Ienīstu. Gribu. Mīlu. Jolanta Auziņa
Mūsu mājkalpotāja – Ābela, viņa vairākkārt ir redzējusi krāpšanos. Mēs ar viņu labi komunicējām, tāpēc viņa man par visu ziņoja. Bet es nedomāju, ka viņa brauktu uz Krieviju liecināt pret savu darba devēju.
– Jā, – nopūšas Ruzilja apa. – Ne daudz.
Viktors Petrovičs, šķaudīdams rīkli, sāk skaidrot:
– Skatieties, tiesa jebkurā gadījumā vispirms ņems vērā māti kā galveno aizbildni. Un ņem vērā arī bērna vēlmes. Pirms tiesas jums ir jāsaņem pastāvīgs darbs un sava dzīvesvieta.
– Jā, es to zinu. Man jau ir darbs. Tagad man ir jāatrod dzīvesvieta. Kā es saprotu, mūsu vecā vienistabas istaba neder?
– Ne gluži. Dzīves apstākļiem jābūt labiem. Ja mēs salīdzinām jūs un jūsu bijušo vīru, viņš šeit uzvar.
Es saprotoši piekrītu. Tajā brīdī viesistabā ienāk Ānija.
– Klausies, Taņa! Par dzīvokli. Karimam ir tukšs dzīvoklis centrā. Kā būtu, ja mēs to pārdotu tev uz nomaksu?! – Ar plašu smaidu mana draudzene piedāvā, pēc kā man acīs kļūst dzīvokļa izmērs.
– Es tev par to nekad neatmaksāšu! Ko jūs darāt?!
– Neesi muļķis! Mēs samazināsim cenu. Tu maksāsi, cik vari.
– Nē, es nevaru, – es stingri teicu, skatoties draugam acīs. – Es ņemšu hipotekāro kredītu uz vienistabas dzīvokli. Karima dzīvoklis man ir par daudz.
– Tanja! Lieto savu galvu! Tas uzlabos tavas izredzes! Padomā par savu meitu un nesaki nē!
Es nopūšos un nolemju nomierināt Anju.
– Es par to padomāšu.
Protams, ka nē! Vai viņa ir traka?! Tas dzīvoklis centrā ir divdesmit mūsu vienistabas dzīvokļu vērts. Es nekad viņiem neatmaksāšu. Un viņi jau tā pārāk daudz dara manā labā. Dzīvoklis būtu par daudz!
Ānija uzmana, jo zina, ka mana atbilde nemainīsies.
– Padomā, padomā, – viņa klanās un dodas atpakaļ pie bērniem, jo tur atkal kāds kādam vilka matus.
Mēs ar viņas vecākiem pārrunājam vēl dažas detaļas, iedzeram tēju, un tad es dodos mājās. Tagad es zinu, ka man aiz muguras ir divi lieli juristi. Atliek tikai padarīt mani par perfektu aizbildni pēc tiesas standartiem.
Pa ceļam apstājos tirdzniecības centrā un nopērku dažus pārtikas produktus, gultas veļu un tīrīšanas līdzekļus. Man ir jāiztīra dzīvoklis un jāsakārto vismaz daži no čemodāniem. Jā, šī man būs darbīga nakts. Ņemot vērā, ka es to neesmu darījis jau ļoti, ļoti sen!
Ha-ha! Vakars! Es neiešu gulēt līdz trijiem no rīta. Es vienkārši uzgāžos uz nepielietā dīvāna un aizmigu.
Un, protams, nenostādu modinātāju un neko nesagatavoju savai pirmajai darba dienai.....
– Svētā sūdi! – Es ar kliedzienu strauji lecinu no dīvāna.
Es sāku skraidīt pa dzīvokli kā vējdzirnaviņas. Ir pulksten deviņi no rīta, un es vēl joprojām esmu mājas drēbēs, ar sapinītu putru uz galvas un samocītu seju! Telefonā ir desmit neatbildētie zvani no "priekšnieka"!
Es neatzvanu, lai netērētu laiku. Un klausīties viņa sašutumu? Es tā nedomāju. Es to jau zinu! Idiots! Pirmā darba diena, atklāšanas diena, un es?!
Es ātri nomazgājos dušā, stāvot vecajā vannā. Tad nedaudz izžāvē matus, veicu grimu.
Es pat neesmu sakārtojusi savus čemodānus ar visu šo tīrīšanu! Sūdi!
Uzvelku pirmo atrasto violetas krāsas, pieguļošo kleitu. Papēži, somiņa, un nav laika kaut ko darīt ar matiem! Man jau sen nav bijis laika kaut ko darīt ar matiem.
