Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro
no viņa.
– Kādas šķiltavas? Par ko tu runā?
– Par šķiltavām uz tās paplātes.
Melorijai vajadzēja brīdi laika, lai aptvertu. – Patiešām? Un ko tās darīja Vanesas somiņā?
Greisa palūkojās uz viņu. – Tur bija arī sērkociņu kastīte. No Kārlaila viesnīcas.
Melorija uzlūkoja viņu ar neizpratnes pilnu skatienu.
– Kārlaila viesnīca atrodas Skotijā, Melorij. Tāpat kā Rīdženta kinoteātris. – Viņas balss kļuva skarbāka. – Un arī mans vīrs.
– Tu domā… ak. – Melorijai beidzot pielēca. – Ak, es saprotu.
Greisa atbalstīja galvu pret ceļgaliem.
Bija skaista, dzidra nakts. Iekšpusē spēlēja orķestris, skanēja smiekli, ballīte uzņēma apgriezienus.
Ārpusē viņas sēdēja klusēdamas.
Pēc kāda brīža Melorija piecēlās. – Nāc, mīļā. Ir auksti. Es aizvedīšu tevi mājās.
Greisa arī piecēlās. – Es gribu tās atgūt.
– Ko?
– Šķiltavas.
Melorija šausmās viņu uzlūkoja. – Greisa, esi taču prātīga! Lai paliek!
– Tās piederēja manam tēvam. – Greisas balss bija kļuvusi dzelžaina. Melorija vēl nekad nebija viņu redzējusi tik apņēmīgu. – Tas ir vienīgais, kas man no viņa palicis. – Viņa atvēra durvis. – Es gribu tās atgūt.
Melorija viņu apturēja, aizlikdama priekšā roku. – Tad es tās atdabūšu. Vai saproti? Ļauj man tikt ar to galā. Tu esi pārdzīvojusi briesmīgu šoku un vari padarīt visu tikai vēl ļaunāku. Taču tagad, mīļā, – viņa cieši saņēma Greisu ap pleciem, – es vedīšu tevi mājās.
– Tev vajadzēja ņemt mani līdzi.
Pēc trim dienām Melorija atkal stāvēja Voburna laukuma nama vestibilā, šoreiz noraudzīdamās, kā Greisa aizpogā savu lietusmēteli un sakārto cepuri, lūkodamās spogulī.
– Viss būs kārtībā. – Greisa uzvilka cimdus.
Melorija izskatījās noraizējusies. – Par to es neesmu pārliecināta. Turklāt mana franču valoda ir labāka par tavējo.
– Pat kaķis runā franciski labāk par mani, – Greisa pasmaidīja. – Jebkurā gadījumā, jūtos tev pateicīga par to, ka tu aizvedīsi mani līdz lidostai.
Greisa atvēra durvis un izgāja ārā, dūmakainajā rīta miglā. Melorija viņai sekoja, paņēmusi koferi. Viņa ielika to bagāžniekā, kamēr Greisa aizslēdza māju. Abas meitenes iekāpa Melorijas mašīnā, zilā Aston Martin DB2.
– Vai tu vispār esi runājusi ar viņu? – Melorija jautāja.
– Ne gluži. Es viņam teicu, ka man ir jābrauc uz Franciju negaidītās darīšanās.
– Un tas bija viss?
– Jā. Es neiedziļinājos sīkumos. – Tad viņa klusāk piebilda: – Un viņš nejautāja.
– Hmm. – Melorija centās sagremot šo pēdējo informācijas drusku.
Situācija izrādījās ļaunāka, nekā viņa bija iedomājusies.
Viņa iedarbināja motoru. – Man nepatīk, ka tu brauc viena pati. – Iekļaudamās satiksmē, Melorija izbrauca uz ielas tieši pirms lēnīgas piena vedēja mašīnas. – Tas viss ir tik pēkšņi. Turklāt tu esi pārdzīvojusi briesmīgu šoku. Pastāsti man vēlreiz, ko viņi teica, kad tu piezvanīji advokātiem uz Parīzi.
Greisa nopūtās. Viņas bija to izrunājušas jau pusduci reižu.
