Meitene ar pulksteni sirds vietā. Pīters Svonsons
vasaras beigas, tāpat kā citiem bostoniešiem nepatika garās Jaunanglijas ziemas. Sagurušie koki, dzeltējošie parki un garās, mitrās naktis lika viņam ilgoties pēc rudens vēsuma un elpojamā gaisa, kas nelika ādai pielipt pie drēbēm un kaulos ielīt nogurumam.
Viņš nogāja nelielo ceļa gabalu līdz “Džeka Krova” bāram, cik lēni vien varēdams, cerēdams pasargāt kreklu no sviedriem. Automašīnas līkumoja pašaurajām ieliņām, mēģinādamas izvairīties no pilsētas šausmām. Vairums šī konkrētā kvartāla iedzīvotāju plānoja baudīt savas pirmās vakara glāzītes Velflītas vai Edgartaunas, vai Kenbunkportas bāros vai kādā no piejūras pilsētiņām, kas atradās saprātīgā attālumā, braucot ar automašīnu. Džordžs bija mierā ar “Džeka Krova” bāru, kur pasniedza viduvējas kvalitātes dzērienus, taču gaisa kondicionētājs, par kuru rūpējās no Kanādas uz ASV pārcēlies francūzis, parasti bija noregulēts ledusskapja temperatūrā.
Un viņš priecājās par iespēju satikt Airīnu. Bija pagājušas jau vairāk nekā divas nedēļas kopš viņu pēdējās tikšanās reizes kokteiļu vakarā, ko rīkoja kopīgs draugs. Viņi tikpat kā nebija parunājuši, un, kad Džordžs pirmais devās projām, viņa tam bija uzmetusi tēlota sašutuma pilnu skatienu. Tas lika Džordžam iedomāties par to, vai viņu mainīgās attiecības atkal ir nonākušas pie kārtējā krīzes punkta. Viņš pazina Airīnu piecpadsmit gadus; abi bija iepazinušies žurnālā, kurā Džordžs strādāja vēl aizvien. Viņa bija redaktora palīdze, bet viņš darbojās debitoru parādu nodaļā. Grāmatveža amats labi pazīstamā literārā žurnālā bija licies ideāls darbs cilvēkam, kurš interesējās par literatūru, taču nebija apveltīts ar literāru talantu. Šobrīd Džordžs bija kļuvis par šī konkrētā grimstošā kuģa komercdirektoru, kamēr Airīna taisījakarjeru “The Globe” aizvien augošajā interneta nodaļā.
Viņi bija ideāls pāris divus gadus. Taču šiem diviem gadiem sekoja trīspadsmit gadi ar aizvien īsāku atgriešanos, savstarpējiem apvainojumiem, neuzticību un aizvien mazākiem solījumiem. Un, lai arī viņi jau sen bija atteikušies no domas, ka ir parasts pāris ar parastu likteni, abi vēl aizvien mēdza iegriezties savā iemīļotajā bārā, vēl aizvien stāstīja viens otram visu, vēl aizvien reizi pa reizei pārgulēja un par spīti visam bija kļuvuši par labākajiem draugiem. Tomēr, neskatoties uz to, viņiem reizi pa reizei uznāca vēlme tikt skaidrībā par savu statusu, izrunāties. Un Džordžs šajā konkrētajā vakarā nejuta nekādu vēlēšanos to darīt. Tam nebija nekāda sakara ar Airīnu; savā ziņā viņa jūtas pret to nebija mainījušās kādus desmit gadus. Tas vairāk bija saistīts ar to, ko viņš domāja par dzīvi kopumā. Tuvojoties četrdesmit gadu vecumam, Džordžs jutās tā, it kā pasaulei lēnām tiktu atņemtas krāsas. Viņš bija palaidis garām vecumu, kad varēja neprātīgi iemīlēties kādā un izveidot ģimeni vai iekarot pasauli, vai sastapt ko pārsteidzošu, ko tādu, kas viņu izrautu no ikdienas eksistences. Viņš nemūžam neatklātu šīs izjūtas nevienam pašam cilvēkam – galu galā, Džordžam bija drošs darbs, viņš dzīvoja skaistajā Bostonā, vēl aizvien nebija zaudējis matus, tomēr lielākoties viņa dienas pagāja intereses trūkuma radītā miglā. Un, lai arī viņš vēl nemēdza apstāties pie apbedīšanas kantoriem, Džordžs juta, ka viņu nākotnē nekas negaida. Viņš neinteresējās par jauniem draugiem vai jaunām attiecībām. Darbā alga bija augusi, bet aizraušanās ar darbu bija izsīkusi. Agrākajos gados viņš bija jutis lepnumu un gandarījumu līdz ar ikmēneša numura iznākšanu. Tagad viņš tikai retu reizi izlasīja pa kādam rakstam.
Tuvodamies tavernai, Džordžs prātoja, kāds Airīnai šovakar būs garastāvoklis. Viņš bija dzirdējis kaut ko par šķirto redaktoru viņas kantorī, kurš bija vairākas reizes šajā vasarā aicinājis Airīnu uz satikšanos. Ko tad, ja viņa piekritīs, un ko tad, ja tas kļūs nopietni un Džordžs beidzot tiks izmests mēslainē? Viņš centās saskrapstīt kādas nekādas jūtas, taču tā vietā pieķēra sevi prātojam par to, ko gan iesāks ar savu brīvo laiku. Kā viņš to aizpildīs? Un ar ko viņš to aizpildīs?
