Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola
iekļūt Cuckoo Club, nestāvot rindā. Un tas vēl esot izdevīgi! Cik es biju stulba! Es ļāvu sevi apmuļķot kā provinciāle ar divām uz muguras atmestām bizēm un priekšautu, kura ieradusies galvaspilsētā.
Gerijs bija apmeties milzīgā dzīvoklī pie Grīnparka, tieši aiz Bakingemas pils, taču viņš bija skaidri pateicis, ka nevēlas dalīties. “Simt piecdesmit kvadrātmetri, viss tev vienam pašam, tas nav godīgi,” Hortenze sašuta. “Varbūt, taču tā nu reiz ir. Man vajag klusumu, plašumu, es gribu lasīt, klausīties mūziku, domāt, nesteidzīgi, brīvi un mierīgi pastaigāt. Nevēlos, ka tu man uzmācies un, vai nu tīši vai netīši, Hortenze, tu tur iesakņosies. – Bet es saraušos pavisam maziņa, es nenākšu ārā no savas istabas! – Nē, Gerijs noteica. Nemaz neuzstāj, citādi sāksi līdzināties tām meitenēm, kuras man riebjas, tām, kuras gaužas un uzmācas.
Hortenze uzreiz bija aprāvusies. Viņa nekādā gadījumā nedrīkstēja līdzināties kādai citai, viņa bija neatkārtojama un smagi strādāja, lai tiktu pie visa pārējā. Viņa nekādā gadījumā nedrīkstēja arī zaudēt Gerija draudzību. Šis puisis bija viens no sava vecuma iekārojamākajiem vecpuišiem visā Londonā. Viņa dzīslās plūda karaliskas asinis, to nezināja neviens, izņemot viņu, Hortenzi. Viņa bija slepus noklausījusies, kā viņas māte par to runā ar Šērliju. Tralalā, tralalā, to make a long story short, Gerijs bija karalienes mazdēls. Viņa vecmāmiņa dzīvoja Bakingemas pilī. Viņa priekšā bija atvērtas visas durvis. Viņš saņēma ielūgumus uz svinībām, pasākumu un izstāžu atklāšanu, lietišķām brokastīm, pusdienām, vakariņām. Kartona kartītes krājās uz galdiņa viņa priekšnamā. Viņš tās nevērīgi izmētāja. Gerijs vienmēr nēsāja vienu un to pašu melno džemperi ar augsto apkakli, bezveidīgu jaku, vienas un tās pašas bikses, kuras apkaunojoši krokojās. Viņš zobojās par savu ārieni. Zobojās par saviem melnajiem matiem, lielajām, zaļajām acīm, visiem tiem sīkumiem, kas Hortenzei likās tik svarīgi. Viņam ļoti nepatika rādīties sabiedrībā. Hortenze bija lūgusies, lai Gerijs pieņem ielūgumus un paķer viņu sev līdzi.
– Man ir vajadzīgi sakari, Gerij, bez sakariem es būšu tukša vieta, bet tu pazīsti visu Londonu.
– Tu kļūdies, briesmīgi kļūdies! Visus pazīst mana māte, nevis es. Man pašam ir sevi jāpierāda, un tu zini, ka man nav nekādas vēlēšanās sevi pierādīt. Man ir divdesmit deviņi gadi, es esmu tāds, kāds esmu, izlikties labākam ir lieks darbs. Es dzīvoju, kā pats vēlos, un man tas ļoti patīk. Un tev neizdosies mani padarīt citādu, sorry!
– Bet tu taču vari kaut kur aiziet un paņemt mani līdzi! – Hortenze piecirta kāju, aizkaitināta par šādu attieksmi. – Tev tas neko nemaksā, bet man dos milzu labumu. Neesi egoists. Padomā par mani!
– No way.
Gerijs palika pie sava. Hortenze rājās un mēģināja vēlreiz, viņš nelikās ne zinis un atkal uzlika austiņas uz ausīm. Viņš vēlējās būt mūziķis, dzejnieks vai filozofs. Apguva klavierspēli, filozofiju, dramaturģiju, literatūru. Skatījās vecas filmas un ēda bioloģiski audzētu kartupeļu čipsus, pierakstīja savas domas rūtiņu burtnīcās un mācījās atdarināt vāveru straujo uzvedību Haidparkā. Reiz viņš bija ielēcis viesistabā, turēdams rokas pievilktas pie krūtīm un atiezis zobus.
– Gerij! Tu izskaties muļķīgi!
– Esmu brīnišķīga vāvere! Vāveru karalis ar mirdzošu spalvu!
Viņš tēloja vāveri, deklamēja Oskara Vailda vai Šatobriāna tekstus, runāja dialogus no filmām “Seja ar rētu” un “Paradīzes bērni”. “Ja bagātie dabūs visu, ko vēlas, kas tad paliks nabagajiem?” Viņš atgāzās Džordžam V reiz piederējušā krēslā un nodevās pārdomām par šī teikuma skaistumu, atspiedis zodu plaukstā.
