Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

      – Ko tu, velns un elle, esi izdarījusi? – Kristjens iesaucas, nespējot apvaldīt šausmu pilno uzjautrinājumu. Viņš pieceļas sēdus gultā mūsu viesnīcas istabā netālu no Pikadilli laukuma, ieslēdz lampu un lūkojas uz mani, iepletis muti. Ir apmēram pusnakts. Es pietvīkstu tikpat sarkana kā rotaļu istabas palagi un mēģinu pavilkt savu satīna naktstērpu zemāk, lai Kristjens mani neredzētu, bet viņš satver mani aiz rokas.

      – Ana!

      – Es… hmm, noskuvos.

      – To es redzu. Kāpēc? – Viņš smaida līdz ausīm.

      Es paslēpju seju plaukstās. Kāpēc mani pārņēmis tāds kauns?

      – Ana, – viņš klusi ierunājas un atņem manu roku no sejas. – Neslēpies. – Viņš kož lūpā, lai nesmietos. – Atbildi. Kāpēc? – Viņa acis uzjautrināti dzirkstī. Kāpēc viņam tas šķiet tik smieklīgi?

      – Nesmejies par mani.

      – Es nesmejos. Piedod. Es esmu… sajūsmināts, – viņš nosaka.

      – Nu…

      – Atbildi. Kāpēc?

      Es dziļi ievelku elpu. – Šorīt, kad devies uz tikšanos, es mazgājos dušā un atcerējos tavus noteikumus.

      Kristjens samirkšķina acis. No viņa sejas nozūd uzjautrinājums, un viņš piesardzīgi vēro mani.

      – Es tos uzskaitīju prātā, atcerēdamās arī savus uzskatus par tiem, un iedomājos par skaistumkopšanas salonu, un tad es nospriedu… ka tev tas patīk. Bet man pietrūka drosmes, lai dotos uz vaksāciju. – Mana balss izdziest līdz čukstam.

      Kristjens lūkojas uz mani, un viņa acis mirdz – šoreiz nevis uzjautrinājumā par manu amizanto uzvedību, bet gan mīlestībā pret mani.

      – Ana, – viņš izdveš un pieliecies mani noskūpsta. – Tu mani sajūsmini, – viņš nočukst, mūsu lūpām saskaroties. Ar abām rokām aptvēris manu seju, viņš dāvā vēl vienu skūpstu.

      Pēc ilga, aizrautīga mirkļa viņš atraujas un atbalstās pret elkoni. Viņa acīs atkal uzdzirkstī jautrība.

      – Es vēlos rūpīgi nopētīt tavu paveikto darbu, sieva.

      – Kā, lūdzu? Nē! – Viņš noteikti joko! Es ar plaukstām apklāju savu nesen atkailināto vietu.

      – Nu nē, Anastasija. – Kristjens satver manas rokas un atvirza tās, ar strauju kustību nomezdamies ceļos man starp kājām tā, ka es nevaru pakustēties. Viņa skatiens ir tik kvēls, ka spētu aizdedzināt sausu malku. Pirms es pagūstu uzliesmot, viņš pieliecas un virza lūpas lejup pār kailo vēderu tieši līdz kājstarpei. Es sakustos zem viņa, negribīgi pakļaudamās neizbēgamajam.

      – Tā, kas te ir? – Kristjens uzspiež skūpstu vietā, kur līdz šim rītam rotājās mani kaunuma mati, un piepeši paberzē savu rugājiem apaugušo zodu pret manu miesu.

      – Au! – es iesaucos. Āda ir neticami jutīga.

      Kristjena skatiens pievēršas man, un viņa acīs pavīd iekāre. – Tu esi palaidusi garām šo vietu, – viņš nomurmina un saudzīgi pieskaras man.

      – Ak tā… Nolādēts, – es nosaku, cerēdama, ka ar to šī nepatīkamā apskate beigsies.

      – Man iešāvās prātā doma. – Viņš kails izlec no gultas un nozūd vannasistabā.

