Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro
Melorija izņēma no mēteļa kabatas tīru kabatlakatiņu. Tas viegli smaržoja pēc Yardley maijpuķīšu tualetes ūdens: smaržām, kas bērnībā bija iesūkušās viņas guļamistabas sienās. Melorija iespieda mutautiņu Greisai rokā.
– Paņem to, mīļā. Katram gadījumam.
Salocījusi to, Greisa ielika mutautiņu savā somiņā. – Paldies.
– Kas lai zina? – Melorija ar piespiešanos pasmaidīja, cenzdamās izturēties moži. – Varbūt vides maiņa tev nāks par labu.
– Vai varu palīdzēt sameklēt jūsu vietu, kundze?
Stjuarte bija pievilcīga un smaidīga, ar modeles augumu. Viņas gaiši brūnie mati bija sabāzti zem apaļās cepurītes malām, un lūpu krāsas tonis mats matā sakrita ar elegantā sarkanā formastērpa krāsu.
– Jā, lūdzu. – Greisa nedroši paraudzījās apkārt, aplūkodama salona izkārtojumu un citus pasažierus, kas jau bija ērti iekārtojušies, lasīja žurnālus un pļāpāja.
Stjuarte ielūkojās viņas biļetē. – Jūsu vieta ir tepat, pa kreisi. Ļaujiet man pakarināt jūsu mēteli.
– Pateicos.
Apsēdusies Greisa paraudzījās ārā pa dīvaini mazo lodziņu uz lidostas darbiniekiem, kas krāva bagāžu tai paredzētajā nodalījumā, uz sudrabaino lidmašīnu rindu, kas bija novietotas gluži kā milzīgi garas automašīnas viena otrai līdzās rindiņā. Greisai gandrīz vai metās nelabi no priecīga satraukuma un nervozitātes.
Stjuarte atgriezās. – Vai šis ir jūsu pirmais brauciens uz Parīzi?
– Jā. Un es nekad agrāk neesmu lidojusi ar lidmašīnu.
– Tas ir pilnīgi droši, – meitene apgalvoja. – Vai atnest jums glāzi šampanieša, lai palīdzētu jums atslābināties?
– Vai jūs esat droša? Es gribu teikt, vai tas neizlīs?
Stjuarte iesmējās. – Tā tas nenotiek. Jūs redzēsiet. Viss notiek daudz līganāk, nekā jums liekas. Iekārtojieties krēslā un centieties daudz nedomāt. Mēs būsim klāt viens un divi.
Greisa noraudzījās, kā meitene ieiet šaurā virtuves nodalījumā, kas sastāvēja gandrīz tikai no metāla kārbām un atvilktnēm. Drīz vien atskanēja raksturīgais šampanieša korķa paukšķis. Pēc brīža stjuarte nepiespiesti parādījās ejā ar paplāti un izdalīja glāzes gluži kā namamāte parastās viesībās.
Un apkārt notiekošais arī sāka atgādināt viesības, ar smiešanos un dzērieniem, cilvēkiem sarunājoties pāri ejai. Pilots, izskatīdamies ļoti glīts savā formastērpā, apstājās pirms ieiešanas kabīnē, lai apsveiktu viņus visus uz klāja, un pat pajokoja, cik savādi ir lidot pāri Lamanšam bez izvairīšanās no lodēm, kas izpelnījās spontānus aplausus.
Tad durvis tika aizvērtas. Ierūcās motors, un visa lidmašīna drebēja un trīcēja. Viņi rībēdami sāka braukt uz priekšu pa skrejceļu, uzņemdami ātrumu.
Greisa lūkojās ārā pa logu, cenzdamās nofiksēt brīdi, kad riteņi atrāvās no zemes. Un tad, īsti to nesajūtot, viņi jau atradās gaisā, traukdamies augšup stāvā leņķī, lai pēc tam sasvērtos pa kreisi.
Londona ar tās līkumainajām vienādo ķieģeļu māju rindām tūkstošiem pelēkā toņa nokrāsās strauji atkāpās, viņiem ielidojot tumšā, miklā miglā. Tad piepeši pie apvāršņa parādījās mirdzoši zila svītra, augstu virs biezā mākoņu pārsega: zeltains patvērums virs slikto laika apstākļu segas.
Atzvilusi krēslā, Greisa iedzēra malku vēsā šampanieša un, atvērusi somiņu, izņēma ārā vēstuli.
Viņa bija to pārlasījusi daudz reižu kopš saņemšanas, taču vēl aizvien juta vēlēšanos to pārlasīt, it kā šoreiz viņa beidzot ieraudzīs ko tādu, ko iepriekš palaidusi garām.
