Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola
nolēma izpētīt savas sāncenses teritoriju. Viņa mēģināja uzpirkt mazo auklīti, kura strādāja pie Marsela, lai tā viņai stāstītu par sava saimnieka draugiem, radiem, ģimeni. Anriete prata runāt ar kalpotājiem, nolaisties līdz viņu līmenim, piekrist viņu uzskatiem, uzveikt viņu iedomātās bailes; viņa šiem cilvēkiem piekrita, paglaimoja, uzslavēja viņu ieceres, izlikās par labu draudzeni, godājamu sievieti, lai izvilinātu sev vajadzīgo informāciju: vai tikai tai Žoziannai nebija mīļākā?
– Ak, nē… Kundze tā nerīkojas, – pietvīka kalpotāja. Viņa ir ļoti laba. Un arī ļoti atklāta. Ja viņai kaut kas ir uz sirds, viņa to uzreiz pasaka. Viņa nemēdz neko slēpt…
Varbūt kāda māsa vai brālis, kurš nav apmierināts, ka lielais zupas katls viņam uzgriezis muguru? Mazā auklīte, vispirms ielikusi četrkārt salocītās naudas zīmes jakas kabatā, attrauca: nedomāju vis, Žoziannas kundze izskatās ļoti iemīlējusies, un kungs tāpat, viņi burtiski pārtiek no skūpstiem, un, ja nevajadzētu uzmanīt Junioru, abi visu dienu kūleņotu pa virtuvi, priekšnamu, viesistabu, ir pilnīgi skaidrs, ka viņi nemitīgi mīlētos. Viņi ir salipuši kopā kā divas ledenes.
Anriete dusmās piecirta kāju.
– Viņi viens gar otru trinas? Cik pretīgi!
– Ak, nē, kundze, tas ir burvīgi! Ja jūs būtu to redzējusi… Tas dod cerību, ka arī mums kādreiz izdosies atrast tik stipru mīlu.
Anriete atrāvās un aizspieda degunu.
Pēc tam viņa mēģināja pielabināties Žoziannas mājas durvju sardzei, lai iegūtu vajadzīgo informāciju, kas varētu izrādīties noderīga, taču nekas neizdevās. Anriete vēl nebija gatava ne nolaupīt zīdaini, ne samaksāt kādam, lai tas novāc māti.
Anrietes un Marsela laulība vēl nebija šķirta. Anriete izdomāja tūkstošiem dažādu apgrūtinājumu, izgudroja tūkstošiem šķēršļu, atlika liktenīgo dienu, lai Marsels nevarētu atgūt brīvību un doties atkārtotā laulībā. Tas bija Anrietes vienīgais trumpis: viņa vēl bija precējusies, viņa vēl nebija šķirtene. Viņu aizsargāja likums.
Marsels ar savām važām cīnījās pārliecināti un veikli. Viņš nebija nekāds muļķis. Viņš spēja būt nežēlīgs. Anrietei jau bija nācies pieredzēt viņa dusmas. Smaidīdams kā kora zēns, Marsels spēja satriekt visus savus briesmīgos ienaidniekus.
Man kaut kas jāizdomā, man kaut kas jāizdomā, Anriete sev sacīja ik dienu, tipinādama pa Terna avēniju, Niēla avēniju, Vagrēma avēniju, Foša avēniju, sekodama ienīstā bērna ratiņiem. Viņas sāncense, daudz jaunāka un sparīgāka, rosīgi stūma ratiņus. Atgriezusies mājās ar asiņainām kājām, iepletusi kāju pirkstus bļodā ar sālsūdeni, Anriete nodevās sapņiem. Es vienmēr esmu ar visu tikusi galā, un neļaušu šim pretīgajam, neķītrajam vecim tikt cauri sveikā.
Anriete lēja skopas, saltas asaras, prātodama par savu dzīvi, kura reiz solījās būt spoža un salda, ja vien viņai nebūtu uzklupusi tāda nelaime. Uzklupusi, viņa atkārtoja, nikni iešņukstēdamās. Man patiešām vairs nav nekādu cerību, dzīve ir kā loterija, un es esmu izvilkusi tukšu lozi. Par meitām vispār nav ko runāt, Anriete nosmīnēja, iekritusi gultā. Pirmā, nepateicīga un prasta, vairs negrib mani redzēt, otrā, vieglprātīga un izlutināta, ir palaidusi garām iespēju dzīvē, vēlēdamās kļūt par Seviņjī kundzi. Cik muļķīga iedoma! Kāpēc Irisai vajadzēja visu sabojāt, skrienot pēc vēl lielākiem panākumiem? Viņai bija viss. Bagāts vīrs, brīnišķīgs dzīvoklis, māja Dovilā, nauda, ko tērēt pēc sirds patikas. Un vai varat iedomāties, Anriete piemetināja, vērsdamās pie iedomātas, gultas kājgalī sēdošas draudzenes, viņa šo naudu patiešām tērēja! Cik smieklīgi, ka Irisa bija pieķērusies kaut kam citam, dzīvojusi savos sterilajos sapņos, iedomājusies kļūt par rakstnieci. Tagad viņa nīkuļoja klīnikā. Es vairs negribu Irisu redzēt; viņa mani nomāc. Turklāt klīnika ir tālu, un sabiedriskajā transportā, ak Dievs, kā cilvēki ik dienu spiežas tajos vagonos kā tādi lopi. Nē, paldies!
