Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa
es nebiju gaidījusi. Es papurinu galvu, jo tiešām nezinu atbildi.
– Nu, es esmu pieejams. Varbūt rīt…?
– Jūs būtu ar mieru piedalīties foto sesijā? – Mana balss atkal kļuvusi spiedzīga. Ja man izdotos to panākt, Keita nokļūtu septītajās debesīs. Un tu atkal varēsi viņu satikt, pavedinoši čukst manas zemapziņas balss. Es ātri atvairu šo domu; tā ir tik muļķīga un neticama…
– Keita būs sajūsmināta, ja vien atradīsim fotogrāfu. – Es tā priecājos, ka plati uzsmaidu Grejam. Viņš spēji paver lūpas, it kā ievilkdams elpu, un samirkšķina acis. Vienu sekundes simtdaļu viņš šķiet apjucis un nelaimīgs, un zeme nodreb man zem kājām, tektoniskajām plāksnēm mainot virzienu.
Kristjens Grejs spēj būt arī apjucis.
– Dodiet man ziņu par rītdienu. – Grejs izvelk maku no džinsu aizmugurējās kabatas. – Lūk, mana vizītkarte. Uz tās ir mobilā telefona numurs. Zvaniet pirms desmitiem rītā.
– Labi. – Es turpinu smaidīt, iztēlodamās Keitas sajūsmas gaviles.
– Ana!
Otrā ejas galā parādījies Pols, Kleitona kunga jaunākais brālis. Es zināju, ka viņš atgriezies no Prinstonas, bet nedomāju, ka redzēšu viņu jau šodien.
– Atvainojiet uz mirkli, Greja kungs, – es saku un aizgriežos, bet vēl pamanu, ka vīrietis neapmierināts sarauc pieri.
Pols vienmēr bijis labs draugs, un šobrīd, kad esmu iegrimusi tik savādā sarunā ar bagāto, vareno, neticami pievilcīgo un valdonīgo Greju, ir lieliski pievērsties kādam, kurš ir pavisam normāls. Tomēr viņš sagādā pārsteigumu, ieraudams mani ciešā apskāvienā.
– Ana, sveika, es tā priecājos, tevi redzot! – viņš līksmo.
– Sveiks, Pol. Vai esi atgriezies nosvinēt brāļa dzimšanas dienu?
– Jā. Tu labi izskaties, Ana. Ļoti labi. – Pols smaidīdams mani aplūko un pēc brīža atlaiž manus plecus, bet nekavējoties apliek roku ap tiem. Es nokaunējusies neveikli pamīņājos. Man patīk Pols, bet viņš vienmēr izturas pārāk brīvi.
Kad es atkal uzlūkoju Kristjenu Greju, izrādās, ka viņš mūs vēro ar vanaga cienīgu skatienu; viņa acis ir piemiegtas, un tajās vīd kaut kas nepatīkams, bet lūpas cieši, bezkaislīgi sakniebtas. Dīvaini ieinteresētā pircēja vietā ir parādījies cits cilvēks – auksts un tāls.
– Es apkalpoju klientu, Pol. Tev ar viņu vajadzētu iepazīties, – es saku, cenzdamās kliedēt naidīgumu, ko redzu Greja sejā, un aizvelku Polu pie viņa. Abi nopēta viens otru, un šķiet, ka temperatūra pazeminās līdz arktiskam līmenim.
– Pol, šis ir Kristjens Grejs. Greja kungs, šis ir Pols Kleitons, veikala īpašnieka brālis. – Un man kāda neskaidra iemesla dēļ rodas vēlme paskaidrot vairāk. – Mēs esam pazīstami, kopš sāku šeit strādāt, kaut gan reti tiekamies. Viņš nupat atgriezies no Prinstonas, kur studē biznesa vadību. – Es jūtu, ka runāju pārāk daudz. Apklusti taču!
Abi vīrieši sarokojas. Greja sejas izteiksme ir neizdibināma, bet Pols piepeši atplaukst. – Vai jūs esat tas Kristjens Grejs, kuram pieder Grey Enterprises kompānija?
Grejs pieklājīgi pasmaida, bet viņa acis ir saltas.
– Vareni! Vai varu jums kaut kā palīdzēt?
– Anastasija jau visu paveikusi, Kleitona kungs. Viņa ir ļoti izpalīdzīga. – Grejs vēl joprojām izskatās bezkaislīgs, bet viņa vārdi… Šķiet, ka viņš patiesībā saka pavisam kaut ko citu. Tas ir mulsinoši.
