Ienīstu. Gribu. Mīlu. Jolanta Auziņa
un vēlas mani drīz redzēt. Mana sirds asiņoja. Tā ir pirmā reize, kad mēs tik ilgi esam bijuši šķirti. Viņai ir tikpat grūti kā man. Es jūtos tā, it kā no manis būtu izrauts gabaliņš sirds. Puse no manis. Kā es ilgojos pēc viņas.
Mans mērķis ir drīzumā doties uz banku un mēģināt pieteikties hipotekārajam kredītam. Es nevaru kavēties, man tas ir jāizdara pēc iespējas ātrāk. Bet šodien neizdosies, jo visi mani dokumenti bija palikuši pie Grišas, lai mani piereģistrētu.
Kad atgriezos mājās, pagatavoju sev spageti un izvārīju dažas desiņas.
M-da… Izsmalcinātas vakariņas! Es košļāju un purinu degunu, cenšoties noslīcināt dzīves neapmierinātību. Es no tās aizbēgu, bet kur es nokļuvu? Joprojām tajā pašā dzīvoklī, joprojām ar tām pašām lētajām nūdelēm. Mans manikīrs un pedikīrs ir izstīdzējuši, man nepieciešams pieskāriens, bet tagad es to nevaru atļauties. Nekādu salonu, nekādu vaksāciju, nekādu shugaringu. Man viss būs jādara pašai.
Pēc "brīnišķīgajām" vakariņām no sava čemodāna izvelku viskija pudeli, kas atvesta no maniem Itālijas krājumiem, un iedzeru to tieši no rīkles. Alkohols apdedzina manu kaklu, triecas pa galvu. Un krūtīs jūtu spēka pieplūdumu.
– Nekas, mēs to pārvarēsim!
Ir tikai seši vakarā, tāpēc es nolemju izkraut savus koferus. Es salieku lietas pa plauktiem skapī, pakarinu uzvalkus un kleitas. Taču tikai puse no manām drēbēm der. Vēl viens "Fottuto!". Sagatavoju drēbes rītdienai, nomazgājos dušā un tad eju gulēt.
Jā, Tānija ir izpriecājusies.
* * *
Aleluja!
Es pamostos desmit minūtes pirms modinātāja. Acīmredzot vakar es baidījos zaudēt darbu, kuru vēl pat nebiju sākusi.
Es ieslēdzu mūzikas kanālu un gatavojos. Man ir pārsteidzoši labs garastāvoklis. Es arī ļoti gaidu tikšanos ar darbiniekiem. Es vienmēr esmu bijusi ļoti sabiedrisks cilvēks, un man patīk iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Un tagad es nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu, kas ir pieņēmis darbā Grišu. Iespējams, ka personāla sastāvā ir kādas meitenes.
Un es vēlos uzreiz noteikt, kurš kļūs par manu draugu un no kura man jāturas tālāk. Kā cilvēks es reizēm esmu konfliktējoša, un skandāli darbavietā man nav vajadzīgi, būs nepieciešams labi ieskatīties.
Šodien esmu ģērbusies gandrīz pieticīgi. Balta, pieguļoša kleita uz plānām tilla siksniņām, ar mājienu caurspīdīgumu krūšu zonā. Taču tā ir tikai ilūzija smilškrāsas krāsas zīda oderējuma veidā.
Jā, tas atkal ir seksīgi, bet pieklājīgi. Es nevaru sev palīdzēt. Es gribu! Es gribu parādīt savu krāšņo figūru, kamēr man tā vēl ir. Pēc Mijas piedzimšanas man nevajadzēja sevi mocīt velti. Es gribu skaisti ģērbties! Pat ja dažiem cilvēkiem tas nepatīk… Redzi, manas drēbes neizskatās pareizi… Viņš pieradīs. Ja viņš domā, ka es esmu gatava valkāt kartupeļu maisu tikai tāpēc, ka viņam kaut kas nepatīk, viņš var atvilkt lūpas atpakaļ.
Es aizķeru dažas šķipsnas aizmugurē ar malvas sprādzīti. Dūmainas acis, bēšas lūpas. Matu sprādzes. Rokassomiņa. Taksometrs – atslēga uz svaigu un skaistu vadītāju ierodoties.
Paldies dieviem, šodien Visums mani iepriecina ar pirmo taksometru vadītāju izvēli. Es apbrīnoju skaisto Camry būtni un tikpat skaisto šoferi. Mans sievišķais libido histēriski kliedz par seksa trūkumu. Man šis gadījums ir kā svaiga gaisa malks. Nepieciešams. Īpaši tad, kad esi kopā ar tādiem vīriešiem. Man nav bijis seksa jau trīs mēnešus! Trīs! Tas man ir rekords! Es nezinu, kā es vēl esmu uz kājām! Ar visu, kas pēdējā laikā ir noticis, man tam nav bijis laika. Bet manu ķermeni vajag glāstīt. R-r-r!
