Ienīstu. Gribu. Mīlu. Jolanta Auziņa
istabu. Ko es tikko izdarīju?! Es esmu pilnīgi izlaidies no ierindas! Joprojām jūtu dedzinājumu no sitieniem pa plaukstu, bet pats galvenais, ka atceros, cik maiga ir āda uz viņas dibena! Un kāda kleita viņai šovakar bija uzvilkta?! Kurva! Ar vienu skatienu pietika, lai mani aizdedzinātu. Es biju dusmīgs uz viņu par kavēšanos. Man gribējās uz viņu kliegt par to, ka viņa mani pievīla pirmajā darba dienā! Patiesībā es nedomāju, ka pēc tam es viņai ļautu strādāt.
Sākumā es gribēju viņu izmest no šejienes, lai viņa man vairs netraucētu. Taču, kad ieraudzīju viņas tērpu, apsārtusi un satraukta, mans loceklis uzreiz reaģēja. Es pat nenojautu, kā es viņu apgriezu un sāku spaidīt. Mana galva bija kā migla! Manas smadzenes tajā brīdī bija pilnīgā aptumsumā. Mani pie prāta atveda viņas pēdējais nopūtiens. Es sapratu, ka esam aizgājuši pārāk tālu un ka es to nevaru atļauties.
Es nevaru atkal ienirt visā tajā sūdā, ko pārdzīvoju pirms septiņiem gadiem. Atcerējos, ka man mājās ir sieva. Es viņu nemīlu, bet jākauj šī mīlestība. Es savā laikā neko labu no viņas neesmu saņēmis.
Es ātri nomazgāju seju ar aukstu ūdeni un paskatos uz sevi spogulī. Es izskatos mežonīgs. Plaši atvērtas acis. Mana skreja joprojām ir neticami sasprēgājusi. Man ausīs atkal skan viņas straujā elpošana un stenēšana. Es noriju.
Velnišķīga elle!
Sieva. Alina. Viņai ir jauks dibens. Atlētiska un pieguļoša. Stingra. Man vajadzētu padomāt par savu sievu.
Bet es nekad neesmu bijis pārspīlēti uzpumpēto fans. Lūk, perfekts, kas man tikko bija kā uz delnas. Mēreni stingrs un mēreni mīksts. Mazs un ne pārāk mazs. Perfekts.
Es veicu nelielu elpošanas vingrinājumu. Man šķiet, ka tas darbojas. Es esmu pieaudzis vīrietis, bet reaģēju kā jauns jaunavīgs jaunava, kas nekad nav turējis sievietes dibenu. Man ir jāizliekas, ka tas nekad nav noticis.
Kurš to nedara? Un kas no tā, ka es iesitu menedžerei?
Velnišķīga elle!
Šovakar es viņu sūtīšu mājās. Izgāzies no manas sejas! Rīt mums būs vēl viena tikšanās.
Ar šādām domām es dodos uz kafiju kluba kafejnīcā un pēc tam uz Razumovskas Tanzila biroju.....
Atveru durvis un redzu, ka viņa ar kādu sarunājas, izmantojot videolīniju.
Sākumā man atkal gribas viņai iespiest… nē, nevis iespiest. Kliedzu! Viņa ne tikai kavējas, bet arī velti tērē laiku sarunām. Taču, tiklīdz es atveru muti, es sadzirdu mazas meitenītes balsi. Saruna notiek itāļu valodā, kuru es vispār nesaprotu.
Pēkšņi kabinetā atskan raudāšana, un ne tikai no mazās meitenītes, bet arī no pašas Taņas. Viņa ir pagriezusi muguru pret mani pie loga, tāpēc neredz, ka esmu ienācis. Un es sastingstu uz vietas. Es nekad neesmu redzējusi, ka viņa izplūstu asaras.
Manās atmiņās Tānija vienmēr ir bijusi stingra meitene. ar ļaunu temperamentu un prasmi pastāvēt par sevi. Bet šeit es redzu pavisam citu viņas pusi. Es visu laiku dzirdu, kā viņa rūc, šņukst, bet viņa cenšas runāt jautri un ar smaidu. Es varu dzirdēt viņas smaidu. Es zinu, ka tā ir viņas meita. Es jūtu šķipsnu krūtīs. Bet es nevēlos iedziļināties, kas to izraisījis.
Beigusi runāt, Taņa pagriežas manā virzienā un uzreiz pārsteigta uzlec.
– Kotovs! Jā… – viņa uzliek roku uz krūtīm un dziļi izelpo. – Kāpēc tu mani tā biedē?! – neskatīdamās uz mani, ātri noslauka asaras.
Pēc redzētā un dzirdētā es aizmirstos par šņākšanu un par to, ka arī es nevaru redzēt šo kuci.
