Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa
faktiem. Turklāt man piemīt instinkts, kas ļauj pamanīt un izlolot labu, vērtīgu domu un vērtīgus cilvēkus. Visa pamatā ir vērtīgi cilvēki.
– Varbūt jums gluži vienkārši veicies. – Keitas sarakstā šīs piebildes nav, bet es nespēju no tās atturēties, jo Grejs ir tik pārliecināts par sevi. Viņa acis pārsteigumā ieplešas.
– Es neticu veiksmei un nejaušībām, Stīlas jaunkundze. Jo vairāk es strādāju, jo vairāk man veicas. Patiesībā visu izšķir īsto cilvēku pieņemšana komandā un viņu enerģijas novirzīšana pareizajā gultnē. Šķiet, Hārvijs Faierstouns ir teicis: “Ļaužu izaugsme un pilnveidošanās ir vadoņa augstākais aicinājums.”
– Jūs runājat kā cilvēks, kurš grib pār visiem valdīt. – Vārdi izskan, pirms pagūstu tos apvaldīt.
– Jā, Stīlas jaunkundze, es uzņemos vadību visās situācijās, – Grejs atbild, un viņa smaidā nav ne miņas no uzjautrinājuma. Mēs vērojam viens otru, un viņa skatiens ir bezkaislīgs. Mana sirds iepukstas straujāk, un es atkal pietvīkstu.
Kāpēc šis vīrietis mani tā satrauc? Varbūt vainojama viņa glītā seja? Vai kvēle viņa acīs? Nevērīgais žests, ar kādu viņš laiž rādītājpirkstu pār lūpām? Es klusībā lūdzos, kaut viņš to pārtrauktu.
– Turklāt milzīgu varu iespējams iegūt, pārliecinot sevi, ka esi dzimis, lai valdītu pār itin visu sev apkārt, – Grejs mierīgs turpina runāt.
– Vai jūs uzskatāt, ka jums pieder milzīga vara? – es jautāju, nospriedusi, ka viņam piemīt slimīga valdītkāre.
– Manā labā strādā vairāk nekā četrdesmit tūkstoši darbinieku, Stīlas jaunkundze. Šī apziņa man sniedz atbildības izjūtu. Ja vēlaties, varat to dēvēt par varas apziņu. Ja es nolemtu, ka telekomunikāciju nozare mani vairs neinteresē, un pārdotu savu uzņēmumu, jau pēc mēneša divdesmit tūkstošiem cilvēku vajadzētu domāt, kā segt hipotēkas maksājumus.
Es izbrīnīta paveru muti, šī pazemības trūkuma satriekta.
– Vai jums nav jāsaskaņo sava darbība ar uzņēmuma valdi? – es sašutusi jautāju.
– Kompānija pieder man. Un tajā nav nekādas valdes. – Grejs sarauc uzaci. Protams, es to zinātu, ja būtu nedaudz pameklējusi informāciju. Bet šis vīrietis ir tik iedomīgs! Es nolemju mainīt pieeju.
– Vai jums ir kādas ar darbu nesaistītas intereses?
– Ļoti dažādas, Stīlas jaunkundze. – Greja lūpās ataust viegls smaids. – Ārkārtīgi dažādas. – Un viņa rāmais skatiens nezināma iemesla dēļ liek man apjukt un piesarkt. Vīrieša pelēkajās acīs pavīd kaut kas šķelmīgi nerātns.
– Jūs ļoti smagi strādājat; kā jūs izlādējaties?
– Izlādējos? – Grejs smaidīdams atklāj nevainojamus, baltus zobus. Es uz brīdi piemirstu elpot. Viņš patiesi ir skaists. Neviens nedrīkstētu būt tik izskatīgs.
– “Izlādējos”, kā jums labpatika to nosaukt, es dažādi – burāju, lidoju, iesaistos dažādās fiziskās aktivitātēs. – Grejs nedaudz sakustas krēslā. – Es esmu ļoti bagāts cilvēks, Stīlas jaunkundze, un man ir interesantas aizraušanās, par kurām es izdodu ārkārtīgi daudz naudas.
Es steidzīgi uzmetu skatienu Keitas jautājumiem, vēlēdamās mainīt tematu.
– Jūs ieguldāt naudu ražošanā. Kāpēc? – es vaicāju, vienlaikus prātodama, kādēļ viņa klātbūtnē tik ļoti mulstu.
– Man patīk veidot kaut ko jaunu, patīk izprast, kā darbojas mehānismi, kā tos var izjaukt un salikt kopā. Un mani interesē kuģi. Ko citu lai atbildu?