Kādu dienu, izjautājusi mazo auklīti par Marsela un viņa padauzas radiem – tā Anriete klusībā dēvēja Žoziannu – viņa uzzināja, ka Žozefīne drīz gatavojas ierasties vakariņās pie jaunā pāra. Tātad abas bija draudzenes – Žozefīne un viņas ienaidniece! Žozefīne varēja kļūt par Anrietes Trojas zirgu. Par katru cenu vajadzēja ar viņu salīgt mieru. Viņa bija tik dumja, tik naiva, viņa neko nesajēdza.
Anrietes apņēmība vēl vairāk nostiprinājās todien, kad, kārtējo reizi izsekojot Žoziannu, viņa bija pārsteigta ieraudzījusi, ka ielas malā apstājas Marsela automašīna.
– Nu ko, vecā, – šoferis Žils bija skaļi uzsaucis, – draiskojamies, pastaigājamies? No jauna apgūstam kājām staigāšanas priekus?
Anriete bija novērsusies, ar skatienu ieurbusies koku galotnēs, veltījusi visu uzmanību kastaņiem, kuri mirdzēja savās brūnajās čaulās. Viņai garšoja cukuroti kastaņi. Viņa tos pirka pie Fošona. Viņa bija aizmirsusi, ka tie aug kokos.
Šoferis bija nospiedis signāltauri, lai no jauna piesaistītu Anrietes uzmanību, un turpinājis:
– Vai arī joprojām skraidāt pakaļ kunga skaistajai sievietei un viņu dēlam? Vai zināt, ka es jūs pamanīju ikreiz, kad rikšojāt mums pakaļ?
Par laimi, šos nepiedienīgos vārdus neviens nedzirdēja. Anriete veltīja šoferim iznīcinošu skatienu. Viņš izmantoja izdevību, lai izdarītu pēdējo cirtienu:
– Es jums ieteiktu aizvākties, turklāt ātri, kamēr neesmu pastāstījis saimniekam. Tad mēneša beigās varēsiet palikt bez sava naudas čeka!
Todien Anriete bija beigusi izsekot Žoziannu. Viņai par katru cenu vajadzēja izdomāt kādu traucēkli. Atriebību, kurā viņa šķietami nemaz nebūtu iesaistīta.
Pārliecinājusies, ka ir kārtīgi aplikusi medaljonu, Žozefīne aizvēra durvis un devās prom. Viņa bija atcerējusies Hildegardes de Bingenas noteiktos piesardzības noteikumus: lai izsargātos no briesmām, ap kaklu jānēsā maisiņš ar svētajām relikvijām vai miruša ģimenes galvas matu, nagu vai ādas gabaliņu. Žozefīne bija ielikusi medaljonā Antuāna matu cirtu un tagad nēsāja to ap kaklu. Viņa bija pārliecināta, ka Antuāna atsūtītā paciņa viņu izglābusi no noslepkavošanas; ja slepkava uzradīsies vēlreiz, varbūt Antuāns viņu aizstāvēs no jauna uzbrukuma.
Galu galā ticība sargājošām relikvijām Francijas vēsturē bija noturējusies pietiekami ilgi, lai uz to varētu paļauties. Viduslaikos dažādi brīnumi, svētie, gari no viņpasaules bija daļa no dzīves. 12. gadsimtā, draudzē, Šatijonā pie Šalaronas bija uzradies pat svētais suns. Tā vārds bija Ginfors. Suni bija nomocījis saimnieks un slepus apglabājusi kāda zemniece. Ikreiz, ejot garām nabaga šuneļa kapam, viņa mēdza uz tā nolikt ziedus. Kādu dienu viņa bija paņēmusi līdzi savu piecpadsmit mēnešus veco dēlu, kuru mocīja stiprs drudzis, bet seju klāja izsitumi. Zemniece bija nolikusi bērnu uz suņa kapa, lai, kā jau ierasts, saplūktu pļavas ziedus. Kad viņa atgriezās, bērna seja bija pavisam gluda, viņš jautri čivināja un sita plaukstas, priecādamies par atbrīvošanos no mokošās slimības. Zemniece par šo brīnumaino piedzīvojumu pastāstīja arī citiem. Ikreiz, kad kādai ciema sievai saslima bērns, viņas devās svētceļojumā uz suņa kapu. Viņas griezās dejā un dziedāja, slavināja suni un tā pārdabiskos spēkus. Drīz vien jau visi lika savus slimos bērnus uz Ginfora kapa. Suns bija kļuvis par svēto. Svētais Ginfor, uzrej mums. Suni pielūdza, viņam uzcēla altāri, ziedoja veltes. Lai gan Etjēns de Burbons bija aizliedzis piekopt šādu māņticību, svētceļojumi pie suņa turpinājās līdz pat 20. gadsimtam.
Žozefīne bija iecerējusi pastrādāt bibliotēkā, lai vēlāk, pusseptiņos, dotos uz Zoē skolu, kur bija paredzēta tradicionālā vecāku un skolotāju tikšanās. Vai neesi aizmirsusi, mammu? Žozefīne bija pasmaidījusi un nosolījusies ierasties