Trešais nav lieks. Lūsija Dilana
nekā sevišķa. Reklāmas kampaņas internetā, ko galvenokārt pasūta jaunas firmas, daži interneta veikali, nekā īpaši interesanta. – Sajutusi kaut ko pieskaramies pie papēža, Reičela satrūkās.
Aizmugurē stāvēja Džems; suns delikāti vairākkārt piegrūda purnu viņas stilbam. Tad paraudzījās augšup, noplivinot ausis.
– Džem, netēlo priekšnieku! – Megana bija gan sadusmota, gan arī uzjautrināta. – Reičela, jums jāsaprot, ka viņš ir īsts kollijs, proti, ganu suns, kas vienmēr paskubina mūs, ja uzskata, ka tūļājamies.
– Vai arī viņš tika nodots patversmē? – Reičela vaicāja, pirmo reizi pa īstam ielūkojoties acīs savam sunim. – Neatceros viņu redzējusi, kad pēdējo reizi biju šeit.
Meganas mundrums saplaka. – Dota viņu uzaudzināja no sīka kucēna. Šeit Džems nonāca divas nedēļas vecs. Vietējais policists parkā pie rotaļlaukuma atrada kārbu ar Džemu un viņa trīs brālīšiem. Mazie gluži vienkārši bija pamesti nomirt. – Viņa iepleta acis. – Dievs vien zina, kas bija noticis ar šo nabaga mazulīšu māti. Upe vēl bija aizsalusi, tāpēc spriediet pati, kādā stāvoklī atradās kucēni, kad tos atnesa šurp. Tie izmisīgi spiedās cits pie cita pēc drusciņas siltuma. Kucēnu māsiņa jau bija nosalusi.
– Cik briesmīgi, – izdvesa Reičela, kurai šis stāsts lika piemirst žēlumu pret sevi. Viņa notupās, lai noglāstītu Džemam kaklu.
Suns raudzījās pretī, tā spožās acis zaigoja vāji apgaismotā gaiteņa puskrēslā. Dzīvnieka spalva bija bieza un veselīga, un tagad tikai ar grūtībām bija iespējams iztēloties novārgušo sīkaļu, kas cīnās par savu dzīvību.
– Suns izskatās lieliski, – Reičela atzina.
– Jā, tas ir Dotas nopelns. – Megana pieliecās, lai paburzītu dzīvnieka ausi. – Pirmajā nedēļā viņa visus četrus nēsāja sev līdzi tādā kā slingā. Kucēni bija pārāk mazi, lai tiktu atšķirti no mātes, tāpēc nācās tos barot ar pipeti un tamlīdzīgi. Viens no mazajiem neizdzīvoja, bija pārlieku novārdzis. Džordžs darīja visu iespējamo, bet arī Dotas spēkos nebija viņu izglābt.
No virtuves atplūda skaļi vīrieša smiekli, un Reičelai gribējās, kaut nevajadzētu nevienu satikt. It īpaši tagad, kad aizkustinošais stāsts no jauna bija novedis viņu bīstami tuvu asarām.
– Un kas notika pēc tam? – viņa vaicāja, lai novilcinātu laiku.
Megana noliecās zemāk, lai noglaudītu suni pa īstam. – Šemu un Stāru paņēma kāds fermeris Hārtlijas tuvumā, Spārks nonāca pie suņu veiklības trenera Roshilā, bet šķirties no Džema Dota nespēja. Viņa apzinājās, ka pārkāpj visus pašas rakstītos likumus, bet apgalvoja, ka šis suns esot tā vērts. Un tu, nabaga bēdubrāli, mīlēji viņu tikpat dziļi kā viņa tevi, vai nav tiesa? Tagad skumsti pēc savas saimnieces, vai ne?
Megana paslēpa seju dzīvnieka melnajā kažokā, un Reičela noprata, ka tas tiek darīts, lai nerādītu asaras. Varbūt viņas abas vēlējās pēc iespējas novilcināt laiku?
– Vai citkārt Dota nemēdza pieņemt savās mājās patversmes suņus? – viņa pavaicāja. – Vai tas nebija ļoti sāpīgi, ja reiz viņa tik ļoti mīlēja šos dzīvniekus?
– Nē, viņai vajadzēja būt nelokāmai. Ja mēs paņemtu sev visus šeit nonākušos nabadziņus, drīz vien mums mājās būtu vēl viena patversme. Dota piespieda mani apsolīt, ka nemēģināšu pati izglābt itin visus! Labākais, ko mēs varot paveikt dzīvnieku labā, – rūpēties, lai tos nepieviļ mūsu sagādātā otrā iespēja. Mums jādod tiem otra iespēja, jo dzīvnieki tādu dod arī mums, cilvēkiem, lai cik daudz ļaunuma tie pieredzējuši agrāk.
