Meitene ar pulksteni sirds vietā. Pīters Svonsons
es zinu. Vai gribi apsēsties? Tev ir laiks, lai iedzertu kādu glāzīti?
– Patiesībā… man pēc neilga laika ir tikšanās ar kādu. —Meli nāca pār lūpām pavisam viegli. Džordža galva piepeši bija apdullusi no Liānas klātbūtnes, no viņas ādas smaržas, un viņam radās gluži dzīvnieciska vēlme izbēgt.
– Ak tā. Tas nekas, —Liāna aši noteica. —Tomēr man tev kaut kas jāpalūdz. Pakalpojums.
– Lai notiek.
– Vai varam kaut kur satikties? Varbūt rīt.
– Tu dzīvo te?
– Nē, esmu pilsētā tikai… Patiesībā es apciemoju draudzeni… tas ir sarežģīti. Man gribētos aprunāties ar tevi. Protams, es sapratīšu, ja tu to nevēlēsies. Tas bija tikai tāds mēģinājums, un es saprotu…
– Labi, —Džordžs noteica, iestāstīdams sev, ka varēs mainīt domas vēlāk.
– Labi jā, tu gribi aprunāties?
– Protams, satiksimies, kamēr tu esi pilsētā. Apsolu, ka nezvanīšu drošības dienestam. Man tikai gribas uzzināt, kā tev iet.
– Liels paldies. Es to novērtēju. —Liāna ievilka elpu caur nāsīm, un viņas krūtis pacēlās. Džordžam izdevās sadzirdēt Liānas iestīvinātās baltās blūzes čaukstoņu uz ādas, par spīti mūzikas automāta skaņām.
– Kā tu uzzināji, ka es te dzīvoju?
– Sameklēju tevi internetā. Tas nenācās nemaz tik grūti.
– Jādomā, ka tevi vairs nesauc par Liānu?
– Daži cilvēki sauc. Nedaudzi. Vairums mani tagad pazīst kā Džeinu.
– Vai tev ir mobilais? Vai piezvanīt tev vēlāk?
– Man nav mobilā. Nekad nav bijis. Vai varam te satikties atkal? Rīt. Divpadsmitos. —Džordžs ievēroja, kā sievietes acis neuzkrītoši ieurbjas viņa sejā, mēģinot nolasīt reakciju. Vai arī viņa meklēja to, kas ir pazīstams un kas ir mainījies. Džordža mati deniņos bija sākuši sirmot, pierē bija parādījušās rievas, un līnijas ap muti bija kļuvušas dziļākas. Tomēr viņš vēl aizvien bija salīdzinoši labā formā, vēl aizvien neuzkrītoši izskatīgs.
– Protams, —Džordžs atbildēja. —Varam satikties te. Viņi ir vaļā pusdienlaikā.
– Tu neizklausies īpaši drošs.
– Es neesmu drošs, taču neesmu arī nedrošs.
– Es nelūgtu, ja tas nebūtu svarīgi.
– Lai notiek, —Džordžs noteica, atkal domādams par to, ka var mainīt domas un ka ar piekrišanu viņš tikai paildzina lēmuma pieņemšanu. Vēlāk Džordžs domāja, ka viņa dzīvē ir bijuši brīži, kad viņš būtu pateicis Liānai, ka nav jēgas satikties. Viņš nevēlējās spriest taisnu tiesu un pat nejuta īpašu vajadzību pēc noslēguma, un šī iemesla dēļ Džordžs nedomāja, kabūtu ziņojis varas iestādēm. Nepatikšanas, kurās viņa bija iekūlusies, bija palikušas senā pagātnē. Tomēr pietika arī ar to, ka Liānai kopš tā laika vajadzēja slapstīties un nāksies turpināt slapstīšanos visu atlikušo mūžu. Skaidrs, ka viņai nebija mobilā telefona. Un skaidrs, ka viņa vēlējās satikties sabiedriskā vietā, bārā kādā no Bostonas darījumu rajoniem, vietā, no kuras varētu viegli aizbēgt.
– Labi, es varu atnākt, —Džordžs noteica.
Viņa pasmaidīja. – Es būšu te. Divpadsmitos.
– Es arī būšu te.
