Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola
man ļauj iegūt laiku. Kad būšu sasniegusi savu mērķi – atvērusi savu modes namu, izstrādājusi pirmo īsto modes līniju – tad es domāšu par visu pārējo. Pagaidām visa mana enerģija tiks ieguldīta vienīgi manā vēlmē gūt panākumus. Veidot savu uzņēmumu, dzīvot ar cūcisku raksturu, kļūt par Koko Šaneli, uzspiest savu priekšstatu par modi, jā, viņa atzina, pēkšņas apgaismības mirkļa pārņemta, man vēl ir daudz jāmācās. Taču es zinu, ko gribu: ārkārtīgu eleganci, diženu klasiku, ko no līdzsvara izsit dažas kailas detaļas. Gāzt no troņa šķīstību. To aptraipīt. Un padarīt sakramentālu, parakstot ar savu vārdu. Apgūt stilu, dizainu, detaļas, un tad visu apgāzt, noraujot priekškaru. Ietriecot dunci nevainojamajā.
Viņa nodrebēja un nopūtās. Visādā ziņā, viņa nodomāja, ne jau viņš būs tas, kas man to visu palīdzēs panākt… Cilvēka miesa salīdzinājumā ar manām iecerēm ir tik nenozīmīga.
Viņa izkāpa Angel pieturā, paslīdēja uz McDonald’s iesaiņojuma un nolamājās. Pagāja garām Prét-á-manger ķēdes restorānam un paraustīja plecus. Cik muļķīgs nosaukums! Pēdējos metrus, kas viņu šķīra no mājas, viņa veica, sapņodama par savu izvirzīšanos sabiedrībā. Visbrīnišķīgākajā brīdī, kad viņa domās uzņēma žurnālistes no visas pasaules, lai tām pastāstītu par savu kolekciju, ģērbusies dūmakaini zilā vilnas krepa žaketē, kuplās biksēs un Givenchy sandalēm kājās, viņa iebāza atslēgu slēdzenē un iegāja pa durvīm, viņu sagaidīja Toma indīgā piezīme:
– Hortenze! Tu esi pretīga!
Hortenze pievērsa Tomam ledaini saltu skatienu. Tas bija gaišmatains anglis ar garu, šķidru, mitru bārdu, kurš parasti uz viņu raudzījās ar izbolītām acīm kā pie ēdiena bļodiņas nosēdināts basets, kas gaida sitienu.
– Kas tev lēcies, Tomij? Pārnākot mājās pēc desmit lekcijām, man nav nekādas vēlēšanās klausīties tavas gaudulīgās žēlabas.
Viņa uzkarināja mēteli pie ārdurvīm, atraisīja biezo, balto šalli, ko vairākās kārtās bija aptinusi ap kaklu, nolika ar mapēm un grāmatām pilno somu un sapurināja biezos, kastaņbrūnos matus tā puiša priekšā, kuru uzskatīja par nekaitīgu muļķi.
– Tu vannas istabā esi atstājusi savu tamponu!
– Ai! Lūdzu, piedod. Biju aizdomājusies par kaut ko citu, un…
– Un tas ir viss, ko tu vari pateikt?
– Vai tad tu nezini, dārgo Tomij, ka sievietēm reizi mēnesī tek asinis, un tās sauc par mēnešreizēm?
– Tu nedrīksti mētāt savus tamponus pa vannas istabu!
– Es atvainojos, es tā vairs nedarīšu… Cik reižu tu to no manis vēl gribi dzirdēt?
Viņa veltīja puisim tik maigu, neīstu smaidu, cik vien spēja.
– Tu esi pretīga egoiste, tu nekad nedomā par mums, par puišiem, kuriem arī jādzīvo šajā mājā!
– Es jau divas reizes atvainojos, vai tad ar to ir par maz? Es negrasos nožēlot grēkus un kaisīt sev uz galvas pelnus! Man nevajadzēja tā darīt, patiešām, bet ko tu tagad no manis gribi? Lai es tev par to iebāžu mēli rīklē? Par to nevar būt ne runas. Manuprāt, es šajā ziņā esmu izteikusies pietiekami skaidri: es atsakos ielaisties ar tevi. Kā tev šodien gāja? Tagad noteikti nav viegli strādāt, ja biržā akciju vērtība tik strauji mainās? Vai arī kaut kas neizdevās? Vai arī… Ļauj man minēt: tev neveicās, un tu tagad izgāz savas dusmas uz mani…
Izskatījās, ka nabaga puisis noslāps, redzot tādu Hortenzes augstprātību, taču tad viņš vēlreiz atkārtoja savu apsūdzību, katrā teikumā pieminēdams tamponu.
