Meitene ar pulksteni sirds vietā. Pīters Svonsons
Džerija sarunu ar kādu no Ņujorkas par to, ka viņiem ir vajadzīga jauna nauda, citādi viss sabruks. Tā ir piramīda, taču tā ir padarījusi Maklīnu bagātu. Un viņam ir daudz skaidras naudas, tāpēc pieņemu, ka tikai neliela viņa peļņas daļa ir iegrāmatota. Viņš man maksāja skaidrā naudā. Pro-
tams, es nebiju reģistrēta nekādos reģistros. Tomēr es viņam apniku, un kādu vakaru, kad bija pavairāk iedzēris, viņš sāka raudāt par savu sievu un pateica man, ka pēc sievas nāves likšot pazust arī man. Pazust no viņa uzņēmuma un no viņa gultas. Kā jau teicu, tas bija trieciens.
– Un ko tu iesāki?
Liāna knibināja svārku malu. – Es nozagu viņa naudu. Tas nebija īpaši grūti. Viņš allaž sūtīja naudu uz kādu banku salās. Tāpēc man atlika tikai sagaidīt īpaši lielu skaidras naudas sūtījumu, un es to piesavinājos. Tas bija pusmiljons dolāru.
– Tu domāji, ka tev tas izies cauri? – Džordžs apjautājās.
– Nedomāju, ka viņš to nepamanīs, ja tu runā par to. Man tikai šķita, ka viņš par to pārlieku nesatrauksies. Tā likās neliela cena, ko samaksāt, lai viņš tiktu pie tā, ko vēlējās – dabūt mani prom no savas dzīves. Un es spriedu, ka nauda nav tik liela, lai viņš celtu traci, taču laikam jau kļūdījos. Jādomā, ka es viņu sakaitināju. Viņš man uzsūtīja Doniju. Es nemaz nebiju zinājusi, ka viņš pazīst tādus cilvēkus, lai gan droši vien tas bija naivums no manas puses.
– Kā tu uzzināji par Doniju?
– Kad biju paņēmusi naudu, es devos uz Konektikutas vidieni, sameklēju moteli, kas pieņēma skaidru naudu, un uz kādu laiku paslēpos tur. Man nav ne jausmas, kā viņš mani sameklēja. Kādu vakaru es ieturēju maltīti kazino, sēžot pie bāra, un viņš apsēdās turpat netālu un sāka pļāpāt. Man likās, ka viņš ir tikai kārtējais dīvainis, taču ļāvu, lai viņš man izmaksā dzeramo, un tad, šīs nevērīgās sarunas vidū, viņš sāka uzrunāt mani vārdā.
– Par Džeinu, ja?
– Jā. Patiesībā tāds bija mans vārds jau krietnu laiku. Ko tu par to domā?
– Tev tas piestāv.
– Vienkārši Džeina.
– Es vairāk domāju par anonīmo Džeinu.
Viņa pagrozīja rokās alus pudeli. – Pie kā es paliku? Ak jā, Donijs Dženkss kazino. Nosaucis mani vārdā, viņš pienāca klāt un pavēstīja, ka esot nolīgts, lai atgūtu naudu, un ka viņam ir ļauts mani sodīt pēc saviem ieskatiem. Viņš man pateica, ka esot nolēmis mani nogalināt, taču domājot, ka būs jautrāk, ja dos man iespēju pacīnīties. Viņš turpināja smaidīt. Es gandrīz pieslapināju bikses. Mani nevar tik viegli nobiedēt, taču viņš ir visai biedējošs.
– Šodien viņš smaidīja arī man.
– Laikam tas ir viņa firmas gājiens. – Liāna iekoda apakšlūpā. – Džordž, man patiešām žēl, ka tā notika.
– Viņš taču nemēģināja paspiest tev roku, ko?
– Patiesībā mēģināja. Kad mēs izgājām no bāra, viņš satvēra manu roku un noskūpstīja plaukstas virs-
pusi, sacīdams, ka ļoti priecājoties satikties ar mani un ka mēs drīz atkal tiksimies, un tad viņš aizgāja.
– Un ko tu iesāki?
– Man izdevās saņemt pietiekoši daudz drosmes, lai ar taksometru atgrieztos motelī un paķertu savas mantas. Viņš bija tur paviesojies. Nekas nebija savandīts, taču es to redzēju. Biju pietiekoši gudra, lai neturētu tur savu naudu, un droši vien šī iemesla dēļ tovakar man izdevās izdzīvot.
– Kur bija nauda?