– Pietiek, – Reičela viņu pārtrauca. – Citādi es sākšu raudāt.
Megana izslējās un vārgi pasmaidīja. – Piedodiet, es nudien nesaprotu, kā mēs tiksim galā bez Dotas. Un Džems… viņš bija klāt tajā brīdī, kad saimnieci ķēra trieka. Suns vismaz negaida viņas atgriešanos, kā tas nereti notiek citos gadījumos. Jo viņš zina, ka nesagaidīs.
Džems delikāti pagājās uz priekšu un vairākkārt piegrūda vēso purnu Meganas stilbam, līdz izpelnījās viņas skatienu.
– Jā, jā, es zinu, ir tējas laiks. – Viņa uzrauktām uzacīm pavērās uz Reičelu. – Patiesībā man nevajadzēja tā sacīt. Vēl viens noteikums – neizlikties, ka dzīvnieki runā kā cilvēciskas būtnes. Dota mēdza atkārtot, ka tie esot tikai sasodīti suņi, vismaz desmit reižu gudrāki par mums, cilvēkiem. Un desmit reižu jēdzīgāka sabiedrība nekā cilvēki.
– Hmm, tam nu gan es labprāt ticu, – nopūtās Reičela, atminēdamās Olivera klusēšanas lēkmes un savas mātes tieksmi visu izdibināt. – Tikai neiedomājies par daudz, – viņa žigli piebilda Džemam.
Kad Megana atvēra durvis, virtuvē ritēja draudzīga saruna, kas jaunpienācēju dēļ netika pārtraukta.
– …un es teicu: “Puis, te būs maisiņš, kurā savākt aiz suņa!” – stāstīja pie virtuves galda sēdošā padzīvojusī kundze, kas savus vārdus apstiprināja ar tik sparīgiem galvas mājieniem, ka cieta viņas akurātā frizūra. – Es jau sacīju Tedam, ka apmācības kurss jāiziet suņu īpašniekiem, nevis viņu mīluļiem. Pipins nekad nekārtoja dabiskās vajadzības nepiemērotā vietā, vai ne, Ted?
– Noteikti ne.
– Nekad. Viņš bija ļoti tīrīgs sunītis.
– Frīda, ja atceramies, ka Pipins bija Jorkšīras terjers, viņš šajā ziņā uzskatāms par īstu brīnumu, – bilda liela auguma vīrietis, kas balstījās pret izlietni. Reičela pamanīja viņa viegli ķircinošo toni, Frīda gan ne.
Tātad šis ir veterinārārsts Džordžs, viņa nodomāja. Jauki, viņam vismaz piemīt humora izjūta.
Džordžs mats matā izskatījās pēc lauku vetārsta – rūtains krekls, piedurknes uzrotītas līdz elkoņiem, kājās padilušas sarkana velveta bikses un dubļaini zābaki. Tējas krūze iegūlusi prāvā, sasprēgājušā plaukstā, nevis satverta aiz osiņas, vīrieša mati gaiši un biezi. Ja spriež pēc zilo acu pašpaļāvīgās izteiksmes un divām kēksa šķēlēm, ko viņš paņēma klāt pie tējas, lopiņu dakteris Džordžs šeit jutās kā mājās.
– Ā, Megana! Esi atgriezusies, mīļā? – ierunājās vecākais vīrietis. Teds, vai? – Mēs atvedām atpakaļ Mikiju un Minniju, bet varam tūdaļ izvest pastaigā vēl divus suņus, ja tas nepieciešams.
– Kā būtu ar Bērtiju? – ierosināja Džordžs, un Reičela pamanīja, ka vecā pāra sejās pazib kaut kas bailēm līdzīgs. Bet tad viņš pamanīja aiz Meganas muguras jaunpienācēju, un nepiespiesto draudzīgumu sejas izteiksmē nomainīja profesionāla modrība.
Reičelai labāk patika pirmais variants. Vīrieša seja bija drīzāk raupja nekā izskatīga, apsarkusī āda ap degunu liecināja, ka pēdējā laikā viņš bieži uzturējies āra aukstumā. Apceļot Frīdu, dzirkstele acīs bija darījusi viņu daudz jaunāku un spridzīgāku. Reičelas klātbūtne uzreiz lika vīrietim izskatīties pēc padzīvojuša veterinārārsta, varbūt viena vecuma ar viņu, varbūt dažus gadus vecāka, bet katrā ziņā pēc prakses īpašnieka, ne algota darbinieka.
– Sveiki visapkārt! – ievīterojās Megana. – Šī ir Reičela Fīldinga, Dotas māsasmeita. Viņai tagad pieder māja, patversme, itin viss!
– Sveiki. – Reičela neveikli pastiepa roku.
– Teds Šeklijs, mana sieva Frīda. Izsakām līdzjūtību, mīļā, – vecākais vīrietis teica. Viņš piecēlās