Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa
savāds, svešs radījums. Zinādama, ka dedzīgais pārdevējs veikalā jau sagatavojis kameru darbam, es satveru to un noņemu objektīva vāciņu. Pacēlusi kameru tā, ka skatu meklētājā parādās viņa glītā, izmisuma pārveidotā seja, es nospiežu pogu un turu to piespiestu, līdz nākamajām paaudzēm digitālā formā saglabāti desmiti attēlu ar Kristjena izbiedēto sejas izteiksmi.
– Tādā gadījumā es izturēšos pret tevi kā pret īpašumu, – es nomurminu un vēlreiz nospiežu slēdzi. Pēdējā kadrā redzams, ka viņš tik tikko manāmi sarāvis lūpas. Nākamajā kadru sērijā viņš jau smaida… gandrīz nejaušami, tomēr smaida. Es atkal nospiežu slēdzi un redzu, kā spriedze pamet viņa augumu un viņš uzmet lūpu, turklāt ļoti pārspīlēti un muļķīgi, un es iespurdzos. Paldies Dievam! Ir atgriezies mans mūžam mainīgais Kristjens, un es ļoti priecājos, viņu redzot.
– Man šķita, ka dāvana domāta man, – Kristjens īdzīgi nomurmina, bet man liekas, ka tas ir labdabīgs joks.
– Nu, es uzskatīju, ka tā sniegs izklaidi, bet kamera acīmredzot ir sieviešu apspiešanas simbols. – Es turpinu uzņemt attēlus un skatos, kā uzjautrinājums viņa sejā kļūst arvien redzamāks. Nākamajā brīdī Kristjena acis satumst, un viņa izteiksmē pavīd kaut kas plēsonīgs.
– Vai tu vēlies, lai es tevi apspiežu? – viņš zīdaini maigā balsī painteresējas.
– Nē, nepavisam, – es nomurminu, atkal spiezdama slēdzi.
– Es varu tevi apspiest tā, ka tu to vēl ilgi atcerēsies, – viņš glāsmaini piedraud.
– Zinu, Grej. Tu jau vairākas reizes esi to pierādījis.
Kristjens manāmi sadugst. Velns! Es nolaižu kameru un lūkojos uz viņu.
– Kas tev kaiš, Kristjen? – Manā balsī ir skaidri saklausāma nepacietība. Runā taču!
Viņš klusē. Rrr! Mans vīrs ir sasodīti kaitinošs. Es atkal paceļu kameru.
– Runā, – es atkārtoju.
– Nekas, – viņš nosaka un piepeši nozūd no skatu meklētāja. Viņš ar vienu strauju, plūstošu kustību notrauc kameras kasti uz grīdas, satver mani un nogrūž uz gultas, pats apsēzdamies jāteniski man virsū.
– Eu! – es iesaucos un atkal fotografēju Kristjenu, iemūžinādama viņa smaidu, kurā jaušami nelāgi nodomi. Viņš satver kameras objektīvu, un mēs nonākam apgrieztās lomās – viņš pavērš kameru pret mani un nospiež slēdzi.
– Tātad tu vēlies, lai es tevi fotografēju, sieva? – viņš uzjautrināts noprasa. Es redzu tikai viņa izspūrušos matus un izteiksmīgo muti, kas savilkta platā smaidā. – Nu, sāksim ar to, ka tev vajadzētu smieties, – viņš paziņo un sāk nežēlīgi kutināt mani zem ribām. Es spiedzu, smejos un lokos zem viņa, beigu beigās satverdama viņu aiz rokas, lai apturētu. Viņš smaida vēl platāk un turpina, vienlaikus uzņemdams fotogrāfijas.
– Nē! Beidz! – es saucu.
– Vai tu joko? – Kristjens noņurd un noliek kameru uz grīdas mums blakus, lai varētu mani spīdzināt ar abām rokām.
– Kristjen! – es smiedamās un sprauslādama protestēju. Viņš nekad vēl nav mani kutinājis. Es svaidu galvu turpu šurpu, mēģinu izlocīties no viņa tvēriena, spurdzu un grūžu viņa rokas prom, bet viņš neatkāpjas un smaidīdams priecājas par manām mokām.
– Kristjen, izbeidz! – es lūdzos, un viņš piepeši rimstas. Satvēris manas rokas, viņš piespiež tās pie grīdas abpus manai galvai un slienas man pāri. Es aizelsusies cenšos atgūties pēc smieklu lēkmes. Arī Kristjens elpo tikpat saraustīti, un viņa acīs plaiksnī… kas? Manas plaušas atsakās darboties. Izbrīns? Mīlestība? Bijība? Jēziņ, tas ir tas īpašais skatiens!
– Tu. Esi. Skaista, – viņš nosaka.
