Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro
pa garo gaiteni un augšā pa rezerves kāpnēm. Pirmajā stāvā viņa apstājās. – Vai tu kādreiz esi bijusi pirmā stāva vestibilā?
Eva papurināja galvu, juzdamās pārāk satraukta, lai runātu. Viņa jau juta bijību pret Sisu par viņas dienvidnieces stiepto izrunu un bezrūpīgo, nepiespiesto izturēšanos. Eva baidījās ierunāties, bažījoties, ka Sisai varētu nepatikt viņas akcents. Tā bija gadījies Bruklinas mājā, kur skotu izcelsmes virēja saukāja viņu par “ārzemnieci”, lai arī viņu darba devēji runāja vāciski un viņas pašas Glāzgovas akcents bija saprotams tikai ar grūtībām.
– Kādreiz esi to redzējusi? – Sisa jautāja.
Eva atkal papurināja galvu.
– To var manīt. Tu izskaties pēc tādas, kas visu mūžu staigājusi pa kalpotāju ieeju. Nāc. – Viņa atvēra durvis, un abām meitenēm pavērās skats uz rietumu vestibilu.
Pēc viesnīcas standartiem tas bija vienkāršs un mājīgs. Taču, ja arī tas nebija vislielākais vai iespaidīgākais viesnīcas vestibils Ņujorkā, tad tas noteikti bija viens no visgreznākajiem.
Marmora grīdas mirdzēja zem austrumu paklājiem, soliņi bija apkrauti ar samta un zīda spilventiņiem, un slīpajos spoguļos gar sienām pa ceļam uz bāru atspoguļojās brīvo kordebaleta dejotāju skaistie profili.
Rūpīgi izraudzītas, pateicoties saviem ideālajiem augumiem, viņas visas bija vienādā garumā, ar garām un slaidām kājām. Viņu smieklus pavadīja augstpapēžu kurpju klikšķēšana un izaicinoši īso svārciņu čaukstoņa. Spēlēja klavieres, un kāda dziedāja. Izsūtāmais zēns spraucās cauri viesiem ar sudraba paplāti. – Arpedžo kundze, – viņš skaļi sauca. – Arpedžo kundze. – Gaiss smaržoja pēc misiņa tīrāmā līdzekļa, cigāru dūmiem un svaigi grieztu tīģerliliju leknā, pārbriedušā salduma.
Eva noskatījās, kā maza, apaļīga sieviete, ģērbusies viscaur melnā, izrotājusi galvu ar samta turbānu, ko saturēja liela rubīna sprādze, ienāca vestibilā ar diviem milzīgi pinkainiem pelēkas krāsas īru vilku suņiem. Viņu melnās ādas kaklasiksnas bija nobārstītas ar pērlēm.
Tūlīt pat viens no šveicariem atnesa suņiem ūdeni porcelāna bļodās, un tie skaļi laka, izveidodami peļķes uz marmora grīdas, kamēr viņu saimniece apstājās, lai aizkūpinātu cigareti un pārbaudītu pie administratora atstātās ziņas.
– Kas viņa tāda ir? – Eva bija tā apburta, ka aizmirsa par savu apņemšanos nerunāt.
– Patiesībā – nekas. – Sisa nošņaukājās. – Kaut kāda šķebīga prūšu grāfiene. Nekad nemazgājas un neved ārā tos suņus pietiekoši bieži. Viņas istabā smird gluži kā zvērudārzā. Paklājs jau vienreiz tika nomainīts.
Meitenes noskatījās, kā viņa pagriežas un karaliskā solī dodas uz liftu.
– Redzi, – Sisa atklāja, – visi svarīgie cilvēki šeit izskatās parasti, bet visi uzkrītošie parasti ir uz sēkļa vai gatavojas tur nonākt. Zini, tu tagad esi nonākusi otrādi apgrieztā pasaulē, – viņa noteica, pašūpodama galvu. – Paies kāds laiks, bet gan tu pieradīsi.
Eva dzīvoja vienā istabā ar Sisu ēkas bēniņu stāvā: istabas stūrī atradās izlietne, sekls skapis un divas šauras vienguļamās gultas. Pa logu varēja redzēt pretējo māju un šauru ieliņu apakšā. Debesis nebija manāmas.
Tam gan nebija lielas nozīmes. Abas meitenes cēlās sešos un pulksten pusseptiņos brokastoja pagrabstāva virtuvē, kas kalpoja arī par darbinieku ēdnīcu. Tad viņas nostājās līnijā, lai Ronaldas kundze pārbaudītu viņas formastērpus un izskatu.
Evai bija veiksmīgi izdevies iešūt savu formastērpu, tomēr caurspīdīgais, baltais priekšauts un cepurīte bija par lielu un izskatījās teju smieklīgi. Robeža starp tādu meiteņu pieņemšanu darbā, kuras nepiesaistītu viesu uzmanību, un atbilstību Ronaldas kundzes personiskajam priekšstatam par iestādījuma vispārējo līmeni bija pavisam smalka. Tāpēc Evai tika uzdots apkalpot numurus mazāk vēlamajos pirmajos stāvos cerībā, ka vasaras laikā viņa varētu izstiepties par dažām collām.