Hortenzei nācās atzīt, ka Gerijs bija valdzinošs, ģeniāls, oriģināls. Viņš neatzina patērētāju sabiedrību. Pacieta mobilo telefonu, taču nelikās ne zinis par citām modernām ierīcēm. Pirkdams sev apģērbus, viņš tos ņēma pa vienam arī tad, ja krekliem bija reklāmas akcija un par viena cenu varēja dabūt divus.
– Paņem taču arī otro, tas ir par velti! – Hortenze uzstāja.
– Man ir tikai viens ķermenis, Hortenze!
Turklāt, viņa turpināja prātot, paostījusi savus gumijas cimdus, Gerijs bija skaists. Gara auguma, izskatīgs, bagāts, no labas ģimenes, viņam vienam piederēja simt piecdesmit kvadrātmetru liels dzīvoklis pie Grīnparka. Tā visa dēļ viņam nemaz nebija jācenšas. Cik netaisnīgi.
Hortenze pārlaida putekļu sūcēju pār vecā ādas atzveltnes krēsla roku balstu un prātoja tālāk: protams, ir jau arī citi, kuri skrien man pakaļ, taču viņi ir neglīti. Vai maza auguma. Nevaru ciest maza auguma vīriešus. Neviens nav tik ļauns, tik indīgs, tik ļaunatminīgs kā viņi. Maza auguma vīrietis ir nejauks. Viņš nespēj piedot pasaulei savu mazo augumu. Lai gan Gerijs ir flegmatisks un vieglprātīgs, viņš tomēr ir brīnišķīgs. Viņš neraizējas par drūmo realitāti. Viņš ir brīvs. Tas ir viens no iemesliem, kuru dēļ man tik ļoti patīk nauda; tā ļauj aizmirst par realitāti.
Kad man būs nauda, arī es varēšu aizmirst par realitāti.
Ar putekļu sūcēju rokā viņa noliecās un apjuka. Starp paklāja plūksnām vīdēja kukaiņi. Īsta prusaku kolonija. Hortenze pašķīra paklāja plūksnas, uzspieda kukaiņiem putekļu sūcēja caurules galu un iztēlojās to briesmīgo nāvi. Labi vien ir! Un pēc tam es pielaidīšu maisam uguni, lai pārliecinātos, ka tie ir nobeigušies. Viņa iztēlojās, kā kukaiņi liesmās nosprakšķ, kā to kājas izliecas, čaula izcepas, kā tie nespēj paelpot. Iedomājusies par to, viņa pasmaidīja un ar baudu turpināja tīrīt. Es labprāt sabāztu šos prusakus Agatei rīklē. Vai arī lēni nožņaugtu viņu ar pašas pamestajām zeķbiksēm. Viņa smaktu, viņai izkārtos mēle, ķēmīga un pārmērīgi milzīga, viņas seja kļūtu violeta, viņa locītos un lūgtos…
– Mana mīļā Hortenze, – Gerijs bija sacījis kādu dienu, kad abi gāja pa Oksfordstrītu, – tev vajadzētu aiziet pie psihoanalītiķa, tu esi briesmone.
– Tāpēc, ka saku to, ko domāju?
– Tāpēc, ka tu uzdrošinies domāt to, ko domā!
– Par to nevar būt ne runas, tad es zaudēšu savu radošumu. Es nevēlos kļūt normāla, es gribu būt tik nervoza un ģeniāla kā Šaneles jaunkundze! Tu domā, ka viņa gāja pie psihoanalītiķa?
– Es par to neko nezinu, taču varu painteresēties.
– Man ir trūkumi, es to zinu, es tos saprotu un sev piedodu. Tā ir tikai tāda īpašība, vairāk nekas. Tas, kurš sev nemelo, zina atbildes uz visiem jautājumiem. Tie, kuri stāsta sev pasaciņas, ir tie, kuriem vajadzētu iet pie psihoanalītiķa, bet es sevi pieņemu. Es sevi mīlu. Es uzskatu, ka esmu brīnišķīga meitene, skaista, gudra, apdāvināta. Nav jēgas censties, lai izpatiktu citiem.
– Kā jau teicu – tu esi briesmone.
– Es tev kaut ko pateikšu, Gerij, es tik bieži esmu redzējusi, kā mana māte tiek apvesta ap stūri, ka nozvērējos apvest ap stūri visu pasauli, pirms vēl tā būs paguvusi pieskarties kaut matiņam uz manas galvas.
– Tava māte ir svētā, kura nav pelnījusi tādu meitu kā tu.
– Svētā, kura ar savu labumu un labsirdību uzdzen man zosādu! Viņa man ir kalpojusi par psihoanalītiķi, tikai apgrieztā veidā: viņa ir radījusi visas manas neirozes. Esmu viņai pateicīga par kaut ko citu: par to, ka esmu kļuvusi tāda, kas citādi domā, citādi lemj un atbrīvojas no visām labajām jūtām, lai varētu gūt panākumus.
– Kādus panākumus, Hortenze?
– Pirmkārt, netērēt laiku, būt brīvai, būt