– Izklausās, ka jūs vairāk pakļaujaties savai sirdij, nevis loģikai un faktiem.
Grejs parauj lūpu kaktiņus augšup un vērtējoši uzlūko mani. – Iespējams. Kaut gan daudzi apgalvo, ka man nemaz nav sirds.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka viņi mani ir labi iepazinuši. – Grejs velta man sāju smaidu.
– Vai draugi teiktu, ka ir viegli jūs iepazīt? – Es nožēloju jautājumu, tiklīdz tas izskanējis. Keitas sarakstā tā nav.
– Es esmu ļoti noslēgts cilvēks, Stīlas jaunkundze, un rūpīgi sargāju savas tiesības uz privāto dzīvi. Tāpēc es reti piekrītu intervijām.
– Kāpēc jūs bijāt ar mieru sniegt šo?
– Tāpēc, ka mēdzu ziedot universitātei naudu, turklāt man neizdevās atvairīt Kevanas jaunkundzi. Viņa mocīja un nogurdināja manus sabiedrisko attiecību darbiniekus, un es apbrīnoju šādu mērķtiecību.
Zinu, cik neatlaidīga spēj būt Keita. Tieši tāpēc es šobrīd sēžu šeit un nervozi trinos uz krēsla, Greja caururbjošā skatiena mulsināta, kaut gan patiesībā man vajadzētu mācīties eksāmeniem.
– Jūs ieguldāt līdzekļus arī lauksaimniecības tehnoloģiju izveidē. Kāpēc jūs interesē šī joma?
– Naudu nav iespējams ēst, Stīlas jaunkundze, un šajā pasaulē ir pārāk daudz cilvēku, kam nepietiek pārtikas.
– Jūs runājat kā filantrops. Vai tā ir viena no jūsu kaislībām? Visas pasaules nabagu pabarošana?
Grejs nevērīgi parausta plecus.
– Tā ir svarīga nozare, – viņš nomurmina, bet man šķiet, ka viņš nerunā atklāti. Cik dīvaini! Pabarot visas pasaules nabagus? Es tajā nesaskatu nekādu finansiālu izdevīgumu, tikai augstus ideālus. Vīrieša attieksmes samulsināta, es ar skatienu sameklēju nākamo jautājumu.
– Vai jūs piekrītat kādai filozofiskai idejai?
– Ne gluži. Ir kāds princips, ko mēdzu ievērot. Tie ir Kārnegija vārdi: “Cilvēks, kurš spējis pilnībā apgūt pats savu prātu, var iegūt visu pārējo, kas viņam pienākas.” Es esmu ļoti mērķtiecīgs. Man patīk valdīt pār sevi un visiem apkārtējiem.
– Tātad jūs vēlaties visu iegūt?
– Es gribu nopelnīt tiesības uz to, bet jā, man gribas iegūt visu.
– Izklausās, ka esat neglābjams patērētājs.
– Tieši tā. – Grejs smaida, tomēr viņa acis ir aukstas. Arī šie vārdi neatbilst tāda cilvēka raksturam, kurš vēlas pabarot pasauli, tāpēc man rodas aizdomas, ka mēs runājam par kaut ko citu, bet es neizprotu slēpto jēgu. Šķiet, ka istabā kļūst karstāks, un es satraukta noriju siekalas. Mani pārņem vēlme ātrāk pabeigt šo interviju. Keitai taču pietiks materiāla, vai ne? Es palūkojos uz nākamo jautājumu.
– Jūs esat adoptēts. Kā jums šķiet, cik lielā mērā šis apstāklis ietekmējis jūsu personību? – Tas ir pārāk intīms jautājums, un es uzlūkoju Greju, cerēdama, ka viņš nesadusmosies. Viņš sarauc pieri.
– Man nav iespējas to uzzināt.
Es jūtu sevī mostamies ziņkāri. – Cik gadu vecumā jūs tikāt adoptēts?
– Šī informācija ir pieejama jebkuram interesentam, Stīlas jaunkundze. – Greja balss skan skarbi, un es piesarkstu. Nu protams, ja es būtu zinājusi, ka vadīšu šo interviju, es būtu visu noskaidrojusi jau iepriekš. Valdīdama mulsumu, es steigšus turpinu sarunu.
– Jums nācies upurēt ģimenes dzīvi darba labā.
– Tas nav jautājums, – viņš atcērt.
– Atvainojiet! – Es neveikli sagrozos krēslā; viņš liek man justies kā nerātnam