Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa
bijusi sieviete nepareizajā laikā, vietā un gadsimtā. Kad eseja ir gatava, jau pienākusi pusnakts un Keita sen devusies gulēt. Es pārgurusi aizeju uz savu istabu, priecādamās, ka esmu tik daudz paveikusi, kaut gan ir pirmdiena.
Saritinājusies savā baltajā gultā, es ietinos mātes dāvātajā vatētajā segā, aizveru acis un nekavējoties iegrimstu miegā. Sapņos man rādās tumsā slīgstošas istabas, aukstas, kailas grīdas un pelēkas acis.
Visu turpmāko nedēļu es pavadu, ierakusies mācībās un darbā. Arī Keita ir aizņemta, veidojot pēdējo studentu avīzes numuru pirms grožu nodošanas jaunajam redaktoram, turklāt viņa atkārto mācību vielu pirms eksāmeniem. Jau trešdien viņa jūtas daudz labāk, un man vairs nav jāskatās uz sārto, trusīšiem nosēto pidžamu. Es piezvanu mātei uz Džordžiju, gribēdama noskaidrot, kā viņai klājas, un arī uzklausīt veiksmes novēlējumus eksāmenos. Pēc tam viņa stāsta par savu jaunāko aizraušanos – sveču liešanu; mana māte nemitīgi iesaistās dažādos biznesa projektos. Garlaicības dēļ viņa meklē kādu iespēju lietderīgi pavadīt laiku, tomēr ir tik nepastāvīga, ka tas nekad neizdodas. Jau nākamnedēļ viņas uzmanība būs pievērsta kaut kam citam. Es satraucos par māti un ceru, ka viņa nav ieķīlājusi māju, lai sagādātu līdzekļus savai jaunajai nodarbei. Un es ceru arī, ka Bobs pieskata manu māti tagad, kad es to vairs nevaru darīt. Bobs ir viņas vīrs salīdzinoši nesen, lai gan gados ir krietni vecāks par manu māti. Viņš ir nosvērtāks nekā mātes trešais vīrs.
– Kā klājas tev, Ana?
Es brīdi vilcinos, un māte saausās.
– Viss ir labi.
– Ana? Vai tu esi ar kādu iepazinusies? – Apbrīnojami. Kā viņai tas izdodas? Mātes balsī skan līksms satraukums.
– Nē, māt, nekas nav noticis. Tu būsi pirmā, kam es piezvanīšu, ja kaut kas tāds atgadīsies.
– Ana, bērns, tev tiešām vajadzētu vairāk iziet ļaudīs. Es par tevi raizējos.
– Man nekas nekaiš, māt. Kā klājas Bobam? – es atkal ķeros pie uzmanības novēršanas.
Vēlāk es piezvanu savam patēvam Rejam, kurš bija mātes otrais vīrs. Šo cilvēku es uzskatu par savu tēvu. Man ir viņa uzvārds. Mūsu saruna ir īsa. Patiesībā tā vairāk nosaucama par vienpusēju ņurdienu virkni, kas ir atbilde uz maniem saudzīgi uzdotajiem jautājumiem. Rejs nemēdz daudz pļāpāt. Bet viņš ir dzīvs, vēl joprojām skatās futbola pārraides (un spēlē ķegļus, makšķerē vai izgatavo mēbeles, kad televīzijā nerāda neko interesantu). Rejs ir prasmīgs galdnieks, un tikai, pateicoties viņam, zinu, kāda ir atšķirība starp ripzāģi un rokas zāģi.
Piektdienas vakarā mēs ar Keitu apspriežam, ko varētu darīt, jo gribam nedaudz atpūsties no mācībām, darba un studentu avīzes. Piepeši pie durvīm kāds piezvana, un aiz tām stāv mans labais draugs Hosē, rokā turēdams šampanieša pudeli.
– Hosē! Es tā priecājos, tevi redzot! – Mēs aši apskaujamies. – Nāc iekšā.
Mēs iepazināmies pirmajā mācību dienā; Hosē toreiz izskatījās tikpat vientuļš un apjucis kā es. Mēs abi sajutām viens otrā radniecīgu dvēseli un kopš tās dienas esam tuvi draugi. Mums ir līdzīga humora izjūta, turklāt mēs atklājām, ka Rejs un Hosē tēvs reiz abi dienējuši vienā armijas vienībā. Tagad arī viņi ir sadraudzējušies.
Hosē mācās inženierzinātnes un ir pirmais no savas ģimenes, kurš iekļuvis universitātē. Viņš ir ļoti gudrs, bet puiša patiesā aizraušanās ir fotomāksla. Hosē prot uzņemt lieliskus attēlus.
– Man ir jaunumi. – Viņš plati smaida, tumšajām acīm mirdzot.
– Es uzminēšu! Tev izdevies panākt, lai tevi vēl nedēļu neizmet no skolas, – es ķircinu draugu, un viņš tēlotās dusmās sarauc pieri.
