Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro
akcijas un… dzīvokli? Parīzē?
– Nu, – Tiso kungs uz mirkli apklusa, – ne gluži. Testamentā teikts, ka jūs saņemsiet ieņēmumus no dzīvokļa pārdošanas. Cik saprotu, d’Orsī kundze gribēja, lai jūs saņemtu naudu, nevis pašu īpašumu. Viņa no paša sākuma gribēja jums nodrošināt ievērojamu summu jūsu personiskajām vajadzībām.
– Ievērojumu summu? Manām personiskajām vajadzībām? – Likās savādi iztēloties, kā svešinieks plānojis viņas nākotni līdz tādiem sīkumiem, pat ja tas bija labdabīgs svešinieks.
– Jā, ļoti ievērojamu.
– Taču jādomā, ka viņa nevēlējās, lai naudu saņemtu tieši es?
– Gluži otrādi, tieši to viņa vēlējās. Cik noprotu, viņa gribēja, lai jums būtu finansiāla neatkarība. Le droit de choisir, tā viņa izteicās. Tiesības izvēlēties.
Greisai noreiba galva: viņas rokas kņudēja. – Bet ne jau man personiski. Es gribu teikt, ka nemantoju to pēc noklusējuma, automātiski?
– Pēc noklusējuma? – Viņš sarauca pieri.
– Jā, es gribu teikt, ka sākotnēji to bija paredzēts mantot kādam citam, vai ne?
– Kundze, jūs esat testamentā minētā mantojuma saņēmēja.
– Vai jūs esat par to pārliecināts?
Rieva Tiso kunga pierē kļuva dziļāka.
Greisa mēģināja norīt siekalas, taču mute likās izkaltusi, it kā viņas mēle būtu gatavota no filca. Finansiāla neatkarība. Ievērojama summa. – Vai drīkstu jums palūgt glāzi ūdens, Tiso kungs?
– Bez šaubām. – Viņš piegāja pie durvīm un kaut ko pateica sekretārei.
Pēc brīža viņš pasniedza Greisai glāzi. – Vai jums nekas nekaiš? Jūsu vaigi ir gluži bāli. Varbūt jums vajadzētu atgulties, Manro kundze.
Greisa iedzēra malku. – Esmu mazliet nogurusi, tas arī viss. Neesmu radusi ceļot viena, un tas man ir zināms pārsteigums.
– Bez šaubām.
– Vai…? – Viņa aprāvās un sāka no jauna. – Piedodiet, vai jūs viņu pazināt? D’Orsī kundzi? – Viņa mēģināja runāt nevērīgi.
– Es sastādīju testamentu kopā ar viņu. Taču tas arī viss. Viņa bija visai spēcīga personība. Žēl, ka viņa nomira tik jaunos gados. – Advokāta seju nomāca bažas. – Vai jūs droši zināt, ka negribat pavadīt kādu laiku vienatnē? Es labprāt iziešu no kabineta.
– Nē, pateicos. Tagad es jau jūtos labāk. – Greisa nolika ūdens glāzi un ar pūlēm ielūkojās viņam acīs. – Tiso kungs, vai jūs esat pavisam drošs… Vai nevarētu būt, ka jūs esat sazinājies ar nepareizo Greisu Manro?
Tiso kungs piesardzīgi viņu uzlūkoja. – Kāpēc jūs tā sakāt?
– Vai jūs esat drošs, – viņa atkārtoja, – ka es esmu īstā?
Advokāts atkal paņēma mapi un izņēma ārā aploksni, lai pasniegtu to viņai. – Vai tā esat jūs?
Greisa to atvēra. Tur bija veca avīzes fotogrāfija, kas bija izgriezta no The Times sabiedrisko notikumu slejas. Tajā bija redzama Greisa līdz ar divām citām jaunām debitantēm garās, baltās vakarkleitās bez lencītēm stāvam pie masīvām marmora kāpnēm Grosvenorā. Paraksts apakšā vēstīja: “Greisa Modlija, lēdija Sofija Hapsvuda un Dafne Šerborna piedalās Grosvenoras ballē”. Tur bija arī salocīts papīra gabals. Greisa to atlocīja. Uz tā sievišķīgā rokrakstā ar plašiem, slīpiem burtiem bija uzrakstīts:
Greisa Džeina Manro (dzimusi Modlija)
Voburna laukums 39
Londona
Dzimusi: 1928. gada 30. maijā
Džonatana un Ketrinas Modliju vienīgais bērns Vestčalovas muižā Oksfordšīrā, Anglijā.
