Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro
izgrūzdama neķītrību straumi gluži tāpat, kā mūķene skaita rožukroni. Tomēr viņa bija cieši noņēmusies padarīt katru darbu atbilstoši saviem precizitātes standartiem. Gadu gaitā Rita bija iemācījusies, ko gaidīt no dzīves un no citiem cilvēkiem, tāpēc rēķinājās ar visļaunāko pie katra pagrieziena un pamanījās atrast lietus iespējamību debesīs bez neviena mākonīša.
Veselas divas nedēļas Rita uzraudzīja ikvienu Evas kustību, labodama viņas tualetes podu tīrīšanas tehniku, uzstādama, lai viņa slauka ikvienu paklāju ar ideāli taisnām, sākumā vertikālām un tad horizontālām slotas kustībām, pārmezdama viņai nepietiekošu mākslinieciskumu, ar kādu vajadzēja sakārtot linu roku dvieļus, visu laiku uzbrukdama Evas jaunībai un svešajai izcelsmei pēc saviem ieskatiem.
Eva drīz vien saprata, ka ar Ritu daudz vieglāk varēja tikt galā, kad viņa bija ieķērusi. Patiesībā ēdnīcā pēc maiņas viņa kļuva gandrīz vai uzjautrinoša.
Agrāk Lillē Evas vectēvs bija dzērājs. Kad vecmāmiņai vajadzēja, lai viņš būtu skaidrā par godu kādam svarīgam notikumam, viņa to piebaroja ar šokolādi. “Cukurs viņu nomierina,” viņa allaž sacīja.
Eva nevarēja atļauties šokolādi, taču sāka gatavot Ritai ļoti saldas tējas tases dienas gaitā. Rita, savukārt, rūca un sūrojās, taču tik un tā to dzēra. Ja arī tas nepadarīja viņu patīkamu, viņa vismaz vairs nebija pilnīgi neciešama.
Kad Evas apmācības laiks beidzās, viņa bija apguvusi visas uzkopšanas zinības, ieskaitot pareizu roku dvieļu izkārtojumu.
Rita bija pieņēmusies svarā par septiņām mārciņām.
Drīz vien Eva aprada ar viesnīcas dzīves ritmu. Vakaros meitenes mazgāja veļu un gludināja drēbes, lāpīja un apmainījās ar tenkām. Pagrabstāva virtuves pieliekamajā bija radio, un darbinieki pulcējās ap to, klausīdamies Solvertaunas stīgu instrumentu orķestrī vai Eimosa un Endija jokos. Dzeršana bija izslēgta: Ronaldas kundze šajā jautājumā bija nepiekāpīga. Un dejot viņas varēja tikai viena ar otru. Gara, lunkana meitene, vārdā Volisa, bija atzīta čarlstona eksperte un labprāt bija gatava pamācīt jebkuru par kokakolas pudeli, lai arī izredzes izmantot jaunapgūto māku līdzinājās nullei. Sestdienu vakaros viņas devās uz grēksūdzi Svētā Bonifācija baznīcā. Svētdienu rītos pašā agrumā viņas devās uz misi.
Reizi pa reizei viņas tika pie balvām – rīta teātra izrādēm Strendas teātra balkonā, kam sekoja sviestmaize pie Rikera aptiekas letes. Dažkārt viņas devās palūkoties uz Taimskvēra apgaismojumu, gaidot, kad teātros beigsies izrādes, lai varētu apspriest to, kā bija ģērbušās elegantās dāmas.
Citkārt meitenes izgāja cauri Centrālparkam un nonāca Piektajā avēnijā, kur staigāja garām iespaidīgajiem veikaliem, taču nekad neuzdrošinājās ieiet iekšā. Īstendā bija nelieli imigrantu veikaliņi, kur varēja nopirkt audumus, iegādāties kurpes, ieķīlāt rotaslietas.
Sisa aizveda Evu uz publisko bibliotēku un parādīja, kā tikt pie lasītāja kartes. Katru nedēļu Eva urbās cauri Čārlza Dikensa, Džeinas Ostinas, Entonija Trolopa, Henrija Džeimsa un Elizabetes Gaskelas darbiem. Viņa sapņoja par to, kā vienkāršās varones piesaista neredzētu uzmanību, par mīlestību, kas neievēro šķiru robežas, un piepešu negaidītu veiksmi. Šajās lappusēs viss bija iespējams, pat tādai meitenei kā viņa.
– Tava nelaime ir tāda, ka tu esi romantiķe, – Sisa paziņoja kādā svētdienas rītā, kad viņas abas sēdēja adīdamas pie radio virtuvē. – Tas tev neko nedos. Tev ir jābūt praktiskai. Romantiķi pārāk viegli tiek pie salauztas sirds.
