Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa
neizskatās iepriecināts.
– Atvainojiet. Tas bija, hmm, rakstīts šeit. – Vīrietis pirmo reizi izrunājis manu vārdu. Es jūtu, ka sirds pukst straujāk un vaigos atkal iesitas sārtums, tāpēc aizlieku matu šķipsnu aiz auss, cenzdamās slēpt satraukumu.
Grejs pieliec galvu uz sāniem.
– Vai šie tiešām nav jūsu jautājumi?
– Nē. Keita… Kevanas jaunkundze… tos sagatavoja viņa.
– Vai jūs abas strādājat studentu avīzē? – Velns! Man nav nekādas saistības ar studentu avīzi. Tā ir Keitas ārpuslekciju nodarbe, nevis manējā. Esmu koši pietvīkusi.
– Nē. Viņa ir mana dzīvokļa biedrene.
Grejs paberzē zodu, iegrimis pārdomās, un vērtējoši nopēta mani.
– Vai jūs pati pieteicāties atnākt uz šo tikšanos? – viņš ledainā, klusā balsī ievaicājas.
Kuram te kuru paredzēts intervēt? Viņa skatiens ieurbjas manī, un esmu spiesta atzīt patiesību.
– Mani uz to piespieda. Keita nejūtas labi. – Mana balss ir tik tikko dzirdama, un tajā ieskanas nožēla.
– Tas ļoti daudz izskaidro.
Pie durvīm kāds pieklauvē, un istabā ienāk otrā blondīne.
– Greja kungs, atvainojiet, ka jūs traucēju, bet pēc divām minūtēm sāksies jūsu nākamā tikšanās.
– Mēs vēl neesam beiguši, Andrea. Atcel manu nākamo tikšanos, lūdzu.
Andrea vilcinās un ieplestām acīm uzlūko priekšnieku. Viņa šķiet apjukusi. Grejs nesteidzīgi pagriež galvu un sarauc uzacis. Blondīne pietvīkst koši sārta. Lieliski! Tas nenotiek tikai ar mani.
– Labi, Greja kungs, – viņa nomurmina un aiziet. Grejs neapmierināts savelk pieri grumbās un atkal pievēršas man.
– Par ko mēs runājām, Stīlas jaunkundze?
Tātad es atkal esmu jaunkundze, nevis Anastasija.
– Es nevēlos jūs lieki aizkavēt.
– Man gribētos kaut ko uzzināt par jums. Domāju, ka tas būtu taisnīgi. – Greja acis kvēlo ziņkārē. Ko tas nozīmē? Kas viņam padomā? Viņš novieto elkoņus uz krēsla roku balstiem un saliek pirkstus kopā, veidojot jumtiņu pie lūpām. Viņa mute ir ļoti… saistoša. Es noriju siekalas.
– Nav nekā daudz, ko zināt.
– Kādi ir jūsu plāni pēc universitātes pabeigšanas?
Es paraustu plecus, šīs intereses samulsināta. Pārcelties uz Sietlu kopā ar Keitu, atrast darbu. Neesmu īsti domājusi par dzīvi pēc tam, kad būšu nolikusi eksāmenus.
– Vēl neesmu neko izlēmusi, Greja kungs. Pagaidām tikai vēlos nokārtot visus pārbaudījumus. – Un šobrīd man vajadzētu mācīties, nevis sēdēt viņa plašajā, sterili kārtīgajā kabinetā un sarkt viņa ciešā skatiena ietekmē.
– Mums ir lieliska praktikantu programma, – Grejs klusi ieminas, un es pārsteigta saraucu uzacis. Vai viņš man piedāvā darbu?
– Paldies, es to paturēšu prātā, – es apjukusi nomurminu. – Kaut gan nedomāju, ka es te iederētos. – Ak vai! Es atkal paužu savus uzskatus skaļi.
– Kāpēc? – Viņš ieinteresēts pieliec galvu, savilcis lūpas tik tikko jaušamā smaidā.
– Tas ir acīmredzams, vai ne? – Esmu neveikla, neprotu ģērbties, un mani mati nav blondi.
– Man nē. – Greja acīs vairs nav ne miņas no uzjautrinājuma, un es piepeši jūtu līdzi šim nezināmus muskuļus pavēderē saraujamies. Novērsusies no viņa ciešā skatiena, es stingi vēroju savus savītos pirkstus. Kas te notiek? Man tūlīt pat jādodas prom. Es paliecos uz priekšu, lai paņemtu diktofonu.
– Vai vēlaties, lai jums parādu biroju? – Grejs vaicā.