– Es atnācu tev pateikt, ka šodien esi brīva. Rīt pulksten 8:30, un nekavējies. Mēs visi atkal iepazīsimies, – es nozīmīgi paskatos uz viņu un piebildu: – Un es ceru, ka tu būsi atbilstoši ģērbusies......
– Vai man ir jāģērbjas kā mūķenei? – viņa aizkaitināti izelpo, un es atkal ieraugu dzirksti viņas acīs.
Velns!
– Tu zini, ko es domāju, – saku caur sakostiem zobiem, uz ko Taņa piekrītoši klanās un sāk krāt savas lietas somiņā. Es esmu pārsteigta, ka viņa nav turpinājusi strīdu. – Vai tev līdzi ir dokumenti?
– Ak, jā! Man ir mani dokumenti. Lūk, šeit, – viņa noliek uz galda mapi.
Es eju klāt, lai to paņemtu, un pamanu, ka Tanja nedaudz saspringst.
Vai viņa baidās, ka es viņai atkal iesitīšu?
– Labi. Jūs to paņemsiet rīt, – es pasmaidīju un pēc neliela klusuma nolēmu pajautāt. – Vai tā bija tava meita?
Tanja sastingst un strauji met galvu uz augšu, raugoties tieši uz mani.
– Jā. Šodien ir viņas dzimšanas diena. Es zvanīju, lai viņu apsveiktu… – viņa cenšas uzlikt smaidu.
Pēc tam birojā kādu brīdi valda klusums. Mēs stāvam un skatāmies viens otram acīs. Sen jau tā nav bijis, lai es to darītu tieši tā.
Taču nepagūst ilgs laiks, kad Tanja pārtrauc mūsu skatīšanos.
– Nu… Vai man tad iet? – viņa jautā klusi, bet tūlīt pat mierina mani skaļākā balsī: – Es apsolu, ka rīt neaizkavēšos!
– Iet.
– Uz tikšanos, – viņa māj, neskatīdama uz mani, kad iet garām, gluži kā padotais savam priekšniekam.
Es aizdomīgi sekoju viņas slaidajai figūrai, līdz viņa pazūd aiz durvīm.
Viņas atrašanās šeit man būs ļoti grūta. Man nāksies šeit iegriezties bieži. Tas ir jauns klubs, un man nepieciešama pastāvīga uzraudzība, īpaši attiecībā uz dažiem darbiniekiem. Man būs jāsavāc visa mana gadu gaitā uzkrātā izturība un profesionalitāte, Grigorij Aleksandrovič. Mēģiniet neradīt nekārtību. Tas nevienam labi nebeigsies. Mums ir jāturpina turēties tālāk no šīs kuces, bet jāatzīst, ka mani, tāpat kā agrāk, viņa vilina ar mežonīgu spēku…
* * *
"Tanja."
Pa ceļam uz mājām es pārdomāju Grišas uzvedību, un tā man joprojām ir noslēpums. Viņš mani ienīst, un es redzu to viņa acu skatienā. Tajā pašā laikā viņš dara kaut ko nesaprotamu. Viņš vēlas mani, tas ir acīmredzami. Un es vēlos viņu, tas ir acīmredzami.
Visus šos gadus es atceros, cik labi viņš lika man justies. Un viņa pieskāriens šodien ir uzjundījis šo veco liesmu. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka jau sen neko tādu neesmu jutusi. Man tā pietrūka kā traka. Un pat būtu padevusies, ja Griša turpinātu šodienas sodu. Piekristu visam paklausīgi, pat par spīti mūsu pagātnei. Bet! Es nekad neesmu bijusi ar precētiem vīriešiem. Viņi man bija tabu.
Es nekad neaizraujos ar morāli, bet precēti vīrieši man vienmēr bija aizliegts auglis. Mans tētis pameta mammu, lai dotos pie citas, kad viņa vēl bija stāvoklī ar mani. Es viņu maz atceros, jo viņš nomira, kad man bija trīs gadi. Taču tas, ko viņš izdarīja, un tas, cik grūti bija mammai palikt vienai, man iespiedās uz visiem laikiem. Viņa visu mūžu mani audzināja viena, strādāja divos vai trīs darbos. Kāds āksts, lai man piedod mans "dārgais tētis", uztaisīja bērnu, solīdams ilgu un laimīgu dzīvi, un aizbēga pie mīļākās!
Ko mana mamma ir redzējusi savā dzīvē?! Viņas vecāku vecais dzīvoklis. Bērns viņas rokās. Darbs par niecīgu algu 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Kad mamma saslima ar vēzi, mēs plānojām viņai pirkt jaunu dzīvokli. Toreiz es to varēju atļauties. Es gribēju, lai mamma beidzot dzīvo labos apstākļos. Es kādu laiku sūtīju viņai naudu. Tie bija vienīgie gadi, kad viņa dzīvoja, nedomājot, cik maksā griķi vai gaļa. Viņa varēja atļauties