Nopētījusi meiteņu matus un nagus, Ronaldas kundze viņas informēja par to, kuri viesi tajā dienā reģistrēsies un kuri izrakstīsies, norādot viesus ar īpašām prasībām.
Pie tādiem piederēja aktrise, kura pieprasīja savā apartamentā piekārt melnus samta aizkarus, lai viņa varētu gulēt dienas laikā, un kuras numuru vajadzēja apkalpot tikai naktī, kad viņa atradās uz Zīgfelda kabarē skatuves kvartāla attālumā. Un kino producents, kuram bija paniskas bailes no visa, ko pirms viņa lietojuši citi cilvēki: viņa gultu, matraci un gultasveļu vajadzēja nomainīt katru reizi, kad viņš apmetās viesnīcā, un palagus vajadzēja mazgāt atsevišķi no citu viesu veļas: šī pienākuma izpildi viņš uzticēja tikai Ronaldas kundzei, lai gan viņa to regulāri deleģēja kādai no meitenēm.
Bija arī parastākas prasības: papildus ledus spainīši, satīna palagi, noteiktu šķirņu ziedi – siltumnīcā audzētas rozes un gardēnijas bija vispopulārākās. Daži viesi pieprasīja, lai viņu numuros nebūtu gleznu vai mākslas priekšmetu, kamēr citi necieta noteiktas krāsas un bija pieprasījuši tās aizvākt. Par bargu naudu tika nodrošināta ievesta pārtika – šokolāde no Parīzes, svaigi ananasi no Meksikas, melnā tēja no Indijas un resni, gari Kubas cigāri. Jaunas klavieres tika piegādātas teju ik dienas, tāpat kā eksotiski dzīvnieki, jaunas automašīnas un medību ieroči, kā arī policijas apsargāti furgoni ar rotaslietām, kas tika glabātas viesnīcas pagrabstāva seifā.
Tika uzstādīta deju grīda, lai skatuves zvaigznes varētu trenēties, mēbeles tika pārbīdītas, atgādāti masāžas galdi un sporta aprīkojums. Vienu nedēļu visa lielā deju zāle tika pārvērsta boksa ringā, kur Džeks Dempsijs cīnījās ar Džeku Šārkiju Jenkiju stadionā.
Viesi bieži ņēma līdzi arī paši savus apkalpotājus. Jauni sulaiņi un istabenes tvērās vestibila stūros, īsti nezinādami, kur ir viņu īstā vieta ārpus ierastās domīnijas. Nebūdami ne īsti viesi, ne īsti kalpotāji, pēc darba devēju aiziešanas dienas laikā viņi jutās reizē aizdomīgi un noreibuši no jaunatrastās brīvības.
Pati pilsēta atstāja bīstamu iespaidu uz viņu parasto atturīgumu. Vairākkārt bija gadījies, ka viņi zaudē ne tikai galvu, bet arī darbu.
Bija kāds sulainis, kurš bija uzdevies par savu darba devēju, Velsas princi, sataisījis milzu azartspēļu parādus Hārlemā un tad pieķerts nozieguma vietā ar melnādainu prostitūtu sava saimnieka gultā. Un istabene, kura nekad agrāk nebija baudījusi alkoholu un padevās kārdinājumam, nākamajā rītā bija pamodusies kaut kur pie ūdens līdzās itāļu ostas strādniekam, kurš viņai lauzītā angļu valodā paziņoja, ka viņi ir precējušies un viņš vēlētos izmantot savas lauleņa tiesības.
Evai tika uzdots apgūt darba pienākumus no Ritas Kreinas, vecākas nenosakāma gadagājuma sievietes, kura bija viena no neveiksmīgākajām slepenajām alkoholiķēm pasaulē. Rita glabāja blašķi veļas ratiņu dziļumā, vecu mazgājamā līdzekļa pudeli, kas bija piepildīta ar džinu, savā skapītī, bet rokassomiņā turēja morfija pudelīti, kuru ārsts bija parakstījis viņas sašķobītajiem nerviem. Katru rītu viņa ieradās darbā ar drebošām rokām un zilumiem pārklātiem delmiem. Eva prātoja, vai kāds viņu pātagojis ar stibu, taču, bez šaubām, nevarēja par to apjautāties.
Droši vien kādreiz Rita bijusi skaistule. Taču pārāk daudz alkohola, pārāk daudz bijušo vīru un aizraušanās ar veco labo angļu virtuvi bija viņu padarījusi apaļu: viņas varenās krūtis, kas atgādināja kuģa priekšgalu, balstījās uz divām pamatīgām kājām, kuras caurvija varikozas vēnas. Sievietes vaibsti bija nozuduši baltās ādas krokās, bet acis bija noslīgušas lejup, kas automātiski