Trešais nav lieks. Lūsija Dilana
paļauties, bet te jau ir lauki, vai ne? Es parādīšu, kur jānogriežas, kad izbrauksiet no Longhemptonas Hārtlijas virzienā. – Megana ar nelielu palēcienu iekārtojās pasažiera sēdeklī, jo augumā bija gandrīz pēdu īsāka par Reičelu. Uzvēdīja suņu smārds un Body Shop smaržu White Musk aromāts. – Nav tālu, māja atrodas ārpus pilsētas robežām, bet to jau jūs zināt, vai ne? – Viņa apklusa un ieklausījās. – Vai zvana jūsu telefons?
Reičela zināja, ka tas ir viņas telefons un zvanītāja ir māte – par to liecināja “Valkīru lidojuma” melodija. Gribējās ignorēt šo zvanu un izlikties, ka viņa atrodas pie stūres. Diemžēl Vala zināja, ka šodien Reičela apmeklē advokātu, tālab zvanīs atkal. Un atkal. Un atkal. Labāk tikt ar to galā nevilcinoties.
– Manējais. – Viņa sameklēja somā aparātu. – Piedodiet, man nepieciešams atbildēt uz šo zvanu. Tas nebūs ilgi. – Viņa izkāpa no auto un pacēla tālruni pie auss. – Sveika, mamm.
– Vai tu jau biji pie advokāta? Vai testamentā atklājusies kāda kļūda? – Vala iztika bez gariem ievadiem. – Mēs abi ar tavu tēvu to visu pārspriedām, un viņš domā, ka Dota varbūt uzrakstījusi tev vēstuli, kurā paskaidro, kā sadalīt mantojumu. Viņš uzskata, ka Dotai iznācis lētāk nekārtot to visu oficiāli, bet visu atstāt tev, lai pēc tam tu varētu dalīties ar savu māsu.
Reičela elpoja caur degunu. Šī saruna bija aizsākusies pirms četrām dienām, un Vala to turpināja tieši tajā vietā, kur beigusi iepriekšējā reizē.
– Mamm, vēstule ir, bet es vēl neesmu to atvērusi. Un varbūt tu tomēr pārstātu izturēties tā, it kā tā būtu mana vaina. Es nebiju cerējusi saņemt šo mantojumu. Esmu pārliecināta, ka atradīšu dažas lietiņas, kas Amēlijai varētu patikt. Neuzskatu, ka Dota to domājusi kā kritiku.
– Nepārproti mani, es nevainoju Dotu, – māte apgalvoja, mēģinādama būt taisnīga. Tāda nu viņa bija, visu attaisnoja pierādījumu trūkuma dēļ, kaut arī patiesībā neticēja attaisnojumiem. Jo īpaši tad, ja neticēja. – Dota bija pieradusi dzīvot pati par sevi, bez jebkādām saistībām un rūpēm par citiem. Runa jau nav tikai par Amēliju. Arī Greisai un Džekam pienāktos kāda piemiņas lietiņa no viņu vectantes.
Reičela apvaldīja vēlēšanos iebilst, ka rūpēšanās par veselu varzu dažādu kalibru suņu nebūt neliecina, ka cilvēks vada savu dzīvi bez pienākumiem un pieķeršanās. Viņu tracināja ģimenē valdošie uzskati, ka bezbērnu eksistence katrā ziņā nozīmē klaiņošanu pa naktsklubiem un nepārtrauktu sevis lutināšanu.
– Varbūt viņi gribētu dabūt suni? – Reičela pa pusei jokojot pavaicāja. – Suņu šeit ir, cik tik uziet.
Pat divsimt jūdžu attālumā bija saklausāms mātes niknais sēciens. – Ko? Nē! Tas būtu absolūti bezatbildīgs gājiens! Un ja nu vēl alerģija? Reičela, tev vispirms jāaprunājas ar Amēliju. Nē, Greisai noderētu jaukais sudraba matu suku komplekts, kas savulaik piederēja mūsu mātei. Ja runājam par Džeku, es atminos, ka Dota mēdza šad tad makšķerēt, tāpēc uzdrošinos apgalvot, ka mājā atradīsies kāda laba un dārga makšķere. – Iestājās klusums. – Tikai nestāsti māsai, ka es to pateicu, bet tieši šobrīd Amēlijai lieti noderētu naudiņa, ko samaksāt par bērnudārzu. Bērnu audzināšana izmaksā veselu bagātību. Esmu pārliecināta, ka Dota atstājusi ietaupījumus, ko tu varētu…
– Mamm, izbeidz, – Reičela viņu pārtrauca. – Šajā ziņā es tevi varu nomierināt. Nekādas naudas nav.
– Ko? – Vala neticīgi izdvesa.
– Naudas nav. Ir māja un suņu patversme, bet pēc tam, kad samaksāts personālam un advokātam, pāri nav palicis ne plika penija.
