Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola
viņa roku. – Viņš visu laiku ir dusmīgs… viņš ir sarkans no dusmām. Viņš mani biedē… Man ir bail, ka viņš mani varētu apsteigt, man bail, ka viņš varētu mani nicināt. Es neesmu piedalījusies pieaugušo apmācībā! Es neesmu beigusi valsts labākās skolas!
– Bet Junioram par to ir nospļauties, viņš to visu ir pārspējis! Vai zini, ko vajag izdarīt, Kūciņ, mums ir jāpieņem mājskolotājs, viņam vienam pašam. Šim bērnam nav vajadzīga nekāda auklīte, viņam vajag kādu, kurš ar karoti iebarotu viņam visas zināšanas, kurš mācītu viņam par Zemes virsmu, grieķu un latīņu valodu, par to, kāpēc Zeme griežas un kāpēc tā ir apaļa. Vajag, lai viņam iemāca lietot lineālu, kompasu un trīsstūri, vilkt kvadrātsaknes…
– Un kāpēc tās vispār sauc par kvadrātsaknēm? Tur taču nav ne kvadrātu, ne sakņu! Nē, manu lielo vilciņ, ja pieņemsim mājskolotāju, es jutīšos vēl vientuļāka. Vēl neizglītotāka…
– Nē taču! Arī tu varēsi apgūt visas šīs brīnumainās lietas… Tu piedalīsies stundās, no pārsteiguma elsīsi un pūtīsi, skaisti savilksi lūpas un visu paturēsi prātā…
– Mana nabaga galva! – Žozianna nopūtās. – Tur iekšā gandrīz nekā nav. Es neko neesmu iemācījusies. Gribi, lai tev pasaku, kāda ir vislielākā netaisnība pasaulē, mans lielais vilks? Tā, ka man kopš dzimšanas nav izdevies tikt pie šīm skaistajām gudrībām.
– Nekas, gan tu atgūsi iekavēto! Turklāt tu pati biji tā, kura man teica: “Nabaga lempis! Nabaga vārgulis!”, un man ik vakaru vajadzēja pazemīgi apgūt kārtējo mācību. Tici man, skaistulīt, tu neesi dumjāka par savu dēlu, un Debesis mums šo bērnu ir dāvājušas, lai mēs kaut ko iemācītos… Viņš ir citāds. Nu un tad, lai viņš ir citāds! Man par to nospļauties. Ko tu īsti gribi? Bērnu ar zīmogu, ka viņš ir normāls? Nekādu normu vairs nav! Tiek štancēti mazi nastu ēzelīši, kuri neprot ne skaidri runāt, ne domāt! Pie velna ar visām tām svešajām normālo atvašu mātēm! Viņas pat nenojauš, kāds dārgums mums pieder, viņas to nevar zināt, viņas dzīvo kā ar acu aizsegiem! Toties mums… Kāda lieglaime! Kāda svētlaime! Kāds dievišķs pārsteigums katru dienas stundu! Nu, nāc man tuvāk, manu rausīt, izbeidz kult sev asinis, es tevi iepriecināšu, es likšu tev pacelties debesīs, manu lellīt, manu maigumiņ, manu brīnišķīgo skaistulīt, manu sieviņ, mana pajumte, mana kvadrātsakne, mana baudkārā Pompadūra…
Vārdu pa vārdam, un Kūciņa atmaiga, atdzīvojās, pārstāja tarkšķēt, ļāvās sava lielā lāča neveiklajam apskāvienam, un abi pa baudas līkumainajiem ceļiem pacēlās kaisles visaugstākajā pakāpē.
Nākamajā dienā, kad abi sēdēja pie brokastu galda, piezvanīja Anrietes advokāts. Anriete Grobza, dzimusi Plisonjē, Irisas un Žozefīnes Plisonjē māte, otrreiz precējusies ar Marselu Grobza kungu, bija gatava parakstīt laulības šķiršanas dokumentus. Viņa bija atteikusies no visām pretenzijām pret Marselu un pieprasīja tikai vienu: lai viņai tiktu atstāts vīra uzvārds.
– Un kāpēc tas Zobu Irbulis grib paturēt tavu uzvārdu? – neuzticīgi noprasīja Žozianna, vēl pavisam saņurcīta pēc mīlas nakts. – Viņai taču tas riebās, viņai no tā kļuva nelabi. Te kaut kas nav kārtībā, viņa mums vēl liks padancot, gan tu redzēsi…
– Nē taču, manu princesīt! Viņa ir padevusies, un tas ir galvenais. Nemeklē utis tur, kur to nav! Tīrais neprāts, tā vietā, lai trīcētu no laimes, tu visur redzi velnu ar visiem ragiem.
– Varētu domāt, ka viņa ir pārvērtusies par jēriņu! Es viņai nemaz neuzticos. Vilks spalvu gan met, bet tikumu ne. Un ja viņa atkal sāks…
– Viņa padosies, kad es tev saku. Esmu iegrūdis viņu ar degunu mēslos un piespiedis tos visus norīt citu pēc cita, viņa smok, viņa lūdzas pēc žēlastības…
Marsels Grobzs nošķaudījās, izvilka no kabatas rūtainu mutautiņu un sparīgi nošņaucās. Žozianna sarauca degunu.