Eva d’Orsī kundze.
Eva d’Orsī.
Šis vārds Greisai neko neizteica.
Taču tam piemita zināma apgarotība, viegls, ritmisks skanējums, kas nodarbināja Greisas iztēli.
Varbūt viņa bijusi vecāku draudzene. Rakstniece, tāpat kā viņas māte, vai tēva kolēģe.
Vai varbūt Greisa aizlidos uz Parīzi tikai tāpēc, lai atklātu, ka tas viss galu galā nav nekas cits kā vien pārpratums.
Lai vai kā, Anglija nupat bija pilnībā izgaisusi skatienam. Un priekšā rēgojās vien plašs, tukšs debesu klājums.
Ņujorka, 1927. gads
Ronaldas kundze, saimniecības daļas vadītāja, atbalstīja muguru pret krēsla atzveltni un nopūtās. – Tas ir ļoti neierasti. Parasti mēs izmantojam aģentūras pakalpojumus. Tā to nedara, Dorsija kungs. Nepavisam nē.
Antuāns d’Orsī, šefpavāra vecākais palīgs, stāvēja kā sastindzis, taču neko neteica, pacietīgi nolūkodamies starp savām pēdām uz grīdas. Viņš bija izteicis neveiklu lūgumu un zināja, ka visdrošākais ceļš, kā panākt vēlamo rezultātu, bija vienkārši nogaidīt. Ilgā laulības dzīve viņam bija to iemācījusi: pasaki, ko vēlies, un tad turies pie sava. Turklāt, strādājot Viesnīcā (kā Vārvika viesnīcu dēvēja visi darbinieki) kopš tās atvēršanas brīža, viņš bija pietiekoši labi iepazinis Ronaldas kundzi, lai zinātu, ka zem viņas skarbās ārienes slēpās sentimentāls raksturs apvienojumā ar asu, praktisku prātu. Bija labi zināms, ka viņai trūkst darbinieču, un vasaras sezona bija tikko sākusies. Galu galā viņai bija vajadzīga arī Antuāna palīdzība.
Viņa gan negrasījās to atzīt. – Vai viņa vispār runā angliski?
– Jā, bez šaubām. – Viņš viegli pamīņājās no kājas uz kāju. – Redziet, mana sieva pieņēma darbu pie kādas ģimenes Vestčesterā. Viņai nav citur, kur iet.
Ronaldas kundze apdomājās, ievilkusi elpu. Viņa juta līdzi Antuānam. Viņš bija strādīgs, kluss un spītīgs vīrs, varbūt mazliet par daudz piekasīgs. Viņa iesauka bija “Gliemezis”, jo šefpavārs apgalvoja, ka viņš kustoties gliemeža gaitā. Toties viņš vienmēr bija viens no pirmajiem, kas ieradās darbā, un viens no pēdējiem, kas devās projām, virtuves darba stūrakmens.
Atkal nopūzdamās, viņa nopētīja jauno meiteni savā priekšā.
Viņa bija sīka un tieva, ar tumšiem matiem, kas neveikli krita pār pleciem. Viņas seja bija drīzāk nelaimīga nekā skaista, ar tālu novietotām savādas krāsas acīm, kas izliecās augšup gluži kā kaķim, un visai garu, šauru degunu. Tie bija dižciltīgi vaibsti ar juteklisku, izliektu muti, kas Ronaldas kundzei likās drīzāk neķītra un bija daudz par lielu meitenes sejai. Viņa bija ģērbusies ļoti vienkārši, parastos tumšzilos svārkos un baltā blūzē, kuras lētais audums no biežas valkāšanas bija izdilis, taču glīti izgludināts. Viņa bija nodūrusi acis un lūkojās zemē.
Ronaldas kundze atkal pievērsās Antuānam. – Viņa neizskatās pietiekoši veca.
– Viņai ir četrpadsmit gadi, – viņš sacīja. – Viņa tikai ir sīka savam vecumam. Viņa ir nostrādājusi jau divus gadus un var uzrādīt atsauksmes no ģimenes Bruklinā.
– Un kāpēc viņa atstāja šo darbu?
– Viņi bija no Austrijas un uzturējās šeit tikai īsu laiku.
Viņš tai pamāja, un meitene izņēma no kabatas aploksni, ko pasniedza Ronaldas kundzei.
– Eva, – Ronaldas kundze skaļi nolasīja un sašķobīja lūpas. – Tas ir savāds vārds. Eva Dorsija. – Viņas mutē tas izklausījās nejauki.
Antuānam gribējās viņu izlabot,