– Jūs noteikti esat ļoti aizņemts, Greja kungs, un man jābrauc mājās. Ceļš ir garš.
– Jūs brauksiet uz Vankūveru ar mašīnu? – Viņš izklausās pārsteigts, pat nedaudz satraukts, un palūkojas ārā pa logu. Ir sācies lietus. – Uzmanieties! – Vīrieša balss ir skarba, pavēloša. Kāpēc viņu tas tā interesē? – Vai noskaidrojāt visu, kas jums nepieciešams? – viņš jautā.
– Jā, – es atbildu, likdama diktofonu mugursomā. Viņš domīgi samiedz acis.
– Pateicos par interviju, Greja kungs.
– Pateicos jums, – viņš pieklājīgi atsaucas.
Kad pieceļos, viņš seko manai priekšzīmei un pasniedz man roku.
– Uz redzēšanos, Stīlas jaunkundze. – Šie vārdi izklausās pēc izaicinājuma vai draudiem; nav skaidrs, ko viņš domājis, un es saraucu pieri. Kad gan mums būtu iespējams vēlreiz tikties? Es paspiežu Greja roku un satriekta atklāju, ka starp mums vēl joprojām virmo kaut kas savāds. Droši vien tikai manas iedomas.
Grejs atsperīgiem, gracioziem soļiem pieiet pie durvīm un plaši atver tās. – Tikai vēlos pārliecināties, ka jūs spēsiet iziet ārā. – Viņš velta man vieglu smaidu, acīmredzot runādams par iepriekšējo reizi, kad es ienācu viņa kabinetā ne īpaši elegantā veidā. Es piesarkstu.
– Ļoti laipni, Greja kungs, – es atcērtu, un viņa smaids kļūst platāks. Priecājos, ka šķietu tev uzjautrinoša, es pikta domāju, iziedama vestibilā, bet Grejs mani pārsteidz, nākdams man līdzi. Arī Andrea un Olīvija izbrīnītas paceļ skatienu.
– Vai jums bija mētelis? – Grejs jautā.
– Tikai žakete.
Olīvija pielec kājās un atnes manu žaketi, un Grejs, izņēmis to viņai no rokām, paceļ apģērba gabalu man pie pleciem. Neizsakāmi nokautrējusies, es ļauju viņam palīdzēt man to uzvilkt. Greja plaukstas brīdi skar manus plecus, un es spēji ievelku elpu. Varbūt viņš pamana manu reakciju, tomēr neko neizrāda. Izstiepis garo rādītājpirkstu, viņš nospiež lifta izsaukšanas pogu, un mēs abi gaidām – es neveikli mīņājos, bet viņš ir tikpat rāms un savaldīgs kā vienmēr. Durvis atveras, un es steidzīgi ieeju pa tām, izmisīgi alkdama aizbēgt. Kad pagriežos un uzlūkoju Greju, viņš skatās uz mani un ir atspiedies pret durvju stenderi netālu no lifta, ar vienu roku balstīdamies pret sienu. Viņš patiesi ir ārkārtīgi izskatīgs. Pat biedējoši skaists.
– Anastasija, – viņš atvadoties nosaka.
– Kristjen, – es atbildu. Un durvis, paldies Dievam, aizveras.
2. NODAĻA
Mana sirds neprātīgi dauzās. Tiklīdz lifts sasniedzis pirmo stāvu un atveras durvis, es izskrienu no tā, nedaudz paklupdama, bet man paveicas un es neizstiepjos garšļaukus uz nevainojami tīrās smilšakmens grīdas. Es steidzos uz plato stikla durvju pusi, un jau pēc brīža esmu brīvībā, Sietlas aukstajā, atsvaidzinošajā gaisā. Pavērsusi seju augšup, es izbaudu vēsās, patīkamās lietus lāses, aizveru acis un dziļi ievelku elpu, mēģinādama kaut nedaudz atgūt līdzsvaru.
Neviens vīrietis nekad nav uz mani atstājis tādu iespaidu kā Kristjens Grejs, un es nesaprotu, kāpēc tas noticis. Vai pie tā vainojams viņa izskats? Pieklājība? Nauda? Vara? Es nespēju izskaidrot savu savādo reakciju. Ko tas nozīmēja? Atvieglojumā skaļi nopūtusies, es atspiežos pret ēkas tērauda pīlāru un varonīgi cenšos nomierināties. Kad sirds nedaudz pierimusi, es papurinu galvu un dodos meklēt savu mašīnu.
Izbraucot