Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa
šķiet, ka narkomāne ļāva man rotaļāties ar viņas matiem. Nezinu, vai tās ir atmiņas vai tikai sapnis.
Oho! Viņa miesīgā māte.
Kristjens lūkojas uz mani, un viņa sejas izteiksme ir neizdibināma. Es jūtu sirdi sažņaudzamies. Ko man teikt, kad viņš pavēsta kaut ko šādu?
– Man patīk, ka tu rotaļājies ar maniem matiem, – es vilcinādamās atbildu.
Kristjena acīs uzplaiksnī nedrošība. – Vai tiešām?
– Jā. – Tā ir taisnība. Es satveru viņa roku. – Manuprāt, tu mīlēji savu miesīgo māti, Kristjen.
Viņš iepleš acis un brīdi stingi vēro mani. Vai esmu spērusi soli par tālu? Lūdzu, Kristjen, saki taču kaut ko! Bet viņš vēl joprojām klusē, pievērsis man savu pelēko acu skatienu.
Viņš šķiet kā apmaldījies.
Pēc brīža Kristjens palūkojas uz manu plaukstu, kas apklāj viņējo, un sarauc pieri.
– Saki kaut ko, – es nočukstu, jo vairs nespēju izturēt šo klusumu.
Kristjens papurina galvu un dziļi ievelk elpu.
– Iesim. – Viņš atlaiž manu roku un pieceļas. Vai esmu pārkāpusi kādu robežu? Man nav ne jausmas. Es nobīstos un nezinu, kā rīkoties – teikt vēl kaut ko vai izlikties, ka nekas nav noticis. Pēdējā iespēja man šķiet pieņemamāka, un es paklausīgi sekoju viņam.
Kad esam izgājuši no restorāna, Kristjens satver manu plaukstu.
– Uz kurieni vēlies doties?
Viņš runā! Un nedusmojas uz mani – paldies Dievam! Es atvieglota nopūšos un paraustu plecus. – Man tikai prieks, ka tu ar mani vēl joprojām runā.
– Tu jau zini, ka man nepatīk pieminēt visas tās šausmas. Tā ir pagātne. Viss, – viņš klusi nosaka.
Nē, Kristjen, tā nav. Šī doma mani skumdina, un es pirmo reizi sev jautāju, vai tās patiesi reiz paliks pagātnē. Viņš vienmēr būs piecdesmit dēmonu apsēsts… mans nabaga Kristjens. Vai es vēlos, lai viņš mainās? Nē, ne gluži… bet es vēlos, lai viņš jūtas mīlēts. Es pametu skatienu uz viņu un brīdi baudu viņa valdzinošo pievilcību… un viņš ir mans. Un mani apbur ne tikai viņa glītā seja un skaistais augums. Mani fascinē tas, kas slēpjas aiz šīs nevainojamās ārienes – viņa trauslā, daudz cietusī dvēsele.
Kristjens veltī man savu parasto skatienu, kurā uzjautrinājums sajaucas ar piesardzību, veidojot seksīgu kokteili. Viņš apskauj mani ap pleciem, un mēs laužamies cauri tūristu pūlim līdz vietai, kur Filips vai Gastons atstājis ietilpīgo Mercedes mašīnu. Es ieslēpju plaukstu Kristjena šortu aizmugurējā kabatā, priecādamās, ka viņš nedusmojas. Bet, patiesību sakot… kurš četrus gadus vecs bērns nemīl savu māti, lai cik slikta tā būtu? Es skaļi nopūšos un apskauju viņu ciešāk. Aiz mums slapstās apsargi, un es sāku prātot, vai viņi paēduši.
Mēs apstājamies pie neliela veikaliņa, kur tirgo skaistas dārglietas. Kristjens ielūkojas skatlogā un pievērš skatienu man. Satvēris manu plaukstu, viņš pārlaiž īkšķi pār dzelžu atstāto sarkano svītru, kas jau gandrīz izzudusi, un nopēta to.
– Man nesāp, – es apliecinu. Kristjens pagriežas, atbrīvodams manu roku no savas šortu kabatas, un satver arī to, saudzīgi pagriezdams, lai varētu aplūkot locītavu. Platīna Omega pulkstenis, ko viņš man uzdāvināja pie brokastu galda pirmajā Londonā pavadītajā rītā, aizsedz sarkano svītru.
Katru reizi, kad redzu gravējumu, man saļogās ceļgali.
Anastasija,
Tu esi mans Kaut Kas Vairāk
Mana mīla, visa mana dzīve
Kristjens
Par spīti visai savai cīņai ar dēmoniem, mans vīrs spēj būt ļoti romantisks. Es lūkojos uz neskaidrajiem iespiedumiem uz locītavas. Un dažreiz viņš ir īsts mežonis. Palaidis manu kreiso plaukstu vaļā, viņš satver manu zodu un norūpējies ielūkojas man sejā.
