Trešais nav lieks. Lūsija Dilana
uzvedās Reja ievainojums.
Džonijs zināja, ka vajadzēja iet pašam. Pat tādā gadījumā, ja pie alus krāniem darbojās Rejs, doktoram Billam dzērienu pasūtīšana aizņēma vismaz divreiz ilgāku laiku nekā jebkuram citam, jo vietējie nelaida garām iespēju krodziņa mājīgajā gaisotnē saņemt vienu otru medicīnisku padomu. Tā bija nodeva ārsta profesijai. Jādomā, visai nedaudzi cilvēki ņemtos aizkavēt Džoniju ar garām sarunām par vēstures mācību programmu vidusskolā.
Viņš paraudzījās uz Natāliju, kas atsvešināti vērās kaut kur tālumā – viņai gaužām neraksturīga izteiksme. Tas lika sirdij sažņaugties.
Džonijs nojauta sievas domas, jo tagad tas bija vienīgais, par ko viņa vispār domāja. Natālija aprēķināja savu auglības ciklu un lēsa, vai būtu vērts nekavējoties aizvilkt vīru uz mājām, vai arī atļaut viņam vēl stundiņu pakavēties Billa sabiedrībā. Ironiskā kārtā Džoniju lāgā nepriecēja neviena no šīm iespējām, proti, vai nu nodoties kaislīgam seksam ar skaistāko sievieti šajā bārā, vai arī tukšot vēl pinti sava labākā drauga sabiedrībā.
Lai cik kvalificēts ārsts būtu Bills, Džonijs uzskatīja, ka cilvēku auglības jautājumos viņš, salīdzinot ar Natu, bija tikai zaļš iesācējs. Viņa darīja, ko spēja, lai slēptu kutelīgākās detaļas, bet ko noslēpsi, ja sieva divas nedēļas visādi mēģina pavedināt vīru, bet nākamās divas bēdīgā kārtā viņu ignorē? Tad arī tāds puisis kā Džonijs sāk noprast, ka te kaut kas norisinās. Turklāt viņš nebūt nebija tik vientiesīgs, par kādu izlikās. Bija ielūkojies interneta vietnē, ko Natālija domājās noslēpusi viņa acīm; vietnē, kur tika atzīmēta rītos izmērītā bazālā temperatūra. Natai likās, ka vīrs nesaklausa termometra pīkstoņu rītos pirms modinātājpulksteņa zvana.
Džonijam tā vairs nešķita mīlēšanās, drīzāk spermas donora pienākumu pildīšana.
Viņš paklaudzināja putu paliekām klāto glāzi pret galdu – drīzāk tādēļ, lai novērstu citā virzienā savas domas, nevis atgūtu Natas uzmanību. – Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai nopirktu nākamo dzērienu kārtu? – viņš mundri ievaicājās. – Nez, ko viņš tur dara? Pats brūvē alu, vai?
Natālija atģidās no savām domām un paraudzījās uz letes pusi, kur Billu pie bāra ķebļa bija piespiedusi dedzīga meiča zābakos līdz ceļgaliem; spriežot pēc tā, cik neatlaidīgi viņa vēlējās panākt, lai Bills uzmet aci kaklam, kaut kas bija sagājis greizi tieši ar šo viņas ķermeņa daļu. Īpaši nopūlēties pat nevajadzēja – Bills pielieca galvu tā, ka tumšie mati sakrita pār acīm, un savilka domīgo “hmmm…” sejas izteiksmi.
– Nē, drīzāk viņš patlaban veic kādu ārpusdarba manipulāciju, – Natālija pastrupi izmeta. – Savādi, ka šeit var saķert tik daudz visādu dīvainu izsitumu. Rejam derētu dezinficēt telpas.
– Manuprāt, viņa pieprasa ārsta ierašanos mājas vizītē, – Džonijs bilda.
– Gan jau viņai izdosies nokļūt gaidītāju sarakstā, vai ne?
Bills bija izskatīgs puisis, pat Džonijam tas bija jāatzīst. Gara auguma, atlētisks, dzirkstoši brūnām acīm – Bills lepojās ar koledžas airētāja glīto izskatu un varēja atļauties valkāt polo kreklus ar uzslietu apkaklīti, neizskatoties pēc galīga idiota. Džonija mamma bija cerējusi, ka viņas otrā atvase Bekija reiz atvedīs mājās tieši tādu puisi kā Bills. Tiesa, Džonijs būtu gatavs vai saderēt, ka draugs nekad nesasniegs stadiju “iepazīstināšana ar mammu” – tik iespaidīgi gara bija viņu dievinošo sieviešu nebeidzamā virkne. Trīs randiņi vai divas nedēļas nogales bija ilgākais laiks, uz ko varēja cerēt kārtējā draudzene. Tomēr Bills allaž pamanījās pārtraukt attiecības tik delikāti, ka pamestās sievietes joprojām raudāja viņam uz pleca un klāstīja Džonijam, ka Bills esot “visjaukākais vīrietis, ko viņas jebkad pazinušas”.
