Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa
pārāk zemu. Tu mani nemitīgi pārsteidz. Es saraucu uzaci. – Rejs mani apmācīja. Es ļoti labi metu un šauju, Kristjen, un tu rīkotos prātīgi, ja to paturētu atmiņā.
– Centīšos, sieva. Vai vismaz parūpēšos, lai visa iespējamā munīcija būtu pienaglota pie grīdas un tev nebūtu pieejams ierocis. – Viņš pavīpsnā.
Arī es pasmīnu, samiegdama acis. – Man ir radoša domāšana.
– Taisnība, – Kristjens nočukst un, atlaidis manu plaukstu, ievelk mani apskāvienā. Viņš iegremdē degunu manos matos. Arī es apviju rokas viņam apkārt, spiezdama viņu cieši sev klāt, un jūtu, kā pamazām zūd viņa spriedze.
– Vai man ir piedots?
– Un man?
Es jūtu viņu pasmaidām. – Jā, – viņš atbild.
– Tev arī.
Mēs ilgi stāvam apskāvušies, un es aizmirstu savas dusmas. Viņš tiešām labi smaržo, kaut gan uzvedas kā pusaudzis. Kā gan es spētu viņam pretoties?
– Vai esi izsalkusi? – Kristjens pēc brīža jautā. Es esmu aizvērusi acis un atbalstījusi galvu viņam pret krūtīm.
– Jā. Izbadējusies. Visa šī… hmm… slodze uzlabojusi manu apetīti. Bet es neesmu ģērbusies piemēroti vakariņām. – Domāju, ka manas sporta bikses un krekls izpelnītos nosodošus skatienus ēdamistabā.
– Manās acīs tu izskaties lieliski, Anastasija. Turklāt šī jahta uz visu nedēļu pieder mums. Abi varam ģērbties, kā vēlamies. Uzskati to par brīvā apģērba dienu Rivjērā. Lai nu kā, es gribēju pavakariņot uz klāja.
– Jā, labprāt.
Viņš man dāvā kvēlu skūpstu, kurā jaušams lūgums piedot, un mēs abi, rokās sadevušies, ejam uz priekšgala pusi, kur mūs jau gaida gaspačo zupa.
Stjuarts pasniedz mums crème brulée un smalkjūtīgi nozūd.
– Kāpēc tu vienmēr sapin man matus? – es jautāju Kristjenam, ziņkāres pārņemta. Mēs sēžam viens otram blakus pie galda, un es esmu aizāķējusi apakšstilbu viņam aiz kājas. Viņš sastingst, turēdams rokā deserta karoti, un sarauc pieri.
– Negribu, lai tavi mati kaut kur aizķertos, – viņš klusi paskaidro un iegrimst domās. – Tas laikam ir pieradums, – viņš prāto un piepeši iepleš acis, trauksmes pārņemts.
Ko viņš atcerējās? Tas ir kaut kas sāpīgs, kāda agrīnās bērnības atmiņa. Negribu viņam par to atgādināt. Pieliekusies vīram klāt, es uzlieku pirkstu viņam uz lūpām.
– Nē, nav svarīgi. Mani tikai māca ziņkāre. – Es veltu viņam sirsnīgu, uzmundrinošu smaidu. Kristjens šķiet piesardzīgs, bet jau pēc brīža manāmi atslābinās, un es redzu viņa atvieglojumu. Es pieliecos un noskūpstu viņu uz mutes kaktiņa.
– Kristjen, es tevi mīlu. – Manus vārdus dzirdot, viņš kautri pasmaida, un man sažņaudzas sirds. – Es tevi vienmēr mīlēšu.
– Es tevi arī, – viņš klusi atbild.
– Par spīti manai nepakļāvībai? – Es paceļu uzaci.
– Tavas nepakļāvības dēļ, Anastasija. – Viņš plati smaida. Es ar karoti ielaužu apdedzinātā cukura garozu, kas klāj desertu, un papurinu galvu. Vai es jebkad spēšu izprast šo vīrieti? Hmm, krēms garšo brīnišķīgi.
Tiklīdz stjuarts ir aiznesis deserta traukus, Kristjens pasniedzas pēc sārtā vīna pudeles un piepilda manu glāzi. Es pārliecinos, ka esam divatā, un jautāju: – Kāpēc tu man aizliedzi apmeklēt tualeti?
– Vai tiešām vēlies to zināt? – Kristjens pasmaida, un viņa acīs iedegas baudkāra uguns.
– Varbūt. – Es uzlūkoju viņu, nolaidusi skropstas, un iemalkoju vīnu.
