visi staigāja, skatījās un nesaprata, kam bija tik plašs anālais fragments, ka viņš to nevarēja aizmirst, un viņš to monumentalizēja statujā. Ilgu laiku viņa tur stāvēja un uzjautrināja visus apmeklētājus. Īsāk sakot, tur ir viena prāta māja, un tur nav ko darīt. Sakiet labāk, kā jums klājas Sanktpēterburgā vai Maskavā?!
Mēs paskatījāmies viens uz otru un uzlauzām, smaidot.
– — Ko tas saka!? – Es teicu, ķermeņa izmēri: simts divdesmit piecdesmit viens simts divdesmit. – Tāpat kā visur: šodien ir panna un rīt vairs nav.
– — Jā, arī tur ir joki. – Es vibrēju viņas mašīnas vibrators, tas ir, es, ielejot vēl vienu krūzi. – Labāk klausieties anekdotu. Tas nozīmē, ka bebrs un baļķis stumj pret strāvu, un krauklis smēķē muļķības pie koka kuces un aplūko bebra grūto moku. Viņš peldēja, peldēja, redz, vārna sēž un sakošļā. “Dod, – domā, – es atpūtīšos” un prasa viņai: – — Ko, viņi saka, jūs darāt spalvu? un viņa: – — Es? – vārna smīnēja. – Es smēķēju bambusu,.. Uuuuiii!!! … Huuuuu.
Bebrs: – — Kas tad? Khe, hr.. – bebrs atdalījās no dūmiem, kas nāca viņa virzienā.
Vārna: – — steidzas.., priekam viss.., un es gribu dzīvot… Ahhahaha!!!
Bebrs: – — Un kā kaut ko smēķēt?
Vārna: – — Jā, velciet un turiet, turiet, līdz jūs aizlidojat.. Vai vēlaties izmēģināt?
Bebrs: – — Un kas, nāc?!
Un vārna pūta bebru dūmu kolonnu, piemēram, no tvaika vilciena. Bebrs to norija un turēja plaušu dziļumā. Piepūstā grauzēja ķermenis lēnām nogrima uz muguras, un viņš sāka grimt līdz dibenam, atlaidot baļķi un izplešot kājas. Bebru piepildīja ziņkāres izjūta, kad zivis peldēja viņam garām un aļģes vicināja viņu pa ceļu, kur ved viņa strāva. Un kā viņš agrāk nebija pamanījis šādu redzējumu un skaistumu. Pirmoreiz mūžā viņš pakļāvās upei un dabai.
Tajā pašā laikā ap līkumu Behemots sēž šīs upes krastā un izdzēš apakšbikses. Viņš redz, ka uzbrūk bebrs un izelpo dūmus.
Nīlzirgs: – — Vai jūs esat bebrs? – nīlzirgs bija pārsteigts. – baļķis bija tur, bet tagad, piemēram, veļas mazgātava, jūs uznirstat?
Bebrs: – — Tur! Tur!!! Ap vārnas līkumu smēķē bambuss!!!!!!
Nīlzirgs: – — Kur??
Bebrs: – — Tur!!!!! – strāvas nēsāts, bebrs sacīja.
Nīlzirgs bija ieintriģēts un, atmetis savu uzmācību, ienirt ūdenī.
Vārna sēž, smēķē bambusu un plandās sēžot. Pēkšņi viņas knābja priekšā uznirst nīlzirgs. Un vārna, kas nodevās turpat, nolaida spārnus, atvēra acis kā varde un kliedza visos kraukļu kaklā.
Vārna: – — Bebrs, izelpo!!! Dabā, pārsprāgt?!!!
11. piezīme
Par Gēnu
Es dzemdēju nēģeri Ivanovu. Guļ, tas nozīmē, ka viņa ir nomētāta