– Portlendas galerija pēc mēneša izliks apskatei manus darbus.
– Tas ir vareni! Apsveicu! – Es sajūsmināta vēlreiz apskauju Hosē, un arī Keita atplaukst smaidā.
– Malacis, Hosē! Es varētu par to uzrakstīt avīzei. Visi redaktori sapņo par iespēju piektdienas vakarā ieviest izmaiņas saturā, – Keita joko.
– Mums tas jānosvin. Es vēlos, lai jūs ierodaties uz atklāšanu. – Hosē brīdi uzstājīgi vēro mani un piesarkst. – Jūs abas, protams, – viņš piemetina un nemierīgs palūkojas uz Keitu.
Mēs ar Hosē esam labi draugi, bet sirds dziļumos es nojaušu, ka viņš gribētu kaut ko vairāk. Viņš ir jauks un prot mani smīdināt, tomēr mēs abi nesaderam kopā. Hosē vairāk līdzinās brālim, kura man nekad nav bijis. Keita bieži smejas, ka man trūkst gēna, kas nodrošina vēlmi pēc vīrieša, bet patiesībā es vēl neesmu sastapusi nevienu, kurš… nu, kurš mani valdzinātu, kaut gan arī es nedaudz ilgojos pēc izslavētās ceļgalu drebēšanas, sirds dauzīšanās un tauriņiem vēderā.
Dažreiz es iedomājos, ka ar mani kaut kas nav labi. Varbūt esmu pārāk daudz laika pavadījusi literatūras romantisko varoņu sabiedrībā, tāpēc loloju pārāk nepiepildāmas cerības. Bet reālajā dzīvē neviens man nav licis justies aizgrābtai.
Vismaz līdz šai pirmdienai, iečukstas mana zemapziņa. Nē! Es nekavējoties padzenu šo domu. Negrasos pie tās kavēties, it īpaši pēc apkaunojošās intervijas. Vai esat homoseksuāls, Greja kungs? Es saraujos, to atcerēdamās. Kopš tās reizes esmu redzējusi viņu sapņos gandrīz katru nakti. Droši vien tāpēc, ka cenšos izmest no prāta šo pazemojošo piedzīvojumu.
Es vēroju Hosē, kamēr viņš atver šampanieša pudeli. Viņš ir gara auguma puisis, platiem pleciem, tumsnēju ādu, tumšiem matiem un kvēlām, melnām acīm. Zem krekla un džinsiem redzami spēcīgi muskuļi. Jā, Hosē ir pievilcīgs, bet domāju, ka viņš beidzot uztvēris mājienu: mēs esam tikai draugi. Korķis nopaukšķ, un Hosē smaidīdams palūkojas uz mani.
Sestdien veikalā valda ellišķīga rosība. Mūs no visām pusēm ielenc remontdarbu entuziasti, kas vēlas uzlabot savas mājas. Mēs ar Kleitona kungu un kundzi, kā arī Džonu un Patriku, abiem pusslodzes strādniekiem, visu dienu apkalpojam klientus. Tomēr dienas vidū kļūst nedaudz klusāks, un Kleitones kundze liek man pārbaudīt dažus pasūtījumus, kamēr sēžu aiz letes un slepus ēdu smalkmaizīti. Esmu iegrimusi darbā, salīdzinādama kataloga numurus ar vajadzīgajām un pasūtītajām precēm. Mans skatiens pārmaiņus pievēršas pasūtījumu žurnālam un datora ekrānam, līdz es nevilšus paceļu galvu… un ielūkojos Kristjena Greja pelēkajās acīs. Viņš stāv pie letes un vēro mani.
Šķiet, ka man tūlīt apstāsies sirds.
– Stīlas jaunkundze. Cik patīkams pārsteigums! – Viņš ne mirkli nenovērš skatienu no manis.
Velns un elle, kas Grejam šeit darāms? Viņš izskatās kā radīts pastaigām kalnos, ģērbies krēmkrāsas džemperī un džinsos, izturīgiem zābakiem kājās, un viņa mati šķiet vējā izspūruši. Man nedaudz paveras mute, un uz brīdi atsakās klausīt gan mēle, gan smadzenes.
– Greja kungs, – es nočukstu, jo ne uz ko citu neesmu spējīga. Viņa lūpās parādās tik tikko jaušams smaids, un acīs iemirdzas uzjautrinājums, it kā viņš priecātos par kādu citiem nezināmu joku.
– Man bija darīšanas tuvumā, – Grejs paskaidro. – Gribēju papildināt krājumus. Priecājos jūs atkal redzēt, Stīlas jaunkundze. – Viņa balss ir silta un glāsmaina kā tumša, kausēta šokolāde ar karameli… vai kaut kas tamlīdzīgs.
Es papurinu galvu, mēģinādama atgūties. Sirds mežonīgi dauzās, un es koši pietvīkstu, viņa ciešā skatiena samulsināta. Nespēju atgūties no