Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola
to, kā aizvien vairāk grūtnieču sāk smēķēt, lai bērns piedzimtu pārāk mazs un neizdzīvotu. Viņš bija paskatījies uz meitenes vēderu: plakans, pavisam plakans. Viņa nebija stāvoklī.
Tad viņa bija pačukstējusi:
– Fancy a shag?
– Sure. My place or your place?
Filips nolēma labāk iet pie meitenes. Viņa mājās atradās Aleksandrs un Enija, auklīte.
Es pavadu laiku, pamozdamies nepazīstamās istabās līdzās svešiem cilvēkiem. Es jūtos kā locis, kurš ik vakaru maina viesnīcu un partneri. Ja tā turpināsies, es drīz atgriezīšos bērna prātā, kopā ar Aleksandru sākšu skatīties Bob l’Eponge un mācīšos no galvas Karlo le Kalamara dialogus.
Filipam uznāca vēlēšanās doties mājup, lai redzētu, kā viņa dēls guļ. Aleksandrs sāka pārvērsties, kļuva apņēmīgāks. Viņš ļoti ātri bija iejuties angļu dzīves veidā. Dzēra pienu, ēda kēksiņus, iemācījās droši pāriet pāri ielai, viens pats brauca ar metro vai autobusu. Viņš mācījās franču licejā, taču bija kļuvis par īstu, mazu angli. Dažu mēnešu laikā. Filips bija uzstājis, ka Aleksandram mājās jārunā franciski, lai viņš neaizmirstu savu dzimto valodu. Filips bija nolīdzis franču auklīti. Enija bija no Bretaņas. Drukna četrdesmitgadniece. Izskatījās, ka Aleksandrs ar viņu labi saprotas. Viņš kopā ar tēvu gāja uz muzejiem, uzdeva jautājumus, ja kaut ko nesaprata, un interesējās: ja kāds kaut ko sāk darīt agrāk par citiem, vai tas ir labi vai neglīti? Kad Pikaso sāka savdabīgi gleznot, visiem tas šķita neglīti. Taču tagad šos darbus uzskata par skaistiem… tātad? Citreiz Aleksandra jautājumi kļuva daudz filozofiskāki: vai ir jāmīl, lai dzīvotu, vai jādzīvo, lai mīlētu? Vai ornitoloģiski: pingvīni, tēti, vai viņi var saslimt ar AIDS vai ne?
Vienīgais temats, par kuru viņi nekad nerunāja, bija Aleksandra māte. Kad abi devās apciemot Irisu, slimnīcas palātā, Aleksandrs sēdēja uz krēsla, salicis rokas uz ceļiem, un skatījās tukšumā. Vienu vienīgu reizi Filips bija abus atstājis divatā, domādams, ka viņa klātbūtne traucē abiem parunāties.
Mašīnā, braucot mājās, Aleksandrs bija paziņojis: “Vairs nekad neatstāj mani vienatnē ar mammu, tēt. Man no viņas ir bail. Patiešām bail. Viņa ir tur, taču it kā nemaz nav, viņas acis ir tukšas.” Un tad, aizsprādzējis drošības jostu, viņš mācīta ārsta tonī bija piebildis: “Viņa ir ļoti vāja, vai tev tā nešķiet?”
Filips veltīja dēlam visu savu laiku un negrasījās no viņa atteikties. Viņš bija saglabājis savu advokāta kantora vadītāja amatu Parīzē, taču tur viņam bija tikai novērotāja loma. Viņš saņēma iespaidīga lieluma dividendes, taču atteicās uzņemties jebkādas citas saistības un negrasījās pildīt garlaicīgos ikdienas darbus. Viņš ieradās, lai strādātu ar sarežģītām lietām, bet dzinējsuņa darbu, kas viņam nepatika, nodeva citiem. Gan kādu dienu viņš atgūs vēlmi cīnīties un strādāt.
Pagaidām Filipam nebija nekādu īpašu vēlmju. Viņš jutās kā nepārejošas kaites piemeklēts. Viņš aizvien vairāk un vairāk atsvešinājās no Irisas. Filips soli pa solim no viņas atvirzījās, atkāpās, samierinājās ar domu, ka vairs nedzīvo kopā ar viņu. Pēc Irisas un Gabora Mināra tikšanās Ņujorkas viesnīcā Waldorf Astoria, viņš jutās it kā būtu sadurts ar nazi un dūriena brūce tagad aizlīmēta ar plāksteri. Sāpīgi, taču dzīvot varēja. Filips bija redzējis, kā sieva viņa acu priekšā metas ap kaklu citam, it kā viņš vairs neeksistētu. Tas bija viņu sāpinājis, un tai pašā laikā viņš bija sajuties brīvs. Mīlestību, ko Filips daudzus gadus bija jutis pret Irisu, bija aizstājušas kādas citas jūtas – nicinājuma un žēluma apvienojums. Es esmu mīlējis tēlu, ļoti skaistu tēlu, taču tas ir palīdzējis radīt arī priekšstatu par mani pašu. Veiksmīgs vīrietis, nodrošināts, augstprātīgs, pārliecināts. Vīrietis, kurš spēj ātri izvirzīties, ātri gūt panākumus. Vīrietis, kurš atrodas tukšumā.