* * *
Es izkāpju no lifta pareizajā stāvā, un rokas pulkstenis rāda divpadsmit pusdienlaiku! Jāšauj! Bet tas tomēr ir ātri, ņemot vērā to, cik ilgi esmu ceļojusi.
Es redzu, ka notiek darbs. Visur ir strādnieki un pat klienti jau staigā apkārt, it kā klubs būtu atvērts jau krietnu laiku un viņi būtu viesi. Tas viss ir pret mani!
Pamanu ugunīgu skatienu priekšā, kas liek man nožēlot, ka esmu tikai pārnestā nozīmē bruņurupucis. Man tik ļoti gribas paslēpties!
– Kur, pie velna, tu esi bijis? – klusi nopūšas man sejā Griša un iestumj mani savā kabinetā.
– Griša, atvainojies! Es vakar ievācos dzīvoklī, sakopu… – es pēkšņi pārtrūku, kad Griša piespiež mani pie sienas, atkal satverot mani aiz kakla.
– Pirmā diena! Pirmā! Un tu mani jau esi pievīlusi! Iedomājies, kāds idiots es biju savu padoto priekšā, kad sapulcē mēģināju izsaukt mūsu vadītāju! – viņš apstulbina biroju ar savu nikno toni. Viņa acis met zibeni, tajās plosās viesuļvētra: "Velns, cik ļaunais ir Kotovs!".
– Atlaidiet! Jūs mani sāpināt! – Es tik tikko izspiežuies, mēģinādams izrauties, bet, kā vienmēr…
Viņš atkal nopriecājas un pagriež mani pret sienu.
– Tev sāpēs vēl vairāk!
Viņš vienā plaukstā satver manus matus, piespiežot vaigu pie aukstās akmens sienas, un ar otru roku aizvelk man kleitu uz augšu.
– Ko tu dari?! – es satriekta čukstu. Pat mana balss uz brīdi pazūd no šoka.
– Klusē!
Kad kleita ir novilkta līdz viduklim un es esmu stringos ar gandrīz kailu dibenu, viņš…
Viņš ar plaukstu nospiež man pa sēžamvietu, liekot šļakstam atbalsoties birojā.
– Auš! – Es izplešu acis no pēkšņā asins pieplūduma manā sejā un dedzinošajām sāpēm. Es sāku spiesties vēl spēcīgāk. – Atlaid mani! Vai tu esi iznācis no prāta?!
Vēl viens sitiens!
Kotovs piespiežas pie manis un raupji, aizsmakusi ieelpo man ausī.
– Es teicu, lai tu klusē!
Vēl viens sitiens! Un vēl! Un atkal! No sitieniem mana pakaļa deg! Bet es esmu traks, jo esmu uzbudināts! Manas biksītes ir slapjas no uztraukuma, un es aizvien vairāk izlieku muguru, nekontrolēti paceļot papēdi gaisā, lai saņemtu vēl vienu šņukstu.
– Tu darīsi, kā es teiktu! Un, ja nepaklausīsi, es tevi pātagu! Vai tu mani saproti?! – manā kaklā atskanēja caururbjoša vibrācija un tad vēl viens sitiens, kas lika manam vēdera lejasdaļai savilkties nepanesamā, žēlabainā mezglā.
– A-ahhhhh… – es sastingstu, nespēdams to noturēt, bet es sevi laboju. – Si… es saprotu…
Pēc maniem vārdiem viņš beidzot pārtrauca mani mocīt un vienlaikus sagādāt man baudu. Viņš pēkšņi ievelk gaisu man kaklā un berzē savu uzbudināto locekli pret manu sānu. Viņš ir pārstājis mani mocīt, bet tagad mans klīts ārkārtīgi pulsē un alkst atbrīvošanas. Viņš mani ir tā uzbudinājis, ka es nespēju domāt ne par ko citu. Viss manī kliedz un lūdz, lai mani pieskaras.
Un viņš sagādā manam ķermenim jaunu baudu, kad sāk glāstīt vietas, kurās viņš mani sit, liekot man saviļņoties līdzi viņa kustībām. Tik sen es neesmu piedzīvojusi tādu tornado, kas aizved manas domas uz tālām vietām. Tik augstu virs tā visa. Tas bija tikai kopā ar viņu. Vienmēr mežonīgs un neparedzams! Ak, mans Dievs!
Jā! Viņa pirksti glāsta auduma strēmeli starp manām sēžamvietām. Es sakodu lūpu, kad jūtu, kā viņš palielina spiedienu savās kustībās, tad atkal tikko pieskaras. Slīd tālāk, tuvojas pašam