– Kur ir tās papīra salvetītes, ko es tev iedevu? Izmeti podā?
– Bet, Kūciņ, man labāk patīk mani vecie, rūtainie kabatlakatiņi… – Tie ir īsta mikrobu ligzda, vīrusu audzētava! Un pēc kā tu ar tiem izskaties? Pēc zemnieka koka tupelēs.
– Es nekaunos būt zemnieks, – Marsels attrauca un iebāza mutautiņu atpakaļ kabatā, kamēr Žozianna vēl nebija paguvusi to atņemt.
Pirms nedēļas viņa bija izmetusi ārā veselu duci kabatlakatiņu.
– Un tu vēl grasies algot savam dēlam privātskolotāju! Tu nu gan labi izskatīsies tā dziļi kulturālā cilvēka priekšā ar savu kabatlakatiņu un bikšturiem!
– Es tieši šodien grasījos sākt meklēt tādu skolotāju, – Marsels pieķērās viņas vārdiem, dedzīgi vēlēdamies mainīt sarunas tematu.
– Un pieprasi no viņa atsauksmes! Es negribu redzēt ne kaut kādu pūderētu marķīzu, ne bārdainu marksistu. Sadabū man kādu vecu, labu vārdnīcu, lai es varu kaut ko saprast, kad viņš sāks runāt…
– Tātad tu esi ar mieru?
– Tā varētu teikt… Tomēr es vispirms gribu viņu redzēt, lai varētu izlemt. Ja nu viņš izrādās par Zobu Irbuļa spiegu…
Vai tiešām ir nepieciešams teikt patiesību, visu patiesību, Šērlija sev vaicāja, skatīdamās, kā Gerijs novāc galdu, notīra lazanjas trauku, paliek to zem karstā ūdens krāna, pievieno nedaudz mazgāšanas līdzekļa. Vai, runājot taisnību, var kļūt laimīgs? Es vis par to neesmu tik pārliecināta… Ja sākšu runāt, vairs nekas nebūs tā, kā senāk. Starp mums viss ir tik rāms un ierasts, es zinu, kā viņš pagriezīsies, uz kuras kājas atbalstīsies, kuru roku pastieps pirmo, kā pagriezīs galvu pret mani, savilks vienu uzaci, pieglaudīs matu šķipsnu, es to visu zinu, tā ir tik pazīstama aina.
Vakariņas ir galā, lazanja bija sulīga, mums dziedāja Glens Gūlds.
Un pēc divarpus minūtēm…
Man jārunā, jāsaber starp mums vārdu kaudze, jānosauc vārdā svešinieks, un nekas vairs nebūs skaidrs. Tam, kurš uzzina patiesību, varbūt no tās nav nekāda labuma, toties tam, kurš to atklājis, ir jāpiedzīvo mocības. Tiklīdz es atklāšu “patiesību” par viņa izcelsmi un vīrieti melnā, viņš mani izsmies. Un apmaiņā pret savu klusēšanu saņems mēneša īres maksu.
No rīta pa ceļam uz Hempstedas dīķi viņa bija pabraukusi garām lielam, džinsu labās īpašības slavinošam reklāmas plakātam ar saukli: “Cilvēkā patiess ir tas, ko viņš slēpj.” Un uzreiz zem tā: “Neslēpiet savu augumu, parādiet to ar džinsu palīdzību…” Viņa jau bija aizmirsusi šī zīmola nosaukumu, taču šie vārdi nebija devuši viņai mieru visu ceļu. Pieslēgusi divriteni pie barjeras dīķa malā, viņa ieraudzīja vīrieti ar cepuri galvā un velveta biksēm, kurš jau devās prom.
Damned!
Viņi bija sasmaidījušies. Viņš bija paberzējis degunu ar biezajā ādas cimdā ievilkto roku un atzinīgi pamājis ar galvu. Viņai bija palikusi vaļā mute, atceroties džinsu reklāmas frāzi: “Cilvēkā patiess ir tas, ko viņš slēpj.” Ko gan slēpa šis vīrietis ar labsirdīgo smaidu un platajiem pleciem? Šis vīrietis, pie kura viņai tik neprātīgi gribējās patverties? Varbūt viņš neko neslēpa, un tieši šī iemesla dēļ Šērlijai gribējās viņā nogrimt…
Ja tieši šajā mirklī vīrietis būtu pastiepis viņai roku, viņa tam būtu sekojusi.
Šērlija nopūtās un ar rādītājpirkstu uzslaucīja tomātu mērces lāsi no skaistās vaskadrānas, ko Gerijs bija atvedis no Francijas.
Viņa sāka prātot par ziņojumu, ko vakarā vajadzēja nodot: Kā padzīt pesticīdus no mūsu