Džordžs atgrūda vaļā apsarmojušā stikla durvis uz “Džeka Krova” bāru un taisnā ceļā devās pie sava parastā norobežotā galdiņa. Vēlāk viņš aptvēra, ka acīmredzot pagājis tieši garām Liānai Dekterei, kura sēdēja bāra stūrī. Citos vakaros, kas bija vēsāki vai tādi, kad Džordžs nejutās tik nomākts, domājot par savu likteni, viņš būtu nopētījis nedaudzos klientus savā vietējā tavernā piektdienas vakarā. Varbūt pat kādu reizi Džordžs, ieraugot vientuļu sievieti ar kārdinošām ķermeņa formām un pienbaltu ādu, būtu salēcies, domājot par to, ka tā varētu būt Liāna. Viņš bija nodzīvojis divdesmit gadus, reizē sapņojot un baidoties no iespējas sastapt viņu vēlreiz. Viņš bija manījis variācijas par Liānu citviet pasaulē: viņas matus lidmašīnas stjuartei, viņas satriecošā ķermeņa aprises Keipas pludmalē, viņas balsi vēla vakara džeza raidījumā. Sešus mēnešus viņš bija nodzīvojis pārliecībā, ka Liāna ir kļuvusi par pornoaktrisi un dēvējas par Džīnu Hārlotu. Viņš pat bija noskaidrojis aktrises patieso identitāti: viņa izrādījās mācītāja meita no Ziemeļdakotas vārdā Karlija Svensone.
Džordžs iekārtojās pie galdiņa, pasūtīja savu parasto viesmīlei Trūdijai un izņēma tās dienas “The Globe” no sava nobružātā portfeļa. Viņš bija pataupījis krustvārdu mīklu tieši šim gadījumam. Airīna gatavojās ierasties, taču ne agrāk par pulksten sešiem. Džordžs tukšoja savu glāzi un risināja krustvārdu mīklu, negribīgi ķerdamies pie sudoku un pat pie krustskaitļu mīklas, līdz sadzirdēja Airīnas pazīstamos soļus sev aiz muguras.
– Lūdzu, apmainīsimies, —viņa noteica sveiciena vietā, norādīdama uz sēdekli. “Džekā Krovā” bija tikai viens televizors, kas bija retums Bostonas bāros, un Airīna, kura pārspēja Džordžu fanošanā par “Red Sox”, vēlējās labāk to saskatīt.
Džordžs piecēlās, noskūpstīja Airīnu uz lūpu kaktiņa (viņa smaržoja pēc “Clinique” kosmētikas un piparmētru konfektēm) un iekārtojās pretējā pusē, no kuras pavērās skats uz ozolkoka bāru un panorāmas logiem. Ārā vēl aizvien bija gaišs: sārta saules strēle rotājās virs brūnajām mājām ielas otrā pusē. Gaisma aiz loga Džordžam piepeši lika pamanīt vientuļo sievieti bāra stūrī. Viņa dzēra sarkanvīnu un lasīja grāmatu mīkstos vākos, un tauriņi Džordža vēderā pavēstīja viņam, ka sieviete atgādina Liānu. Ļoti atgādina Liānu. Taču šos tauriņus viņš bija izjutis jau neskaitāmas reizes pirms tam.
Viņš pievērsās Airīnai, kas bija pagriezusies pret bāra tālākajā stūrī novietoto tāfeli, uz kuras bija sarakstīti dienas īpašie piedāvājumi un alus šķirnes rotācijas kārtībā. Kā allaž, svelme nebija viņu ietekmējusi: viņas īsie, gaišie mati bija atglausti no pieres un cirtojās zem ausīm. Viņas kaķa acu formas brillēm bija sārti ietvari. Vai tādi tie bija izskatījušies vienmēr? Pasūtījusi alu, Airīna pavēstīja Džordžam jaunumus šķirtā redaktora sāgā, kura vēl aizvien turpinājās. Džordžs jutās atvieglots, konstatējot, ka Airīnas sākotnējais tonis ir saviesīgs un nepiespiests. Stāsti par redaktoru vairāk atgādināja smieklīgu anekdoti, lai arī Džordžs pamanījās tajos saskatīt bīstamu pieskaņu. Par spīti tam, ka redaktors bija apaļīgs, ar zirgasti un aizrautīgs alus brūvētājs, viņš vismaz piedāvāja sakarīgu nākotni, pie kuras piederēja kas vairāk par kokteiļiem un smiešanos, un seksu, kuru Džordžs pēdējā laikā viņai piedāvāja aizvien retāk.
Viņš klausījās un malkoja savu dzērienu, taču visu laiku uzmanīja pie bāra sēdošo sievieti. Džordžs gaidīja kādu žestu vai sīkumu, kas atbrīvos no priekšstata, ka viņš patiešām lūkojas uz Liānu Dekteri, nevis uz viņas rēgu vai dubultnieci. Ja tā bija Liāna, viņa bija mainījusies. Ne jau uzkrītošā veidā, piemēram, pieņemoties svarā par simts mārciņām vai noskujot visus matus, tomēr viņa izskatījās citāda pozitīvā ziņā, itin kā piepeši būtu