      Ar ko viņš nodarbojas? Jau pēc mirkļa Kristjens atgriežas, nesdams līdzi ūdens glāzi, lielu krūzi, manu skuvekli, savu skūšanās otu, ziepes un dvieli. Viņš visu noliek uz naktsgaldiņa, paturēdams tikai dvieli, un lūkojas uz mani.

      Nu nē! Zemapziņa nomet Dikensa kopotos rakstus, izlec no atpūtas krēsla un iespiež rokas gurnos.

      – Nē, nē, nē! – es spalgi paziņoju.

      – Sieva, ja ir paveicams darbs, tas jāpaveic kārtīgi. Pacel gurnus augstāk. – Viņa acis ir pelēkas gluži kā vasaras debesis vētras laikā.

      – Kristjen! Tu mani neskūsi.

      Viņš piešķiebj galvu. – Kāpēc gan nē?

      Es pietvīkstu. Vai tad tas nav acīmredzams? – Jo tas ir pārāk… pārāk…

      – Intīmi? – viņš čukst. – Ana, mani sajūsmina intimitāte, kad esmu tev blakus, un tu to zini. Turklāt mums ir bijuši daudz neķītrāki piedzīvojumi; kāpēc tu esi nolēmusi kautrēties tieši šobrīd? Šo tava ķermeņa daļu es pazīstu labāk nekā tu pati.

      Es pārsteigta uzlūkoju Kristjenu. Ak, šis iedomīgais… jā, viņam ir taisnība… bet tik un tā! – Tas nav pareizi! – Mana balss skan klīrīgi un spalgi.

      – Nē, tas ir seksīgi.

      Tiešām? – Vai tevi tas uzbudina? – Man neizdodas apslāpēt izbrīnu.

      Kristjens nicīgi iespurdzas. – Vai neredzi? – Viņš paskatās uz savu piebriedušo locekli. – Es vēlos tevi noskūt, – viņš čukst.

      Nu labi, pie visiem velniem! Es atguļos un pārmetu roku pār seju, lai man nebūtu jāskatās uz notiekošo.

      – Ja tevi tas iepriecinās, Kristjen, uz priekšu! Tu esi perverss, – es nomurminu, paceldama gurnus, un viņš pagrūž man apakšā dvieli, bet pēc tam noskūpsta uz augšstilba iekšpuses.

      – Jā, meitenīt, tev taisnība. Izcili perverss.

      Nošļakst ūdens; Kristjens iemērc skūšanās otu ūdens glāzē un pēc tam paskalo to krūzē. Satvēris manu kreiso potīti, viņš paver manas kājas un apsēžas starp tām tā, ka gulta ieliecas. – Man šobrīd ļoti gribas tevi sasiet, – viņš nomurmina.

      – Es apsolu, ka nekustēšos.

      – Ļoti labi.

      Putām pārklātā otiņa noslīd pār manu kaunumu, un es spēji ievelku elpu. Tā ir silta. Acīmredzot ūdens glāzē ir karsts. Es nedaudz pagrozos. Kut… bet patīkami.

      – Nekusties, – Kristjens mani norāj un atkal pavēzē otu. – Vai arī es tiešām tevi sasiešu, – viņš brīdinādams piebilst, un man pār muguru pārskrien saldas tirpas.

      – Vai esi to jau darījis? – es bikli ievaicājos, kad viņš pasniedzas pēc skuvekļa.

      – Nē.

      – Ļoti labi. – Es atplaukstu smaidā.

      – Atkal kaut kas jauns, sieva.

      – Hmm. Man patīk jauni piedzīvojumi.

      – Man arī. Ķeramies klāt. – Un Kristjens laiž skuvekli pār manu jutīgo miesu, rīkodamies pārsteidzoši saudzīgi. – Nekusties, – viņš izklaidīgi pavēl, un es noprotu, ka viņš visu uzmanību velta darbam.

      Jau pēc dažām minūtēm viņš paķer dvieli un noslauka no manis liekās putas.

      – Lūk, tā jau ir labāk, – viņš nospriež, un es beidzot paceļu roku, lai varētu uz viņu paskatīties.