– Es runāju ar kādu vīru, uzvārdā Tiso. Pateicu viņam, ka droši vien notikusi kļūdīšanās, ka viņi nosūtījuši vēstuli nepareizajam cilvēkam. Taču viņš uzstāja. Teica, ka esot pārliecināts par informācijas pareizību un to, ka man vajadzētu pārbaudīt testamentu un pašai par to pārliecināties.
– Un tas bija viss?
– Tas bija viss.
– Varbūt viņš tevi nesaprata.
– Nē, viņš saprata. Viņa angļu valoda bija ļoti laba. – Greisa sagrozījās. – Starp citu, – viņa centās runāt nevērīgi, – vai tu tās dabūji?
– Manā somiņā.
– Tev nebūs iebildumu?
– Ņem vien.
Greisa atvēra Melorijas somiņu un izņēma pērļu šķiltavas. Viņa negribēja uzdot jautājumu, taču nespēja noturēties.
– Ko Vanesa teica, kad tu viņai tās atprasīji?
Melorija cieši skatījās uz ceļu. – Neko. Viņa man tās atdeva.
– Neko? – Tas nepavisam nebija tas, ko Greisa bija gaidījusi. – Un ko tu teici?
Melorija strauji pagriezās, par mata tiesa izvairīdamās no ietriekšanās deviņpadsmitā maršruta autobusā. Saņemdamās viņa dziļi ievilka elpu. – Es viņai teicu, ka, manuprāt, pie viņas ir kas tāds, kas viņai nepieder, un ka man gribētos to atgūt sākotnējās īpašnieces vārdā.
– Ak tā.
Greisa bija iztēlojusies ko saspringtāku: nostāšanos kāda pusē, goda aizstāvēšanu. Melorijas pieklājīgā vārdu apmaiņa atgādināja pļauku sejā.
Melorija to sajuta. Tomēr viņa negribēja atklāt Greisai patiesību, to, ka Vanesa tik tikko bija ievērojusi viņas lūgumu. Patiesībā viņas nevērība bija fantastiska.
Viņa bija viegli saraukusi melnās uzacis. “Ak tā? Un kas tas būtu?” viņa bija aukstasinīgi apjautājusies.
Nu bija Melorijas kārta justies samulsušai, tā ka viņa nespēja ieskatīties Vanesai acīs. “Šķiltavas,” viņa bija nomurminājusi. “Ar pērli virsū.”
Vanesa bija paklausīgi parakņājusies somiņā un pasniegusi viņai šķiltavas ar nepiespiestu, atklātu smaidu. “Cilvēks pat neievēro, kur sagrābsta tādas lietas!”
Un tas bija viss.
Nekādu vainīgu skatienu, nekāda tēlota pārsteiguma. Galu galā Melorija bija tā, kas jutās vainīga par to, ka atņēmusi Vanesas laiku.
Tikai vēlāk viņai ienāca prātā, ka Vanesa pat nebija papūlējusies pajautāt, kam šķiltavas pieder.
Viņai tas nebija vajadzīgs.
Un tomēr Greisas vilšanās trāpīja vārīgā vietā. Melorija zināja, ka nebija spējusi izmantot iespēju. Un ar kaunu apzinājās, ka pa daļai jutusi slepenu apbrīnu par Vanesas nosvērtību sajaukumā ar nekaunību.
– Ko tu gribēji, lai es pateiktu? – Melorijas balss bija skarba.
Greisa nolūkojās laukā pa logu. – Es nezinu.
Viņa nebija godīga pret Meloriju. Galu galā šķiltavas bija atgūtas.
Greisa ielika tās mēteļa kabatā, kur bieži glabāja šīs šķiltavas viegli sasniedzamas. Tās jau bija izbakstījušas caurumu zīda oderē.
– Zini, tas bija sasodīti neveikli. Mēs bijām Karaliskās augkopības biedrības pavasara pusdienās, – Melorija piebilda, it kā tas padarītu viņas pūliņus varonīgākus. – Izdari man pakalpojumu. Aizdedzini man cigareti, labi?
Greisa aizdedzināja divas. Kādu brīdi viņas smēķēja.
Melorija