Meitene ar pulksteni sirds vietā. Pīters Svonsons
Džordža mute izkalta, atkal viņu ieraugot. Viņš paņēma sev kafiju, domādams, ka tā izskatīsies cienīgāka par vīnogu sulu, kuru bija dzēris pirms tam, un izlikās, ka uzskrien viņai virsū brīdī, kad meitene piepildīja savu bļodiņu ar graudu pārslu riņķīšiem.
– Sveika vēlreiz, – viņš ierunājās, cenzdamies panākt, lai balss izklausītos miegaina un neieinteresēta.
Liāna iepazīstināja viņu ar Emīliju, savu istabas biedreni, privātskolas absolventi no Filadelfijas, kura bija ģērbusies izbalojušā īspiedurkņu krekliņā un tenisa svārkos, un tad uzaicināja Džordžu viņām pievienoties pie galdiņa. Kad viņš to izdarīja, Emīlija, vai nu diskrētuma, vai nepatikas vadīta, atvainojās un aizgāja, kad bija apēdusi tikai pusi no savas saldējuma porcijas. Liāna un Džordžs uzlūkoja viens otru. Viņš nosprieda, ka meitene dienas laikā izskatās vēl skaistāka nekā iepriekšējā vakarā. Viņas āda spraišļotās ēdamzāles spožajā gaismā izskatījās svaiga un bez porām, acis dzidri zilas, ar pelēkzaļiem lāsumiem.
– Es te nogaidīju vairākas stundas, – Džordžs atzinās, – lai tevi satiktu.
Viņš bija domājis, ka meitene smiesies, taču viņa tikai pateica: – Man prieks.
– Esmu apēdis daudz brokastu pārslu.
– Es būtu atnākusi agrāk, taču Emīlija lūdza, lai es viņu pagaidu, un pēc tam ģērbās veselu stundu. Nedomāju, ka man viņa iepatiksies.
Viņi bija kopā nākamos trīs mēnešus, un, lai arī abi apzināti centās iedraudzēties arī ar citiem, lai pavadītu kādu laiku atsevišķi, teju vai katru vakaru viņi sameklēja viens otru, pat ja tas nozīmēja tikai stāvēšanu un skūpstīšanos koledžas kapelas ēnā pusceļā uz abu istabiņām. Liāna turēja vārdu jautājumā par seksu – viņa nebija iecerējusi pārāk ātri apgūt šo jomu –, tomēr aizvien lielāku atļaušanos virkne beidzās ar kādu vakaru novembra beigās, kad viņi abi kaili un nervozi gulēja Džordža gultā, kamēr viņa istabas biedrs Kevins bija nozudis uz visu nakti.
– Nu labi, – viņa noteica, un viņš knibinājās ap prezervatīvu, kuru nēsāja līdzi kopš vidusskolas. Džordžs iegāja viņā lēni, uzlicis vienu plaukstu meitenei uz vidukļa un ar otru satvēris viņas piepaceltās gūžas apakšdaļu. Liāna paslēja augstāk iegurni viņam pretī un atgāza galvu, iekozdamās savā pilnīgajā apakšlūpā. Tieši šis skats – nevis viņas gurnu kustības apakšā – lika Džordžam sev par kaunu kulminēt gandrīz tajā pašā mirklī. Viņš atvainojās, un Liāna iesmējās, bet pēc tam cieši viņu noskūpstīja. Meitene teica, ka viņai tā esot pirmā reize, taču laimīgā kārtā asiņu nebija. Vēlāk, kad Emīlija, kura nolika eksāmenus agrāk, bija aizbraukusi mājās uz Pensilvāniju, Džordžs un Liāna pavadīja veselu nedēļu kopā viņas kopmītnes istabiņā. Visu austrumu piekrasti bija skārusi liela sniega vētra, kas bija tik spēcīga, ka puse koledžas gala pārbaudījumu tika atlikta. Džordžs un Liāna mācījās, nepārtraukti smēķēja “Camel Lights”, reizi pa reizei atstāja istabiņu, lai dotos uz ēdamzāli, un mīlējās. Viņi izmēģināja ikvienu pozu, atklāja veidus, kā Džordžam izdevās noturēties ilgāk, un paņēmienus, kas ļāva Liānai ātrāk sasniegt orgasmu. Katra diena atgādināja pilnīgi jaunas valsts atklāšanu, kas bija paslēpusies aiz zemajām durvīm. Šīs nedēļas intensitāte Džordžam robežojās ar gandrīz nepanesamām skumjām. Viņš bija izlasījis pietiekoši daudz grāmatu, lai saprastu, ka jaunības mīlestība ir tikai viena, un viņš nevēlējās, lai tā beigtos vai izgaistu.