– Jo pilnāks urīnpūslis, jo spēcīgāks orgasms, Ana.
Es nosarkstu. – Ak tā! – Nujā, tas izskaidro daudzus jautājumus.
Kristjens smaida un izskatās kaitinoši viszinīgs. Vai es vienmēr jutīšos kā nepraša viņam blakus?
– Jā. Nu… – Es izmisīgi meklēju kādu jaunu sarunas tematu, un Kristjens par mani apžēlojas.
– Ko tu vēlies šovakar darīt? – Viņš piešķiebj galvu, veltīdams man greizu smaidu.
Visu, ko gribi, Kristjen. Varbūt vēlreiz pārbaudīsim tavu pieņēmumu par pūsli? Es paraustu plecus.
– Man ir zināms, ko es vēlos, – viņš noņurd. Paķēris savu vīna glāzi, viņš pieceļas un sniedz man roku. – Nāc līdzi!
Es satveru viņa plaukstu, un viņš ieved mani salona kajītē. Uz kumodes ir nolikts mūzikas atskaņotājs, un viņš to ieslēdz.
– Padejosim? – Kristjens ievelk mani apskāvienā.
– Ja tu uzstāj.
– Es uzstāju, sieva.
Atskan glāsmaina, banāla melodija. Vai kaut kas līdzīgs Latīņamerikas ritmiem? Kristjens man uzsmaida un sāk kustēties, aizraudams mani sev līdzi virpulī pa salona grīdu.
Sāk dziedāt vīrietis, kura balss atgādina siltu, izkusušu karameli. Es šo dziesmu zinu, bet nevaru atcerēties nosaukumu. Kristjens noliec mani zemu pie grīdas, un es pārsteigta iesaucos, bet jau nākamajā mirklī sāku smieties. Viņš labsirdīgi smaida, pieceļ mani un griež apkārt, turēdams aiz rokas.
– Tu dejo lieliski, – es atzīstu. – Pat rodas iespaids, ka es protu dejot.
Kristjens man veltī savu sfinksas smaidu, bet klusē, un man ienāk prātā, ka viņš domā par Bargo Kundzi, sievieti, kas viņam iemācīja dejot… un drāzties. Es sen nebiju atcerējusies Elinu. Kristjens par viņu nav ieminējies kopš savas dzimšanas dienas, un, cik man zināms, arī viņu lietišķās attiecības ir pārtrauktas. Man tomēr negribīgi jāatzīst, ka viņa bijusi fantastiska skolotāja.
Vēlreiz noliecis mani atmuguriski, Kristjens aši noskūpsta mani uz lūpām.
– Man pietrūktu tavas mīlas, – es nomurminu, citēdama dziesmas tekstu.
– Man tavas mīlas pietrūktu vēl vairāk, – viņš nosaka un griež mani virpulī. Pēc tam viņš klusi dzied vārdus man ausī tā, ka man saļogās kājas.
Dziesma beidzas, un Kristjens uzlūko mani ar satumsušām, mirdzošām acīm, kurās vairs nav ne miņas no humora. Man piepeši aizraujas elpa.
– Vai nāksi pie manis gultā? – viņš čukst, un tas ir kvēls lūgums, kas liek manai sirdij sažņaugties.
Kristjen, es tev piederu jau kopš brīža, kad teicu jāvārdu – pirms divarpus nedēļām. Bet es zinu, ka šādi viņš atvainojas un pārliecinās, vai esam salabuši pēc strīda.
Kad es pamostos, caur iluminatoriem iespīd saule, un uz kajītes griestiem rotājas ūdens atspīdumi. Kristjens nekur nav redzams. Es smaidīdama izstaipos. Hmm… man nav iebildumu pret soda seksu, kam seko samierināšanās sekss. Gulties blakus saniknotam Kristjenam vai tādam, kurš ir gatavs uz visu, lai man atvainotos – sajūtas ir pavisam atšķirīgas. Ir grūti izlemt, kurš no abiem šiem vīriešiem man patīk labāk.
Es pieceļos un dodos uz vannasistabu. Atvērusi durvis, es ieraugu Kristjenu, kurš skuj bārdu un ir kails; viņam ap vidukli apmests tikai dvielis. Viņš pagriežas un atplaukst platā smaidā, nemaz nedusmodamies, ka esmu viņu iztraucējusi. Izrādās, Kristjens nekad neaizslēdz durvis, ja ir vienīgais cilvēks kādā telpā. Šīs rīcības iemesls ir pārāk