Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola
tajās pašās Skotijas lauku aprindās. Viņas māte bija strādājusi kādā pilī, un viņas vecmāmiņa tāpat. Viņa sauca tavu tēvu par klaidoni un apgalvoja, ka viņš nav manis cienīgs. Viņa nedaudz dzēra, tomēr bija jauka… Tu biji ideāls bērns. Tu nekad neraudāji, tu visu laiku gulēji… Kad tava vecmāmiņa atbrauca uz Skotiju mani apciemot, viņa gandrīz dabūja trieku. Es par tevi nevienam nebiju stāstījusi… Mūs tūlīt pat aizveda uz Londonu. Tev bija trīs mēneši.
– Un tu vairs nekad neko neesi dzirdējusi par manu…?
– Vairs nekad.
– Un arī par to sievieti, Hauela kundzi?
– Viņa nevienu pašu reizi nav atbraukusi tevi apciemot. Kad devos prom, viņa pat nepalūdza manu adresi. Nu, tas arī ir viss. Nav jau nekas īpaši spožs, bet kā nu ir, tā ir…
– Biju iztēlojies, ka mana izcelsme ir daudz aizraujošāka… – Gerijs nomurmināja.
– Piedod… Tagad viss ir tavās rokās, padari savu dzīvi aizraujošu…
Un pēc divdesmit gadiem es šim nekrietnajam vīrietim grasos parādīt dēlu. Dēlu, kurš viņam ir bijis pilnīgi vienaldzīgs, kura dēļ viņš nav zaudējis ne mirkli miega. Viņam nav bijis jānodreb, ieraugot, cik rāda termometrs. Nav bijis jātaupa pēdējais grasis. Ne arī jātur viņa roka pie zobārsta.
Gatavs dēls, ko mīlēt. Un, kad es to viņam parādīšu, viņš iesauksies: “Mans dēls!”
Es esmu viņa tēvs. Es esmu viņa māte. Es esmu viņam gan tēvs, gan māte.
Viņš ir tikai spermatozoīdu izmetējs, kurš steidzas papriecāties un aizmukt.
Hortenze Kortesa par bailēm nelikās ne zinis.
Hortenze Kortesa nicināja bailes.
Hortenzei Kortesai šī sajūta izraisīja riebumu. Viņa apgalvoja, ka bailes ir kā vīteņaugs, kas apvijies ap galvu. Tas izlaiž savas āķiem līdzīgās saknes, izdzen lapas, aug aizvien lielāks, žņaudz, smacē, lēnām, lēnām. Bailes ir kā nezāle, un nezāles ir jāizravē vai jāapkaisa ar pesticīdiem.
Hortenzes Kortesas pesticīda nosaukums bija noraudzīšanās no malas. Jūtot, ka bailes uzbango kā draudīgs vilnis, viņa atvairīja briesmas, pakāpās sāņus, noslēdzās sevī un… ieskatījās tām tieši sejā, sacīdama: es nebaidos. Es nebaidos no tevis, nejaukais zariņ, jo es tevi esmu izrāvusi ar visām saknēm.
Un tas vienmēr izdevās.
Hortenzei Kortesai.
Viņa bija tā sākusi rīkoties jau bērnībā, piespiezdama sevi nākt mājās no skolas pa tumsu vienai pašai. Viņa bija aizliegusi mātei nākt viņai pretī. Un turējusi mēteļa kabatā dakšiņu. Izslējusi galvu un turēdama dakšiņu paceltu, viņa kāpās atmuguriski, ar somu pa priekšu. Gatava aizstāvēties. Es nebaidos, viņa atkārtoja, kad iestājās nakts un lika sakustēties vilku rīkļu ēnām.
Vēlāk viņa pacēla latiņu vēl augstāk.
Liekot lietā savu dakšiņu, kad pirmais zēns bija gribējis viņu noskūpstīt pret pašas gribu. Viņa bija iedzinusi dakšiņu augšstilbā spēcīgam puisim, kurš uz kāpnēm bija aizšķērsojis viņai ceļu un pieprasījis samaksāt divus eiro kā caurlaides maksu. Ietriekusi acī tam, kurš bija gribējis aizvilkt viņu uz savu alu.
Drīz vien dakšiņa viņai vairs nebija vajadzīga.
Viņai bija izveidojusies zināma reputācija.
Vienīgais jautājums, ko Hortenze sev uzdeva, prasmīgi apvaldot bailes, bija tāds: kāpēc viņa ir vienīgā, kura to spēj.
Tas šķita tik vienkārši. Tik vienkārši.