Es lūkojos uz viņa mīļo, saspringto seju, un man šķiet, ka viņš mani ieraudzījis pirmo reizi mūžā. Aizvēris acis, viņš pieliecas un skūpsta mani, bijības pārņemts. Redzot viņu šādu, tik atklātu un padevīgu manis dēļ, es jūtu savu libido pamostamies. Mmm… Kristjens atlaiž manas rokas, ar abām plaukstām aptver manu galvu un ievij pirkstus matos, saudzīgi turēdams mani nekustīgu, un manu miesu pārņem iekāre, atbildot uz viņa skūpstu. Un piepeši šis skūpsts mainās, tas vairs nav mīlošs, bijīgs un apbrīnas pilns, bet gan kvēls, dziļš un prasīgs. Viņa mēle ielaužas manā mutē un ņem, nevis dod. Skūpstā parādās kaut kas izmisīgs un alkains. Iekāre izplūst pa manām dzīslām, pamodinot visus muskuļus un nervu šķiedras, bet vienlaikus parādās arī trauksme.
Kristjen, kas ar tevi notiek?
Viņš spēji ievelk elpu un iestenas. – Ko tu ar mani dari? – viņš apjucis nočukst un piepeši uzguļas man virsū tā, ka esmu iespiesta matracī. Ar vienu roku viņš satver mani aiz zoda, bet otru laiž pār manu augumu, skardams krūtis, vidukli un gurnu, līdz aptver dibenu. Kristjens vēlreiz mani noskūpsta, iebīda ceļgalu man starp kājām tā, ka esmu spiesta saliekt savējo, un berzējas pret mani. Es jūtu viņa piebriedušo locekli, kas izspīlē bikšu audumu. Kad tas spiežas man klāt, es aizelsusies ievaidos, ļaudamās viņa drudžainajai kaislei. Kaut gan dziļi prātā ieskanas trauksmes zvani, es nepievēršu tiem uzmanību, jo zinu, ka Kristjens mani grib, ka esmu viņam vajadzīga, un šis ir viņa iecienītais paņēmiens, kā veidot saikni ar mani. Es viņu skūpstu, kaisles uzbangojuma pārņemta, un laižu pirkstus caur viņa matiem, satverdama tos un cieši turēdama. Viņš garšo dievīgi un smaržo pēc Kristjena, mana Kristjena.
Piepeši sastindzis, viņš pieceļas un uzvelk stāvus arī mani. Esmu pavisam noreibusi. Viņš atpogā manus šortus un spēji nometas ceļos, paraudams tos lejup līdz ar biksītēm, un es vēl neesmu paguvusi atgūties, kad jau guļu uz gultas zem Kristjena, un viņš atver savu bikšu rāvējslēdzēju. Oho! Viņš pat negrasās novilkt drēbes. Abām plaukstām aptvēris manu galvu, viņš bez jebkādas priekšspēles ielaužas manī tā, ka es pārsteigta iekliedzos, vienlaikus dzirdot, kā caur viņa sakostajiem zobiem šņācot plūst elpa.
Brīdi pierimis, Kristjens sakustina gurnus, iekļūdams dziļāk, un es ievaidos.
– Man tevi vajag, – viņš dobjā balsī noņurd un maigi kodī manu ādu gar žokli, pirms turpina spēcīgo skūpstu. Es apviju rokas un kājas viņam apkārt, pieglaužot viņu sev tuvāk, jo esmu apņēmusies izgaisināt viņa raizes, un viņš sāk kustēties… tā, it kā censtos ierāpties manī iekšā. Viņš atkārto šo drudžaino, instinktīvo, izmisuma pilno kustību, un es jau gatavojos ļauties šim neprātīgajam ritmam, vēl prātodama, kas Kristjenu nomāc. Bet mana miesa uzvar un aizgaiņā domas, un es kāpju arvien augstāk, līdz mani pārņem brīnišķīgas sajūtas, es atbildu uz katru Kristjena grūdienu ar savējo. Viņš skaļi elpo man ausī, un es zinu, ka viņš aizmirsies manī… Es elsodama skaļi ievaidos. Šī viņa vēlme pēc manis ir neprātīgi erotiska. Es sniedzos… sniedzos… un viņš dzen mani augstāk, pārņemdams mani visu, iegūdams mani, un es to vēlos, ļoti vēlos… mūsu abu labā.
– Pievienojies man, – viņš elš un izslejas virs manis. Esmu spiesta izlaist viņu no sava tvēriena.
– Atver acis, – viņš pavēl. – Man tevi jāredz. – Viņa balsī skan trauksmains lūgums. Mani plakstiņi trīsot paceļas, un es redzu Kristjenu virs sevis. Viņa seja ir kaislē saspringusi, acīs jaušamas alkainas ilgas. Viņa kvēle un mīlestība ir pēdējais grūdiens, kas man nepieciešams. Es atmetu galvu atpakaļ un ļaujos orgasmam.
– Ana! – Kristjens iesaucas un pievienojas man. Vēl daži grūdieni, un viņš sabrūk virs manis. Pēc brīža viņš pagriežas tā, ka es guļu viņam virsū, un mēs