– Tomij, izbeidz taču vienreiz! Varu saderēt, ka tu nemaz nezināji, kas ir tampons, kamēr nejauši neuzdūries manējam… Tā gadīsies, ja tu kādu dienu sāksi dzīvot kopā ar meiteni… Īstu meiteni. Nevis tādu netīreli, kuru tu sestdienas vakarā piedzirdi līdz nemaņai…
Viņš aprāvās, apgriezās uz papēža un nomurmināja:
– Cik briesmīga meitene. Īsts Narciss brunčos! Es taču teicu, ka mūsu mājās nevajag nekādas meitenes. Un man bija taisnība!
Hortenze uzsauca viņam nopakaļ:
– Ja gribi zināt, tad tas, kurš visu uzmanību nevelta sev pašam, dzīvē neko nedabū. Ja es divdesmit gadu vecumā nebūšu Narciss, tad četrdesmit gadu vecumā man nāksies iet klosterī, un par to nevar būt ne runas! Un tev nevajadzētu vis mani kritizēt, bet gan no manis mācīties! Piecdesmit mārciņu par mācībstundu, un es tev iedošu atlaidi, ja noslēgsim īpašu vienošanos!
To teikusi, viņa devās uz virtuvi uzvārīt sev kafiju.
Viņai priekšā bija gara darba nakts. Iesniedzamā darba temats: izstrādāt apģērbu sēriju, izmantojot trīs pamatkrāsas: melnu, pelēku un jūraszilu, izņemot apavus un ietverot rokassomiņu, somu, brilles, lakatiņu un aksesuārus.
Pie kafijas automāta gaidīja trīs pārējie dzīvokļa biedri.
Pīters, Sems un Rūperts.
Sems un Rūperts strādāja Sitijā, kura šobrīd draudīgi šūpojās. Abi atgriezās no darba aizvien vēlāk un vēlāk, raižpilni saraukuši pieres, ik vakaru pārrunāja atlaisto darbinieku skaitu un dzēra melnu kafiju. No rītiem viņi cēlās aizvien agrāk. Sakoduši zobus, lasīja ar maziem burtiem nodrukātus sludinājumus.
Virtuvē valdīja tik drūms noskaņojums kā baznīcā. Gandrīz vai varēja dzirdēt klikšķam rožukroni. Neapmierinātajās sejās vīdēja sāpes.
Hortenze izvēlējās melnu kapsulu stiprai kafijai un iedarbināja automātu. Pār triju kanoniķu lūpām tikmēr nenāca ne skaņa. Tad viņa atvēra ledusskapi un izņēma no tā biezpienu ar divdesmit procentu tauku saturu un gabaliņu šķiņķa. Paņēma šķīvi, izgāza uz tā biezpienu, sagrieza šķiņķi plānās šķēlītēs. Puiši raudzījās viņā, vēl aizvien izskatīdamies pēc drūmiem kanoniķiem.
– Kas jums ir? – viņa beidzot noprasīja. – Jūs domājat par to tamponu, un tas jums ir laupījis ēstgribu? Jums nav taisnība. Tas tampons bioloģiski sadalās un neko nepiesārņo…
Tas bija iecerēts kā joks. Neliela asprātība, lai mazinātu sērīgo noskaņu.
Viņi tikai paraustīja plecus un turpināja pārmetoši skatīties uz Hortenzi.
– Nemaz nezināju, ka puiši ir tik jūtīgi… Kad es uzduros jūsu netīrajām apakšbiksēm, kas mētājas pa gaiteni, jūsu smirdīgajām zeķēm, atkritumos izmestajiem prezervatīviem, izlietnē sakrautajiem šķīvjiem, alus glāzēm, no kurām visur paliek netīri apļi, es jums neko nesaku! Vai drīzāk atgādinu sev, ka puiši aiz sevis gluži vienkārši vienmēr atstāj haosu. Man nav neviena brāļa, taču, skatoties uz jums, man ir radusies zināma nojausma, un es varu iedomāties, kā…
– Toma māsa ir mirusi. Šorīt viņa ir izdarījusi pašnāvību, – Rūperts pārtrauca, uzmetis Hortenzei iznīcinošu skatienu.
– Ak tā! – Hortenze attrauca, piebāzusi muti. – Tad tāpēc viņš man tā uzklupa… Nodomāju, ka viņš kaut ko salaidis dēlī savā bankā… Un kāpēc viņa vispār tā izdarīja? Vai vainīgas ir mīlas mokas vai bailes no neveiksmes?
Visi trīs šokēti raudzījās viņā. Sems un Rūperts abi reizē piecēlās un izgāja no virtuves, lai apliecinātu savu nosodījumu.
– Hortenze! Tu esi īsta briesmone! – Pīters iesaucās.
– Ak! Paklausies, es to Toma māsu vispār nepazinu! Tu gribi, lai es tagad plēšu sev matus un šņukstu?
– Būtu labi, ja tu izrādītu kaut nedaudz līdzcietības…
– Es