– Man nesāp, – es atkārtoju. Kristjens paceļ manu roku pie lūpām un kā atvainodamies viegli noskūpsta locītavu.
– Iesim, – viņš aicina un ieved mani veikalā.
– Lūk. – Kristjens paceļ nupat iegādāto platīna rokassprādzi. Tā ir brīnišķīga, ļoti smalki izstrādāta, rotāta ar nelieliem, abstraktiem puķu rakstiem, kam vidū iestiprināti sīki briljantiņi. Viņš apliek nieciņu man ap roku. Sprādze ir plata un līdzinās aprocei, un noslēpj sarkano svītru. Turklāt maksāja trīsdesmit tūkstošus eiro, es nodomāju, kaut gan man bija grūti saprast sarunu ar pārdevēju, kas norisinājās franciski. Nekad vēl neesmu nēsājusi kaut ko tik dārgu.
– Tā jau ir labāk, – Kristjens nomurmina.
– Labāk? – es čukstu, ieskatīdamās viņa mirdzošajās, pelēkajās acīs, un jūtu, ka uz mums ar greizsirdības un pārmetuma pilnu skatienu lūkojas kalsnā pārdevēja.
– Tu zini, kāpēc, – Kristjens nedroši nosaka.
– Man tas nav vajadzīgs. – Es papurinu roku, un sprādze sakustas. Tā uztver pēcpusdienas gaismu, kas ieplūst caur veikaliņa logu, un briljanti met sīkas, dzirkstošas varavīksnes uz telpas sienām.
– Toties man ir, – Kristjens kaismīgi paskaidro.
Kāpēc? Kāpēc viņam tas vajadzīgs? Vai viņš jūtas vainīgs? Par ko? Par atstātajām pēdām? Par savu miesīgo māti? Par to, ka neatklāja man savas jūtas? Ak, mans nabaga Kristjen…
– Nē, tā nav. Tu man jau esi devis ļoti daudz. Brīnišķīgu medusmēnesi, Londonu, Parīzi, Rivjēru… un tevi pašu. Man ir ļoti paveicies, – es nočukstu, un viņa acis atmaigst.
– Nē, Anastasija, paveicies ir man.
– Paldies. – Es pastiepjos uz pirkstgaliem, apviju rokas Kristjenam ap kaklu un noskūpstu viņu… ne jau tāpēc, ka viņš man uzdāvināja rokassprādzi, bet gan tāpēc, ka viņš pieder man.
Sēžot mašīnā, Kristjens gremdējas pārdomās un lūkojas uz košajiem saulespuķu laukiem. Ziedi griež galvu pretī saulei un bauda tās starus. Viens no dvīņiem – laikam Gastons – ir pie stūres, un Teilors sēž viņam blakus. Kristjens kaut ko prāto. Es satveru viņa roku un iedrošinādama saspiežu to. Viņš palūkojas uz mani, atbrīvo plaukstu un noglāsta manu ceļgalu. Man mugurā ir īsi, kupli svārki baltā un zilā krāsā, ko papildina zila, pieguļoša blūze bez piedurknēm. Kristjens brīdi vilcinās, un es nezinu, kādu virzienu viņš izvēlēsies – lejup vai augšup. Es saspringstu, gaidīdama viņa maigo pieskārienu, un man aizraujas elpa. Ko viņš darīs? Viņš izvēlas laist plaukstu lejup, piepeši satver manu potīti un pavelk kāju sev uz ceļiem. Es ar visu augumu pagriežos uz viņa pusi.
– Dod arī otru!
Es satraukta palūkojos uz Teiloru un Gastonu, kas cītīgi raugās uz priekšu, un uzlieku Kristjenam uz ceļiem otru pēdu. Viņš rāmi nospiež kādu pogu durvīs. No paneļa mums priekšā izslīd viegli ietonēta stikla siena, un pēc desmit sekundēm mēs jau esam nošķirti no apsargiem. Mjā… lūk, kāpēc šīs mašīnas aizmugurē ir tik daudz vietas!
– Es gribu apskatīt tavas potītes, – Kristjens klusi paskaidro. Viņa acīs uzplaiksnī bažas. Dzelžu pēdas? Sasodīts, es jau domāju, ka tas ir aizmirsts. Ja palikušas kādas svītras, tās ir aizslēptas aiz manu sandaļu siksniņām. Neatceros, ka no rīta būtu kaut ko redzējusi. Kristjens ar īkšķi maigi noglāsta manas labās kājas pēdu, un es saraujos.