Zem plākstera bija izveidojies cits vīrietis, brīvs no izlikšanās, mākslotības, augstākajām aprindām. Cilvēks, kurš mācījās visu saprast un dažbrīd apmulsa. Kāda bija Žozefīnes loma šī vīrieša izveidošanā, Filips sev jautāja. Viņa noteikti bija kaut ko ietekmējusi, rīkodamās ierasti diskrēti un neuzmācīgi, Filips par to bija pārliecināts. Žozefīne bija kā maiga migla, kas ieskauj, radot vēlēšanos atraisīt tās plīvurus. Filips atcerējās viņu pirmo slepeno skūpstu viņa Parīzes birojā. Viņš bija satvēris Žozefīni aiz plaukstas locītavas, pievilcis viņu sev klāt un…
Filips bija nolēmis apmesties Londonā. Atteikties no saviem parīzieša ieradumiem, lai iedzīvotos svešā pilsētā. Viņš bija atradis draugus, drīzāk paziņas, iestājies kādā klubā. Filipa vecāki dzīvoja turpat netālu. Līdz Parīzei nebija jābrauc ilgāk par trim stundām. Viņš bieži apciemoja vecākus un veda Aleksandru ciemos pie Irisas. Žozefīnei viņš nekad nezvanīja. Vēl nebija pienācis īstais brīdis, lai to darītu. Šis ir dīvains laiks. Man tas jāpārdzīvo. Esmu cerību pilns. Līdz savai pēdējai stundiņai. Es vairs neko nezinu. Man viss jāapgūst no jauna.
Filips atbrīvoja roku un piecēlās. Sameklēja pulksteni, ko bija nolicis uz paklāja. Pusastoņi. Vajadzēja doties prom.
Kā viņu īsti sauca? Debija, Dotija, Dollija, Deizija?
Filips uzvilka apakšbikses, kreklu, jau sagatavojās iekāpt biksēs, kad meitene pagriezās, samirkšķināja acis un pacēla rokas, lai aizsegtos no gaismas.
– Cik pulkstenis?
– Seši.
– Tad taču ir vēl nakts vidus!
Viņš sajuta meitenes elpā alus smaku un atrāvās.
– Man jāiet prom, es… ē… man ir bērns, kurš mani gaida, un…
– Un sieva?
– Ē… jā.
Viņa aizgriezās un aizspieda ausis.
– Debij…
– Dotij.
– Dotij… Nevajag bēdāties.
– Es nebēdājos.
– Bēdājies gan. Pēc tavas balss var dzirdēt, ka esi bēdīga.
– Tik un tā ne…
– Man patiešām jāiet.
– Vai tu pret visām sievietēm tā izturies, Edij?
– Filip.
– Vai tā tu viņas pievilini ar pieciem aliem, skūpstiem, un tad – uz redzēšanos, ne paldies nepasakot?
– Varētu teikt, ka šobrīd es neizturos pārāk izsmalcināti, tev taisnība. Taču es patiešām nevēlos tevi sāpināt.
– Tas nav pareizi.
– Debij, zini…
– Dotij!
– Viss notika saskaņā ar mūsu abu vēlēšanos, es tevi neesmu izvarojis.
– Nekavējies. Ej vien prom slepus kā tāds zaglis. Tas ir netaisnīgi pret to, kuram jāpaliek vienam.
– Man patiešām jāiet.
– Kā tu vari zināt, ko es pēc tā visa par sevi domāšu? Varbūt es pat vēl rītdien nejutīšos labi!
Meitene bija uzgriezusi Filipam muguru un runāja, iespiedusi seju spilvenā.
– Vai varu tev kaut ko piedāvāt? Tev vajag naudu, padomus, kādu, kurš uzklausa?
– Vācies ellē, sūdabrāli! Es neesmu ne padauza, ne ubadze! Es strādāju par grāmatvedi Harvey & Fridley.
– Skaidrs. Man nevajadzēja sākt.
– Ko