Un es domāju, ka Dievs sadzirdēja manas garīgās ciešanas.
Es ieeju tirdzniecības centrā un dodos uz liftu. Nospiežu pogu un gaidu, kad iekāpšu, un pēkšņi blakus stāvošais vīrietis mani uzrunā.
– Tanja?!
Es pagriežu galvu balss virzienā un ieskatos puisim sejā.
– Mityagin?!
Viņš ir mainījies! Skolā viņš bija daudz mazāks. Augsts, tievs, ar brillēm, bet izskatīgs. Tas bija mans klasesbiedrs – Ženija Mityagins un mans pirmais draugs. Visādā ziņā pirmais…
8. nodaļa
Tagad man priekšā stāv tikai milzīgs lācis. Muskuļu izciļņi, izsmalcināta frizūra. Taču bez brillēm; viņš, šķiet, ir sācis nēsāt kontakttēlus. Džinsi ir šauri, un arī T-krekls ir cieši apvilkts ap šo Šišabangmas kalnu. Man nepatīk šāds stils uz vīriešiem. Ak, labi. Es negaidīju viņu šeit ieraudzīt.
– Es tevi nepazīstu! – Es pieskāršos viņa bicepsiem un tad tricepsiem. Tie ir cieti kā klints. – Vau! Tu esi kā tas zaļais bandīts!
Mēs ar Žeņu smejamies, un tajā pašā laikā ierodas mūsu stikla kuģis, kurā mēs uzreiz ieejam.
– Darbs prasa, lai tu paliktu uniformā, – puisis plaši pasmaida un tad novērtējoši paskatās uz mani. – Arī man sākumā šķita, ka tā izskatās. Bet tava dzimumzīme uz vaiga tevi izdeva.
Mitjagins varbūt iepriekš izskatījās pēc ņirga, bet viņam pakaļ skrēja puse skolas meiteņu. Vienmēr nekaunīgs, ar mūžīgi krāšņu smaidu, viņš iekaroja naivu meiteņu sirdis. Bet viņš bija mans! No devītās līdz desmitajai klasei… Eh! Bet par tiem laikiem es padomāšu mazliet vēlāk....
– Ak, tas ir mans mols! Vai tā ir tik ļoti mainījusies? – un man joprojām uz sejas ir patiess smaids. Negaidīta un galu galā ļoti patīkama tikšanās!
– Mainījies. Bet viņa joprojām ir skaistule! – pamirkšķina uz mani.
– Paldies! – Es nepagurstu un rotaļīgi pamirkšķinu viņai pretī. – Kas tad ir tas darbs? Nesaki man, ka tu strādā Perfect Body? – Es paplašinu acis un pārsteigumā pasmaidīju par mājienu.
– Jā, es tur pirms brīža dabūju darbu. Šodien ir mana otrā darba diena. Tu arī tur strādā?
Svētā drāna! Kāda sakritība!
– Ziniet, es esmu jūsu priekšnieks! – Pacelusi zodu uz augšu, es ņirdzīgi metu acis uz savu padoto.
– Kotova sieva?
– Pf-f-f, – nopriecājos, uzreiz zaudējot visu rotaļīgo noskaņojumu. – Nekādā gadījumā! Mums ar viņu nav pilnīgi nekāda sakara! – Es viņu pēc iespējas pārliecinošāk nosodu, lai viņš savā galvā neveidotu pieņēmumu tīklu. Nevajag, lai darbavietā klīst baumas, ka mums ar Kotovu kaut kas bijis kopīgs, pat pagātnē. Ikviens uzskatīs mani par viņa pašreizējo padoto, kas "izpumpējis" viņa amatu. Protams, es esmu par labu, bet kādam par to vispār nav jāzina. Jūs neiegūsiet nekādu cieņu. – Tīri profesionāli, lai jūs zinātu, – es ar patosu un stingrību paprikoju. Jā, pats. Es šo amatu ieguvu ar sviedriem un asinīm.
Žeņa atkal smejas.
– Protams! Es to dabūju, neuztraucieties, – viņš viltīgi samulst. – Kāds vakar nokavēja darbu. Ai-ai-ai-ai, Tanja!
– Jā, tas notika, – es nopūšos, aizdzenot atmiņas par to, kā mani par to sodīja. – Nevajag man to atgādināt.
Mēs iznākam savā stāvā, un pulksteņa rādītājos vēl ir tikai astoņas divdesmit. Lūk, to varētu saukt par labu dienas sākumu. Interesanti, ja es būtu nokavējis un šodien Griša būtu izpildījis savus draudus?
Mēs ar Žeņu virzāmies kabinetu virzienā, aplūkojot pārējos darbiniekus, kas steidzas pa telpu.
– Jums