Džonijs uzskatīja, ka draugam pienācis laiks uztvert šo randiņu spēlīti nopietnāk. Un ne tikai tāpēc, ka laulības dzīvē rodams ne mazums priekšrocību, bet arī tāpēc, ka tik nelielā pilsētiņā kā Longhemptona sieviešu bija tieši tik, cik bija.
– Kā tu domā, vai viņš skrietu pakaļ visiem brunčiem, ja nebūtu tik izskatīgs? – negaidīti ierunājās Natālija. – Vai, tavuprāt, viņam ir pārāk liela izvēle?
Sieva bieži prata bez Džonija ziņas iekļūt viņa domās. Viņš paslidināja roku pār samtainu drānu pārvilkto sēdekli, lai pievilktu Natāliju tuvāk.
– Es uzskatu, ka viņš vēlētos iegūt tādu dzīvi, kāda tikusi mums, – Džonijs godīgi atbildēja. – Bet kas tāds nebūt negadās bieži, vai nav tiesa? Es katru dienu apzinos, cik ļoti man paveicies, ka savu sapņu meiteni esmu sastapis mūsu skolas ēdnīcā. Pagājuši divpadsmit gadi, bet man tu joprojām esi tā pati superīgā sestās klases skolniece. Ar šo Dženiferas Anistones frizūru.
Džonijs varētu piebilst, ka sieva ar katru dienu kļūst skaistāka un dziļākas apbrīnas vērta un ka viņš lāgā nespēj pat noticēt, ka tik enerģiska, gudra un skaista sieviete izvēlējusies par dzīvesbiedru tādu puisi kā viņš. Tomēr viņš to nedarīja, jo Natai šīs vīra izjūtas nebija noslēpums.
– Ak, es, laimīgais, – viņš tikai piebilda.
Natālija sāniski uzlūkoja Džoniju, viņas gudrās zaļās acis, ieslīpas kā kaķim, dzirkstīja uzjautrinājumā. – Pārstāj, man metas nelabi. – Tomēr viņa pieliecās klāt un uzspieda žiglu, slepenu skūpstu vīra kakla bedrītei. Džonija sirds iepukstējās straujāk; varbūt glāsts vēstīja, ka viņi tuvojas “zaļajai zonai?” Šāda iemesla dēļ būtu vērts upurēt otro dzērienu kārtu.
Tikmēr Natālijas domas no jauna pievērsās Billam. – Viņam nepieciešama pastāvīga draudzene. – Nopūtusies viņa atslīga dziļāk nodriskātajā tumšsarkana velvetona sēdeklī. – Viņš nevar mūžīgi būt tik izvēlīgs, nevar katru reizi doties izklaidēties kopā ar mums, garlaicīgu precētu pāri. Kāda iemesla pēc viņš pameta savu iepriekšējo draudzeni?
– Viņa neprata nolikt stāvvietā auto. – Džonijs pievērsās bāra letei, kur brunete smējās tā, ka krūtis viļņoja vien. Billa smaidā pamazām iezagās mākslotība. – Ko nu, puisim jau nevajag daudz, tikai sievieti starp divdesmit seši un divdesmit astoņi, bez pagātnes bagāžas un bīstamiem eksdraugiem, labi gatavo ēdienu, gaiši mati, garāka par Kailiju Minogu, bet īsāka par Keitu Vinsletu, patīk gan aktivitātes brīvā dabā, gan mājas omulība.
– Un kura māk nevainojami noparkot mašīnu.
– Hmm, arī to.
– Viņš mēģina neatrast nevienu. – Natālija nopūtās vēlreiz un pabeidza tukšot savu diētiskās kokakolas glāzi, kamēr Džonijs lauzīja galvu, ko viņa ar to gribējusi teikt. – Vai ļausim viņam turpināt konsultāciju, vai arī tu dosies draugu glābt?
Abi uzmanīgi vēroja Billa ķermeņa valodu – garās kājas pārmestas viena pār otru, rokas cieši sakrustotas pār krūtīm kā aizsargājoties. Sajutis, ka tiek vērots, Bills pamanījās nemanāmi papurināt galvu.
– Es viņu paglābšu. – Džonijs piecēlās kājās, gandrīz apgāžot nelielo galdiņu. Viņš nebija nekāds sīkaļa, un galdi bija sabīdīti pavisam tuvu, kopš Rejs mēģināja padarīt “Lapsu un dzinējsuni” pievilcīgu gardēžiem, šī iemesla pēc sablīvējot kopā iedzeršanas cienītājus, lai atbrīvotu vietu ēdamtelpai. – Ko lai tev atnesu?
– ”Asiņaino Mēriju”. – Natālija bija upurējusi baltvīnu, kā arī pārstājusi dzert tēju, kafiju un jebko citu, kas varētu traucēt viņas hormonu darbībai. – Džonij, es nepiesienos, bet vai tev nešķiet… arī tu varētu iedzert vienu