Un tomēr…
Visur varēja dzirdēt vārdus “man bail, man bail”. Bail nepaveikt, bail palikt bez naudas, bail kādam nepatikt, bail pateikt “jā”, bail pateikt “nē”, bail no sāpēm. Daudzinot bailes, tās pieņēmās spēkā. Kāpēc gan viņas māte, pieaugusi sieviete, kurai taču vajadzēja viņu aizsargāt, kā lapa vējā drebēja bailēs no parādiem un draudīgiem cilvēkiem? Viņa to nespēja saprast. Viņa bija nolēmusi neuzdot nekādus jautājumus un vienkārši iet uz priekšu.
Virzīties uz priekšu. Mācīties. Gūt panākumus. Neļaut, lai ceļu aizšķērso un apgrūtina dažādas emocijas, bailes un vēlmes, kas bija kā parazīti. Tā, it kā viņai būtu atvēlēts noteikts skaits mūža dienu. Tā, it kā viņai nebūtu tiesību kļūdīties.
Vienīgā, kas bija izsprukusi no Hortenzes dakšiņas, bija viņas tēva nāve. Tēvu kādā Kenijas purvā bija aprijis krokodils. Tas nāca pie viņas murgos un viņu plosīja ar tūkstoš zobiem. Nemūžam! Viņa sev sacīja, pamodusies trīcēdama un vienos sviedros, nemūžam! Un solīja padarīt vēl biezākas savas tērauda bruņas, lai varētu pretoties. Pretoties. Viņai bija grūti iemigt no jauna. Istabas tumsā viņai rādījās uzglūnoša krokodila dzeltenās acis…
Pēc tam, kad Gerijs Vords bija viņu pametis ielas vidū, pēc tam, kad viņš bija licis Hortenzes sirdij un augumam trīcēt melnā iekārē, pēc tam, kad viņš bija Hortenzi skūpstījis, kamēr viņa bija zaudējusi sajēgu, Hortenze bija aizliegusi sev domāt par Geriju, attālinājusies, visu pārlikusi ar vēsu, skaidru prātu un nolēmusi, ka vispareizāk būs nogaidīt. Gan jau viņš nākamajā dienā piezvanīs.
Viņš nepiezvanīja ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā, ne arī vēlāk.
Viņa Geriju izsvītroja no sava saraksta.
Viņas dzīve nebija atkarīga no Gerija Vorda. Viņas dzīve nebija atkarīga no Gerija Vorda skūpsta, no baudas, ko tovakar viņā bija uzspridzinājušas Gerija Vorda lūpas. Viņas dzīve bija atkarīga no viņas pašas, Hortenzes Kortesas labās gribas.
Viņa bija skaidri formulējusi savu gribu un vēlmes, ko varēja īstenot vienīgi ar sava gribasspēka palīdzību.
Gerijs Vords bija neiespējams, neparedzams, nīstams, kaitinošs.
Gerijs Vords bija ideāls.
Hortenzei bija vajadzīgs tieši viņš. Viņa to sajuta.
Par vēlu.
Šobrīd, melnajā Ziemeļu līnijas metro vagonā, kas viņu veda no skolas uz lielo māju, kurā viņa bija apmetusies kopā ar vēl četriem dzīvokļa biedriem – visiem puišiem – Hortenze pētīja savu horoskopu izdevumā London Paper, kas bija atstāts uz sēdekļa. Sadaļā “sirdslietas” viņa izlasīja: “Ja šīs attiecības jūs apgrūtina, atvadieties no tām. Vēlāk visu atgūsiet.”
Bimbambum, viņa nomurmināja, salocīdama avīzi, nu bija izlemts: jāaizmirst.
Hortenzi Kortesu glāba ne vien apņēmība un kabatā noglabātā dakšiņa, bet arī viņas pašas augstās domas par sevi. Priekšstats, ko viņa uzskatīja par pamatotu, paturot prātā lietā liktās pūles un darbu. Es neesmu sliņķe, es nemēdzu laiskoties, es cīnos, lai iegūtu to, ko gribu, un ir tikai taisnīgi, ka es saņemu visu, ko vēlos.
Dažreiz viņa sev vaicāja, vai spēs noturēties pretī nelaimēm.
Viņa par to nebija pārliecināta.
Lai turpinātu virzīties uz priekšu, viņai bija vajadzīgi rezultāti. Un, jo lielāka veiksme viņai uzsmaidīja, jo vairāk viņa centās. Mīlas dēka ar Geriju būtu pilnīgi iespējama, viņa prātoja, vērodama citus metro vagona pasažierus. Varbūt man vajadzētu kļūt tādai kā tā meitene, kura izrāda savas sārtās ciskas minisvārkos, vai tādai kā tā otra, kura gremo košļājamo gumiju un stāsta par vakaru, ko pavadījusi kopā ar Endiju. Un tad viņš man teica… un tad es viņam teicu… un tad viņš mani noskūpstīja… Un tad mēs to izdarījām… un tagad viņš vairs nezvana… un ko lai es tagad daru? Divi nabaga upuri, kuri