– Zinu, ka tas izklausās pēc meliem, taču biju to atstājusi bagāžas glabātavā Hārtfordas dzelzceļa stacijā. Jādomā, ka tad, kad Donijs bija pārmeklējis manu moteļa istabu un neatrada naudu, viņš nolēma mani uzrunāt bārā, mēģināt izprovocēt uz kļūdu. Sapratu, ka viņš mani nenogalinās, kamēr nezinās, kur ir nauda, taču, pat to apzinoties, tās piecas minūtes, kas man bija vajadzīgas, lai sakravātu somas, izrakstītos un atgrieztos taksometrā, bija garākās piecas minūtes manā mūžā. Jutos tik droša par to, ka viņš iznāks no ēnas un pārgriezīs man rīkli. Tomēr viņš to neizdarīja. Ar taksometru es aizbraucu līdz pat Ņūheivenai. Jutos pārliecināta, ka man seko. Iegāju kādā centra viesnīcā un tad izgāju ārā pa sētas durvīm un iekāpu citā taksometrā. Atkārtoju to pietiekoši daudz reižu, lai beidzot nospriestu, ka esmu atbrīvojusies no sekotāja. Tad iekāpu auto-
busā, kas brauca uz Hārtfordu, paņēmu savu naudu un nopirku automašīnu. Tai bija Delavēras numura zīme. Nezinu, kā viņš izsekoja mani līdz Konektikutai, un arī tagad es nezinu, kā viņam izdevās atrast mani Bostonā. Varētu nodomāt, ka viņš mani saož vai tamlīdzīgi. Esmu patiesi nobijusies. Un pārāk nogurusi. Tā nu es gatavojos padoties, kā jau esmu rīkojusies ļoti bieži savā dzīvē. Džerijam Maklīnam ir māja netālu no šejienes, Bostonas priekšpilsētā, – viņa sieva tur saņem vajadzīgo aprūpi. Piezvanīju kādam savam bijušajam kolēģim, un viņš sacīja, ka Maklīns ir tur šajā nedēļas nogalē un atradies tur teju visu laiku, kopš viņa sievas dzīvība karājas mata galā. Tātad es grasos atdot naudu un lūgt piedošanu. Tā ir vienīgā iespēja, kā izkulties no šīs ķezas.
– Tad tāpēc tu esi te.
– Tāpēc es esmu te. Vēl aizvien nespēju noticēt, ka Donijs šorīt bija Jauneseksā. Tu neredzēji nevienu citu? – Tikai viņu. Kas ir tā tava draudzene, pie kuras tu esi apmetusies?
– Viņa ir drīzāk paziņa nekā draudzene. Viņa man pateica par kotedžu. Man tā patika, tāpēc ka bija apslēpta skatienam un nost no ceļa. Viņa arī aizņēmās manu automašīnu, taču šorīt, atgriezusies īsi pēc tam, kad es biju piezvanījusi tev, viņa jutās visai pārliecināta par to, ka viņai kāds sekojis. Es nobijos, mēģināju sazvanīt tevi bārā, padevos un braucu šurp uz Bos-
tonu. Man likās, ka varbūt es uzvedos kā paranoiķe, taču izrādās, ka tā nemaz nav.
– Un kāpēc tu gribēji mani satikt?
Liāna izdzēra atlikušo alu un nolika pudeli, tai dobji nobūkšķot. – Man ir vajadzīgs kāds pakalpojums.
– Tu gribi, lai nāku tev līdzi aiznest naudu, – Džordžs minēja.
– Nē, es gribu, lai tu aiznestu naudu manā vietā. Es nepavisam negribu redzēt Džeriju. Nezinu, kā viņš reaģēs. Bet, ja tu aiznestu naudu un aizliktu par mani kādu vārdu…
– Un tu negribi atdot naudu Donijam?
– Nē. Dievs pasargā, nē. Viņš man ir paguvis pateikt, ka grasās mani nogalināt. Runa nav tikai par naudu vien – runa ir par sodu. Tāpēc gribu, lai tu aiznestu naudu Maklīnam, lūgtu viņam piedošanu un pierunātu atsaukt Doniju.
– Kāpēc tu domā, ka Maklīns vairāk priecāsies, redzot mani, nevis tevi?
– Viņš tevi nepazīst. Tas būs kaut kas līdzīgs lietišķam darījumam. Lūdzu, tici man: es tev to nelūgtu, ja domātu, ka tas var būt kaut mazliet bīstami. Džerijs ir vecs vīrs. Viņš nav bīstams nevienam, bet, ja viņš ieraudzīs mani, sapratīs, ka es cenšos viņam atdot naudu, tad nezinu, kāda būs viņa reakcija. Es pilnīgi noteikti esmu viņu nokaitinājusi. Būs daudz labāk, ja naudu aiznesīs kāds cits.
Džordžs vilcinājās, pētīdams roku nagus.
– Es tev samaksāšu, – Liāna turpināja. – Naudas arī tāpat nav pietiekami, tāpēc kā būtu ar desmit tūkstošiem dolāru?
– Ja es to izdarīšu tevis dēļ, tam nebūs nekāda sakara ar naudu.
– Pakalpojums