– Bet… kā tas var būt? Dota dabūja savu pusi naudas pēc vecāku mājas pārdošanas, un, atskaitot viņu pašu, nebija neviena cita, kam to tērēt!
Šajos vārdos nepārprotami uzkūsāja aizvainojums. Un ne jau naudas dēļ, to Reičela zināja. Vala bija teju pārlieku dāsnas dabas, savā ziņā tāda pati pasaules lāpītāja kā Dota, tikai viņa palīdzēja cilvēkiem, nevis suņiem. Vala vienmēr steidza palīgā, citu intereses viņai vienmēr bija pirmajā vietā – savā sarkanajā Fiesta viņa mūždien vadāja vecos ļaudis uz slimnīcu vai arī mazgāja veļu apjukušiem, atraitņos palikušiem kaimiņiem.
– Mamm, Dota droši vien ļoti daudz naudas iztērēja suņu uzturēšanai. – Runādama Reičela gāja apkārt savam auto. – Tāda nu bija viņas izvēle.
Līnijas otrā galā iestājās klusums, un bija skaidrs, ka māte patlaban skaita līdz desmit, lai nepateiktu, ko viņa par to visu domā. Reičela saklausīja fonā balsi, kas kaut ko uzsauca.
– Kas ir, Ken? Ak tā, tavs tēvs saka, lai tu pameklējot Dorotijas… ko īsti? Runā skaļāk! Dorotijai esot piederējuši dziedātāja Akera Bilka ierakstu albumi.
Reičela apgriezās uz papēža un paraudzījās turp, kur viņu pacietīgi gaidīja Megana. – Šī nav iedzīves izpārdošana, – viņa iebilda. – Paklau, kad testaments tiks oficiāli apstiprināts, varat atbraukt un paraudzīties, ko no tā visa gribētu paturēt sev. Ko tu par to saki?
– Mēs nevēlamies tev uzbāzties, un man šeit ir savi pienākumi. Manas slimnieces rēķinās ar palīdzību, turklāt tavs tēvs… nevaru tā vienkārši visu pamest, – Vala īgņojās.
Bet es gan varu, Reičela domās iebilda.
– Nu, bet kādi ir tavi plāni? – Vala turpināja. – Vai tu pārdosi īpašumu? Tik plašai mājai būs lieli uzturēšanas izdevumi, ja tajā dzīvosi tikai tu. Vienmēr esmu teikusi tavam tēvam, ka tā ir ģimenes māja, daudz par lielu vienai pašai Dotai.
Reičela stāvvietā pamanīja sudrabotu Jaguar, tik līdzīgu Olivera spēkratam, ka žņaudzošā sajūta ap pieri kļuva vēl spēcīgāka.
– Reičela? Vai tu vēl klausies?
– Jā, mamm. – Viņa saspieda pirkstos virsdeguni un aizžmiedza plakstus.
– Vai esi nodomājusi padzīvot tur? Vakar vakarā mēģināju zvanīt uz tavu dzīvokli, bet neviens neņēma klausuli. Tu man vairs neko nestāsti, – Vala turpināja laipnākā tonī. – Citām meitenēm patīk izkratīt sirdi mātei. Amēlija bieži vien atved pie manis bērnus, bet par tevi es nezinu pat to, kur tu atrodies – mājās vai ārzemēs.
– Mamm, es strādāju, vai no kājām krītot. – Reičela bija apņēmības pilna pabeigt sarunu, pirms tā ievirzās vecajās, bezjēdzīgajās sliedēs. Reiz nāksies pavēstīt mātei, ka viņa aizgājusi no darba, bet laimīgā kārtā nebūs jāpiemin šķiršanās no Olivera.
Pirms dažiem gadiem Reičela bija visu krietni izvērtējusi un izlēmusi – būs vienkāršāk izlikties, ka dzīvo viena, un paciest Valas mudinājumus “atrast sev vīrieti un nostabilizēties”, nekā izskaidrot savas sarežģītās attiecības ar kopdzīvei tik nepiemērotu personu kā Olivers Riglijs. Ironiskā kārtā vienīgā, kas šo to zināja par Oliveru, bija Dota, un arī viņai Reičela bija pastāstījusi pavisam nedaudz.
– Darbs dzīvē nebūt nav viss, – Vala atgādināja. Reičela nodomāja, ka šādi vārdi izklausās lieki tādas sievietes mutē, kas bijusi pilna laika mājsaimniece kopš tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītā gada, un tas bijis iespējams tāpēc, ka viņas vīrs nav taupījis pūliņus, strādājot par zobārstu. – Tu nepaliec jaunāka.
– Vai kāds paliek jaunāks? – Reičela atcirta, pagriežoties uz mašīnas pusi.
Un sastapās ar spožu acu pāri. Džems raudzījās pretī caur aizmugures stiklu tā, ka Reičela pārsteigumā