– Tas tiesa, – Rita šoreiz piekrita, uzlikusi pietūkušās kājas uz tukšas dārzeņu kastes. – Tev ir vajadzīgs vīrietis ar labu un solīdu darbu, turklāt tāds, kurš nedzer un nespēlē azartspēles. Tāds, kurš bez iemesla nekaustīs tevi un bērnus un ies baznīcā. Neviens no maniem vīriem nekad negāja uz misi. Lai tas tev kalpo par mācību, – viņa brīdināja. – Patiesībā viņi nekad nebija pietiekoši atžirguši, lai izlīstu no gultas svētdienas rītā.
Sisa apdomājās. – Varbūt mans Čārlijs kādu pazīst.
Sisa jau bija saderinājusies ar jaunu šveicaru no Irokēzu viesnīcas un bija vispāratzīta kalpotāju spārna meiteņu dzīves bīdītāja. Viņa uzskatīja laulību par atentātu, stratēģisku vīrieša dabisko instinktu pārņemšanu, kuriem vajadzēja sistemātiski uzbrukt, un ieņemtās pozīcijas noturēt ar militāru nežēlību un sīkstumu.
Septiņpadsmit gadu vecumā viņa jau bija izvētījusi un noraidījusi vairāk vīriešu nekā pārējās, kopā ņemtas. Savu pirmā mēneša algu viņa ieguldīja īstu mežģīņu baķī no Īrijas, kas bija paredzētas viņas kāzu kleitai. Sisa zināja, kurā rajonā vēlas dzīvot, zināja pat mājas, kuras viņai būtu pieņemamas, un jau sen bija izlēmusi jautājumu par viņas nākamo bērnu vārdiem un profesijām (tiem visiem vajadzēja būt zēniem). Par spīti pieticīgajiem apstākļiem viņa bija iekrājusi iespaidīgu mājas lietu, porcelāna un gultasveļas kolekciju, kas glabājās lādē zem viņas gultas un ko viņa dēvēja par savu “cerību lādi”.
Čārlijs bija tikai dažus gadus vecāks par Sisu un vēl nebija saņēmis no viņas pat skūpstu. Taču Sisa jau rīkojās ar viņa naudu un karjeru: viņa lika tam strādāt papildu maiņas un vakaros apmeklēt grāmatvedības kursus, lai kādu dienu viņš varētu ieņemt administratora amatu.
Un viņš izturējās pret Sisu ar bijību. Dažkārt viņš gaidīja meitenes parkā vai pēc kino (Sisa neļāva Čārlijam sēdēt sev līdzās tumsā, lai viņš nez ko nesadomātos), un Eva redzēja baiļu un lepnuma sajaukumu viņa sejā Sisas tuvumā.
– Izvēlies vīrieti ar valdonīgu māti, – Sisa ieteica. – Čārlija māte ir atraitne ar septiņiem bērniem, kas jāuztur, un Bībele ir vienīgā, kas sniedz viņai siltumu. Čārlijs jūtas vainīgs kopš brīža, kad no rīta pamostas, turklāt viņš ir pieradis klausīt sievietes pavēlēm.
Eva pamāja.
Viņa nekad neapstrīdēja Sisas padomus. Tas nebija prātīgi, ja gribējās pavadīt vakaru mierīgi.
– Augstais dievs! – Rita iesmējās, norādīdama uz Evu. – Tas ir kā radīts viņai! Viņu būs daudz grūtāk izkustināt nekā tevi, Sisa.
Visas pievērsās Evai.
Viņa sajuta, kā pietvīkst vaigi.
– Viņa vēl nav izaugusi, un viss! – Sisa atcirta. – Turklāt tu pamanījies tikt pie vairākiem vīriem, nebūdama nekāda Sābas ķēniņiene!
Un tomēr, kad sarunas temats mainījās, Eva piecēlās un izgāja ārā.
Tā bija patiesība: viņa bija pārāk tieva, ar pārāk garu seju: viņas vaibsti likās izstiepti gluži kā svētdienas avīzēs publicētajās karikatūrās.
Sisa bija gara auguma un gaišmataina, kā smaidoša Gibsonu meitene reklāmas plakātā.
Eva bija maza un tumšmataina un izskatījās pēc ārzemnieces.
Viņa izgāja sānu ieliņā un apsēdās uz kāpnītēm. Ņujorkas siltais, mitrais gaiss tvērās naktī, negribēdams atbrīvot savu smacējošo tvērienu. Un tomēr Evai pilsēta nozīmēja paslēptas iespējas nepārtrauktu kustību, kas solīja, ka neatkarīgi ne no kā pārmaiņas jau ir ceļā.
Visās viņas lasītajās grāmatās varone mocījās šaubās un tika pakļauta netaisnīgai kritikai. Un visos gadījumos tas tikai palīdzēja nostiprināt viņas apņemšanos. Turklāt – ko Rita vispār zināja? Ja Eva gribētu visu mūžu berzt tualetes podus, viņa varēja sekot Ritas padomiem. Taču viņa to negribēja. Viņa gribēja ko vairāk.
Eva īsti nezināja, ko un kā