– Lieliski, – Pols atbild. – Uz redzi vēlāk, Ana.
– Protams, Pol. – Es vēroju viņu aizejam uz noliktavas pusi. – Vai vēlaties kaut ko citu, Greja kungs?
– Tikai šīs mantas. – Viņš runā aprauti un salti. Nolādēts… vai esmu viņu aizvainojusi? Dziļi ievilkusi elpu, es pagriežos un tuvojos kasei. Par ko viņš dusmojas?
Es ierakstu čekā virvi, kombinezonu, maskēšanas lenti un savilcējus. – Četrdesmit trīs dolāri, lūdzu. – Es uzlūkoju Greju un, sastapusies ar viņa vērīgo skatienu, tūlīt pat to nožēloju.
– Vai vēlaties, lai iesaiņoju jūsu pirkumu? – es jautāju, pieņēmusi viņa sniegto kredītkarti.
– Jā, Anastasija. – Viņš izgaršo manu vārdu, un sirds atkal sāk dauzīties krūtīs. Es tik tikko spēju paelpot un steigšus salieku mantas plastmasas maisiņā.
– Vai piezvanīsiet man, ja nolemsiet rīkot foto sesiju? – Viņš atkal ir lietišķs. Es pamāju, nespēdama parunāt, un sniedzu viņam kredītkarti.
– Labi. Varbūt rīt tiksimies. – Grejs pagriežas, gatavodamies aiziet, bet apstājas. – Ak jā… Anastasija, es priecājos, ka tava draudzene nevarēja ierasties uz interviju. – Viņš uzsmaida man un mērķtiecīgi izsoļo no veikala, uzmetis maisiņu plecā, bet es jūtos kā pārvērtusies par trīsošu hormonu gūzmu. Paiet vairākas minūtes, kamēr es lūkojos uz aizvērtajām durvīm, aiz kurām nupat nozudis Kristjens Grejs, un tikai pēc tam es atgriežos uz Zemes.
Nu labi, man viņš patīk. Lūk, esmu sev to atzinusi. Vairs nespēju slēpties no savām jūtām. Nekad vēl neesmu kaut ko tādu piedzīvojusi. Grejs man šķiet neticami pievilcīgs, bet es apzinos, ka man nav nekādu cerību, un nopūšos, saldi rūgtas nožēlas pārņemta. Viņš šeit noteikti ieradās tikai sagadīšanās dēļ. Tomēr es varu apbrīnot viņu no tālienes; tas nekādu ļaunumu nenodarīs. Un, ja atradīšu fotogrāfu, rīt man būs iespēja viņu apbrīnot ļoti daudz. Gaidās notrīsējusi, es iekožu apakšlūpā un smaidu kā pusaudze. Man jāpiezvana Keitai un jāsarīko foto sesija.
3. NODAĻA
Keita gavilē.
– Kā viņš nonāca veikalā? – telefona klausulē ziņkāri skan draudzenes balss. Es esmu noslēpusies noliktavā un mēģinu runāt nevērīgi.
– Viņam bija darīšanas tuvumā.
– Man tā šķiet ļoti neticama sagadīšanās, Ana. Varbūt viņš gribēja aprunāties ar tevi? – Sirds iepukstas straujāk, bet prieks nav ilgs. Drūmā realitāte ir tāda, ka Grejs šeit ieradās kārtot citus jautājumus.
– Viņš viesojās lauksaimniecības fakultātē. Teica, ka finansējot pētījumus, – es atbildu.
– Ak jā, pareizi. Viņš ziedoja fakultātei divarpus miljonus dolāru.
Oho!
– Kā tu to zini?
– Es esmu žurnāliste, Ana, un rakstīju apskatu par Kristjenu Greju. Mans darbs ir to zināt.
– Labi, labi, Kārla Bernsteina, nesatraucies pārāk. Tātad tu gribi fotogrāfijas?
– Protams! Tikai jāpadomā, kurš tās uzņems un kur to darīt.
– Mēs varētu pajautāt Grejam, kur viņš vēlas fotografēties. Viņš teica, ka vēl kādu laiku uzturēšoties šeit.
– Vai tev ir iespēja ar viņu sazināties?
– Jā, mobilā telefona numurs.
Keita spēji ievelk elpu.
– Bagātākais, izvairīgākais un mīklainākais Vašingtonas štata vecpuisis iedeva tev savu mobilā telefona numuru?
– Nu… jā.
– Ana! Tu viņam patīc. Par to nav nekādu šaubu, – Keita sparīgi apgalvo.
– Nē,