Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

      Teilors pacietīgi izskaidro man, kā darbojas motocikla vadības pogas un kā ar to braukt. Viņš ir labs skolotājs, jo visu stāsta rāmi un neuzbāzīgi. Mēs stāvam motorlaivā, kas šūpojas rāmajā ostas ūdenī blakus jahtai. Gastons mūs vēro, aizslēpies aiz saulesbrillēm, un viens no jahtas apkalpes cilvēkiem vada motorlaivu. Mjā, man līdzi dodas trīs cilvēki tikai tāpēc, ka es gribu nedaudz iepirkties. Cik muļķīgi!

      Aizvilkusi glābšanas vestes rāvējslēdzēju, es starojoši uzsmaidu Teiloram. Viņš pastiepj roku un palīdz man uzkāpt uz motocikla.

      – Piestipriniet aizdedzes siksnu pie plaukstas locītavas, Greja kundze. Ja nokritīsiet, dzinējs automātiski izslēgsies, – viņš paskaidro.

      – Labi.

      – Vai esat gatava?

      Es dedzīgi māju ar galvu.

      – Nospiediet aizdedzi, kad aizslīdēsiet apmēram četru pēdu attālumā no laivas. Mēs jums sekosim.

      – Labi.

      Viņš atgrūž motociklu no laivas, un tas līgani ieslīd ostas ūdenī. Sagaidījusi mājienu, es nospiežu aizdedzes pogu, un dzinējs ierēcas.

      – Tikai mieru, Greja kundze! – Teilors uzsauc. Es spiežu akseleratoru. Motocikls palecas uz priekšu un sastingst. Sasodīts! Kāpēc, kad to darīja Kristjens, viss izskatījās tik viegli? Es mēģinu vēlreiz un atkal apstājos. Divkārt Sasodīts!

      – Uzmanīgāk ar jaudu, Greja kundze! – Teilors uzsauc.

      – Jā, jā, – es noņurdu un atkārtoju mēģinājumu, nospiezdama sviru ļoti piesardzīgi, un motocikls pabrauc uz priekšu, bet šoreiz neapstājas. Urrā! Tas virzās tālāk. Uzvara! Man sajūsmā gribas spiegt un klaigāt, bet es apvaldu šo vēlmi un uzmanīgi vadu motociklu tālāk prom no jahtas. Aiz muguras skan dobjā motorlaivas rēkoņa. Es atkal nospiežu sviru, un motocikls traucas uz priekšu, lidojot virs ūdens. Matus bužina silta vēja brāzma, abās pusēs motociklam mirdz sīkas ūdens lāsītes, un es jūtos brīva. Vareni! Tagad es saprotu, kāpēc Kristjens nekad neļauj man ķerties pie stūres.

      Man negribas doties uz krasta pusi un beigt izklaidi, tāpēc es apsviežos un virzu motociklu lokā gar stalto jahtu. Ir tik interesanti! Es ignorēju Teiloru un pārējos aizmugurē un vēl vienu reizi apbraucu apkārt jahtai. Pašās loka beigās es pamanu Kristjenu uz klāja. Šķiet, viņš lūkojas uz mani, izbrīnā pavēris muti, bet ir grūti saskatīt viņa sejas izteiksmi. Es pārdroši noņemu plaukstu no roktura un dedzīgi pamāju Kristjenam. Viņš izskatās kā akmenī cirsts, bet beigu beigās paceļ roku un aprauti pamāj. Man ir grūti noprast, ko viņš domā, un es jūtu, ka diezin vai vēlos to uzzināt, tāpēc dodos uz krasta pusi, traukdamās pa Vidusjūras zilgmi, uz kuras mirguļo pēcpusdienas saules stari.

      Piestātnē es pagaidu Teiloru, kurš piebrauc man klāt. Viņš izskatās sadrūmis, un mani pārņem bailes, kaut gan Gastons šķiet nedaudz uzjautrināts. Varbūt noticis kaut kas tāds, kas atvēsinājis abu attiecības? Tomēr es noprotu, ka iemesls droši vien slēpjas manī. Gastons izkāpj no motorlaivas un piesien to pietauvošanās vietā, bet Teilors tikmēr māj, lai es tuvojos. Rīkodamās ļoti uzmanīgi, es ievirzu motociklu blakus laivai. Viņš nedaudz atslābst.

      – Izslēdziet dzinēju, Greja kundze, – viņš rāmi nosaka, satver rokturi un sniedzas man pretī, lai palīdzētu iekāpt motorlaivā. Es to veikli izdaru, priecādamās, ka nenokritu.

      – Greja kundze, – Teilors nobažījies ieminas, un viņa vaigi sārtojas. – Greja kungs nedaudz satraucas, ja izmantojat motociklu. – Viņš gandrīz mīņājas, kauna pārņemts, un es saprotu, ka viņš saņēmis dusmu pilnu zvanu no Kristjena. Mans nabaga vīrs, kurš tik slimīgi pārņemts ar drošību… Ko man ar tevi darīt?

      Es mierīgi uzsmaidu Teiloram. – Saprotu. Bet Greja kunga šeit nav, un, ja viņš nedaudz satraucas, esmu pārliecināta, ka viņš būs tik laipns un pats man to pateiks, kad es atgriezīšos uz jahtas.

      Teilors saraujas. – Labi, Greja kundze, – viņš klusi piekrīt un pasniedz man rokassomiņu.

      Izkāpjot no laivas, es ar acs kaktiņu pamanu viņa negribīgo smaidu un arī pati tik tikko savaldos, lai nesāktu smaidīt. Teilors man ir ļoti tuvs, bet man nepatīk saņemt rājienus no viņa mutes. Viņš nav ne mans tēvs, ne vīrs.

      Es nopūšos. Kristjens dusmojas… un viņam šobrīd jau pietiek iemeslu raizēm. Kāpēc es viņam sagādāju vēl vienas? Stāvēdama krastā un gaidīdama Teiloru, es jūtu telefonu novibrējam somiņā un izņemu to ārā. Melodija Your Love is King nozīmē, ka man zvana Kristjens.

      – Sveiks, – es nomurminu.

      – Sveika, – viņš atņem.

      – Es atgriezīšos uz jahtas. Nedusmojies.

      Viņš izbrīnīts ievelk elpu. – Mmm…

      – Tomēr man bija jautri, – es nočukstu.

      Kristjens nopūšas. – Labi, es nevēlos liegt tev prieku, sieva. Tikai uzmanies. Lūdzu.

      Oho! Man ir atļauts izklaidēties! – Protams. Vai man tev kaut ko atvest no pilsētas?

      – Tikai tevi pašu. Neskartu un vienā gabalā.

      – Pacentīšos izpildīt tavu vēlmi, Grej.

      – Priecājos, to dzirdot, sieva.

      – Mēs cenšamies apmierināt klientu vēlmes, – es smiedamās atgādinu.

      Viņa balsī dzirdams smaids. – Man zvana kāds cits. Uz redzi, mazā.

      – Uz redzi, Kristjen.

      Viņš beidz sarunu. Ūdensmotocikla krīze ir novērsta! Teilors atver man mašīnas durvis, un es iesēžos tajā, piemiegdama viņam ar aci. Viņš uzjautrināts papurina galvu.

      Mašīnā es ieslēdzu e–pasta programmu tālrunī.