Greisa nolūkojās uz to.
Vārdi likās lēkājam acu priekšā, saplūstot kopā uz papīra.
– Manro kundze?
Piepeši telpa likās pārāk karsta, pārāk šaura. Dokumenti izslīdēja Greisai no rokām un noplanēja uz grīdas.
– Vai jūs nebūtu tik laipns un neizsauktu man taksometru? – viņa dzirdēja sevi sakām. – Šķiet, ka tomēr nejūtos īsti labi.
Tiso kungs aizveda viņu atpakaļ uz viesnīcu. Viņi nepūlējās sarunāties. Greisa lūkojās ārā pa logu uz līkumainajām, šaurajām ieliņām un cilvēkiem, kas bija daudz dzīvīgāki nekā Londonā, staigājot iekšā un ārā pa veikaliem un kafejnīcām. Šķita, ka viņus šķir ne tikai valodas barjera vien. Tie bija franči, kas dzīvoja franču dzīvi. Kāpēc tas, ko nevarēja viegli izprast, kļuva tik noslēpumains un spožs?
Kad viņi piebrauca pie viesnīcas, Greisas roka jau atradās uz durvju roktura, lai kāptu ārā no automašīnas. – Pateicos.
– Manro kundze, – Tiso kungs izslēdza motoru un pagriezās pret viņu. – Negribu būt uzmācīgs, taču nespēju valdīt ziņkārību. Kādas bija jūsu attiecības ar d’Orsī kundzi?
– Ak, Tiso kungs… – Greisa sastinga un ierunājās savā augstprātīgākajā tonī. – Es… es īsti nezinu, vai tā ir jūsu darīšana.
Advokāts bija tracinoši imūns pret Greisas rupjību, uzlūkojot viņu ar izteikti francisku uzjautrinājuma un iecietības sajaukumu. – Par to es nešaubos.
Greisa atkal pasniedzās pēc durvju roktura.
– Jūs nekad neesat viņu redzējusi, – viņš minēja.
Greisa uzmeta viņam dzedru skatienu. – Tas ir absurds!
– Tas ir absurds. Taču man ir taisnība, vai ne?
Viņa sarauca pieri, sakniebdama lūpas ciešāk. Vajadzēja ņemt taksometru.
Atzvilis sēdeklī, Tiso kungs turpināja. – Esmu bijis klāt neskaitāmās testamenta lasīšanas reizēs. Nekad agrāk neesmu redzējis, ka mantojuma saņēmējs būtu tik pārsteigts kā jūs. Vai tā ir, Manro kundze?
Greisa vilcinājās. – Savā ziņā.
– Tātad, – viņš sakrustoja rokas uz krūtīm, – jūs esat saņēmusi mantojumu no sievietes, kuru nekad neesat pazinusi. Vai tā ir?
– Jā.
– Ja nekļūdos, no sievietes, par kuru jūs nekad neesat pat dzirdējusi.
Greisa uzmeta viņam skatienu. – Kā jūs to zināt?
– Vai man ir taisnība? – viņš jautāja, nepievērsdams uzmanību jautājumam.
– Jā.
– Nu tad, – viņš paraustīja plecus, – kāpēc jūs to neteicāt?
– Es… es nezinu, – Greisa sastomījās. Panikā viņa iztēlojās dramatiskākas sekas – varbūt došanos uz tuvējo policijas iecirkni vai Lielbritānijas vēstniecību. – Es nezināju, kas notiks.
– Nekas nevar notikt. Mantojums pieder jums neatkarīgi no tā, vai jūs viņu pazināt vai nē. Jūs neesat izdarījusi neko sliktu.
– Man ir tāda sajūta, it kā es zagtu, – Greisa atzinās, palaizdama vaļā durvju rokturi.
– Tas ir neparasti.
– Jā. Taču viņai bija mans vārds un adrese, un tā fotogrāfija no avīzes.
– Vai