Otrā nodaļa
Viņi satikās pirmajā dienā koledžā. Džordža aizbildnis, izstīdzējis, nervozs otrkursnieks, vārdā Čārlijs Singhs, bija atvedis vairākus no saviem pirmā kursa aizbilstamajiem uz ballīti. Džordžs bija sekojis Čārlijam augšā pa šaurām kāpnēm uz tveicīgu istabu ar augstiem griestiem, sēdēšanai domātām palodzēm un noberztām koka grīdām. Viņš dzēra skābu alu un pļāpāja ar Marku Šūmaheru, citu pirmkursnieku no savas kopmītnes. Marks nozuda, atstādams Džordžu vienu pašu kopā ar veselu baru pievilcīgu vecāko kursu studentu, kuri, šķiet, sacentās, kurš skaļāk sasmīdinās pārējos. Džordžs nosprieda, ka dosies projām no ballītes, taču tikai pēc tam, kad būs ticis pie vēl viena alus. Viņš domās izplānoja maršrutu pāri telpai pie pašapkalpošanās bāra un sāka spraukties cauri pūlim. Viņu apsteidza meitene, kura pasniedzās pēc krāna brīdī, kad to darīt bija gatavojies
Džordžs; viņa nospieda rokturi, taču ar lūpukrāsu notraipītajā glāzē iešļācās tikai putas un gaiss.
– Tā ir tukša, – viņa tam sacīja. Meitenei bija brūni mati, kas sniedzās līdz zoda līnijai, un ļoti zilas acis, kas viņas sirdsveida sejā bija novietotas tālu viena no otras. Tālu novietotās acis piešķīra viņai mazliet muļķīgu izskatu, taču Džordžs nodomāja, ka viņa ir skaistākā meitene, kādu viņš pagaidām bija koledžā redzējis.
– Tu esi droša, ka tukša?
– Es nezinu, – meitene noteica stieptā izloksnē, kas nozīmēja, ka viņa nav no Jaunanglijas. – Patiesībā es nekad agrāk neesmu to darījusi. Tu esi?
Džordžs nebija to darījis, taču paspēra soli uz priekšu un paņēma meitenes glāzi. – Man šķiet, ka to vajag cilāt. Patiesībā es arī nezinu, taču esmu to redzējis.
– Vai tu arī esi pirmkursnieks?
– Jā, – viņš atbildēja, kad alus straume pa pusei ielija meitenes glāzē un pa pusei izšļakstījās uz viņa plaukstas un aizplūda tālāk zem piedurknes.
Atlikušo vakara daļu viņi pavadīja kopā, smēķēdami cigaretes pie atvērta loga un tad izpētīdami studentu pilsētiņu vēlā naktī. Viņi maigojās zem arkas, kas savienoja koledžas kapelu ar centrālās administrācijas ēku. Džordžs meitenei pastāstīja, kā viņa tēvs – fermera dēls – bija izgudrojis mehanizētu sistēmu putnu kaušanai un bija nopelnījis vairāk naudas vienā piegājienā nekā viņa vecvecāki visā mūžā, strādājot fermā. Meitene viņam pastāstīja, ka viņas tēvs esot advokāts kādā mazpilsētiņā un viņa specializācija ir kompensācijas piedzīšana no ārstiem mazpilsētiņā, un, kad Džordžs paslidināja plaukstu zem viņas svārkiem, piebilda, ka viņa esot meitene, kas dzīvojusi uz dienvidiem no Meisona–Diksona līnijas un ka viņai nenākot ne prātā ielaisties gadījuma attiecībās tikai tāpēc, ka viņa atrodoties Jaunanglijas koledžā. Viņa to neteica bargi, tikai lietišķi, ar teju vai nevainīgu tiešumu, un, tam pievienojot īso mirkli, kad Džordžs sajuta meitenes pilnīgās krūtis, kuras saturēja plāns, zīdains krūšturis, ar to pietika, lai viņš uzreiz sajustos iemīlējies.
Viņš pavadīja meiteni līdz viņas kopmītnes istabai un atvadījās, un tad pa pusei skriešus metās pāri pilsētiņai, lai liktos savā nepazīstamajā gultā ar pirmkursniekiem domāto rokasgrāmatu rokā. Tajā bija atrodams meitenes vārds un adrese, taču nebija fotogrāfijas. Tomēr Džordžs nolūkojās uz uzvārdu un tukšo vietu, kur vajadzēja atrasties attēlam. Džordžs juta, ka vēl nekad agrāk nav saticis nevienu viņai līdzīgu būtni. Atšķirībā no Džordža ģimenes locekļiem, kuri mēdza būt vai nu pārlieku atturīgi, vai pārāk lielīgi, viņa likās atklāta un runāja tā, it kā vārdi taisnā ceļā nonāktu pasaulē no viņas domām. Abiem satiekoties ballītē, viņa bija atklāti uzlūkojusi Džordžu ar skatienu, kas likās reizē izaicinošs un absolūti nevainīgs. Meitene lūkojās uz viņu tā, it kā būtu tikko piedzimusi. Tajā jautās kaut kas teju spo-
kains. Tad Džordžs atcerējās viņas alkainos skūpstus, cieši pieplokot