Un viņam izrādījās taisnība: šī nedēļa, kas tika pavadīta Liānas šaurajā gultā, kura nebija daudz lielāka vai ērtāka par saliekamo gultiņu, bija iegravēta viņa atmiņā.
Kopš tā laika viņš meklēja to vai tās ekvivalentu visu mūžu.
Viņi nolika eksāmenus, un dzidrais ledus no sniega vētras, kas bija uz laiku ieslēgusi pasauli savā čaulā, izkusa, izveidojot dubļu putru un netīras tērces. Divas dienas pirms Ziemassvētkiem viņi atvadījās, lai katrs dotos uz savām mājām: Liāna ar automašīnu, Džordžs ar vilcienu.
Liāna bija iedevusi Džordžam savu vecāku telefona numuru Floridā, taču lūgusi, lai viņš nezvana.
– Izredzes, ka es patiešām tur būšu, ir tuvu nullei, – viņa bija teikusi. – Nudien, nevajag pūlēties. Ja viņi sapratīs, ka man zvana kāds zēns no koledžas, man nāksies atbildēt uz tūkstoš jautājumiem. Viņi sūtīs mani atpakaļ ar šķīstības jostu.
– Tu runā nopietni?
– Kā tad, – viņa atbildēja savā izteikti stieptajā dienvidnieces izloksnē, kas nekad nebija iederējusies Džordža priekšstatos par Floridas meitenēm. Viņš bija iztēlojies sērfotājus un mašīnas ar atvāžamu jumtu, taču Liāna sacīja, ka jaunieši no viņas dzimtās Svītgamas pilsētiņas – vismaz baltie, nevis meksikāņi vai melnie – klausoties kantri mūziku un braucot ar furgoniem.
– Tu vari zvanīt man, – Džordžs noteica, uzrakstīdams savu vecāku telefona numuru.
– Es zvanīšu.
Tomēr viņa to nedarīja.
Un janvārī, atgriežoties Mātera koledžā, Džordžs uzzināja jaunumus.
Viņa negrasījās atgriezties Konektikutā.
Viņa bija izdarījusi pašnāvību savā mājā Floridā.
Trešā nodaļa
Bez piecpadsmit divpadsmitos Džordžs bija pirmais klients “Džeka Krova” bārā. Viena no daudzajām šī bāra priekšrocībām, kuras Džordžs novērtēja, bija tāda, ka tas vēl nebija padevies pilsētā plaši izplatītajam vēlo brokastu trakumam. Viņi vēra durvis vaļā pusdienlaikā, pat brīvdienās. Nekādu rindu aiz durvīm, nekādas gaidīšanas uz olām Benedikta gaumē un “Asiņainajām Mērijām” par desmit dolāriem. Nekāda džeza trio, kas spēlētu stūrī.
Pat šajā agrajā stundā bārā bija tik auksti kā saldētavā. Lizola smārds tikai mazliet nomāca skāņo alus smaku. Neviena no viesmīlēm nebija redzama, tāpēc Džordžs piegāja pie bāra un pasūtīja pudeli “Newcastle” alus.
– Šodien tu esi atnācis agri, – noteica īpašnieks, atkal ķerdamies pie citrona šķēlēšanas.
– Man apriebusies tā svelme, Maks.
– Gan tev, gan man.
Uz bāra atradās saburzīta avīze, un Džordžs paņēma to līdzi pie galdiņa bāra dziļumā, no kura varēja vērot durvis. Viņš atvēra avīzi, taču nespēja koncentrēties, tikai nolūkojās pāri tās malai uz bāra ieeju. Kad viņš bija izdzēris alu, pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri divpadsmitiem. Ārdurvis bija atvērušās trīs reizes: vispirms ielaižot jaunu japāņu pāri, kas vilka koferus uz ritentiņiem, pēc tam atnāca pastnieks un uzmeta uz letes ar gumiju apsietu sūtījumu kaudzīti. Trešajā reizē iekšā ienāca pastāvīgais klients vārdā Lorenss. Džordžs vieglītēm pacēla avīzi augstāk, lai netiktu pamanīts, taču Lorenss taisnā ceļā devās uz savu parasto vietu bāra otrā galā, tuvāk virtuvei.
Džordžs piecēlās, lai pasūtītu vēl vienu alu. Kellija, viena no viesmīlēm, jau stāvēja aiz letes un spodrināja glāzes. Kad Džordžs pienāca klāt, pie sienas novietotais telefons viņai aiz muguras iezvanījās, un viņa paķēra klausuli, iespiezdama to sev zem zoda. Džordžs klausījās, kā viņa nosaka: – “Džeka Krova” bārs, kā varu pakalpot? – Tad viņa apklusa un pacēla skatienu, lai palūkotos uz Džordžu. – Jā, es viņu pazīstu. Šobrīd tieši skatos uz viņu. Pagaidiet. – Viņa