Trešais nav lieks. Lūsija Dilana
atskanēs spēles beigu svilpiens un pienācis laiks apgādāties ar kaķu bariņu?
– Reičela! Saki taču kaut ko! – Vala joprojām atradās pie klausules un cerēja uz sirds izkratīšanu Amēlijai raksturīgā stilā.
– Mamm, es tev piezvanīšu vēlāk, – Reičela apsolīja.
– Mums jāpārrunā svarīgas lietas, – Vala nerimās.
– Un neaizmirsti par Akera Bilka albumiem! – fonā atskanēja apslāpēta balss.
– Un neaizmirsti par…
– Es jau dzirdēju, – Reičela aprāva māti pusvārdā.
Viņa pabeidza sarunu, bet Džems aiz stikla sāka elsot, suņa mute pavērās tādā kā smaidā, laukā izkārās sārta mēle.
– Iesaku tev nekļūt pārlieku apmierinātam, – Reičela brīdināja.
2. NODAĻA
Ar plecu atgrūdusi vaļā durvis, Reičela guva pārliecību, ka parādes ieeja ikdienā nav tikusi izmantota.
Koks mazliet sariezies, tumšajā priekšnamā nemētājās nedz picēriju cenu lapiņas, nedz citi reklāmsūtījumi, toties tur atradās no misiņa darināts vectēva sienas pulkstenis un sarkankoka puķpodu paliktnis ar noputējušu aspidistru, bet tumšsarkanās tapetes greznoja gravīras ar brūnacainiem spanieliem, kam mutē ļengani karājās nomedītie putni.
Reičela saoda spodrināmā vaska un lavandu smaržu, bet dīvainā kārtā suņu smaku nemanīja. Vala mūždien gremzās, ka Dotas māja droši vien ožot pēc salijušas suņu būdas, tomēr telpas pietiekami augsto griestu dēļ Reičelas jutīgais deguns nesignalizēja par īpaši netīkamiem aromātiem.
Kopš Reičelas iepriekšējā apciemojuma, kas notika pirms septiņiem gadiem Vecgada vakarā, mainījies šeit nebija itin nekas. Toreiz viņa pirmo reizi bija nopietni sastrīdējusies ar Oliveru, jo kārtējo reizi mēģināja draugu pārliecināt, ka brīvdienas jāpavada kopā, citādi viņai nāktos vienai pašai piedalīties ģimenes svinībās. Reičelai bija līdz kaklam gan Valas uzbāzīgie mājieni par nepieciešamību nokārtot dzīvi, gan Olivera izvairība, tālab viņa bija pasūtījusi sev un Oliveram slēpošanas izbraukumu, ko viņš anulēja pēdējā brīdī. Tā vietā, lai sēdētu mājās un kļūtu citiem par līdzjūtības objektu, Reičela bija rīkojusies Mātes Terēzes garā un piezvanījusi Dotai, kas negaidīti uzaicināja māsasmeitu ciemos.
Reičela nobrīnījās par sevi – kas gan viņai uznācis, ka viena pati mēro garās jūdzes uz Vusteršīru, ja tā vietā varētu uz nebēdu flirtēt Soho klubā. Tomēr vēlēšanās būt neatrodamai lika turpināt ceļu. Longhemptonā viņu pārņēma gluži citas izjūtas. Dota bija ieaicinājusi viešņu siltajā virtuvē, kur “Radio Četri” pārraidīja lugu. Krustmāte gatavoja zivju pīrāgu, bet Reičela palēnām manīja, ka raidluga ieinteresē arī viņu. Abas ieturēja maltīti biedriskā klusumā, ko iztraucēja vienīgi pie plīts novietotā kastē aizmigušu septiņu kucēnu šņākāšana.
Pusnakts tika sagaidīta pie liesmojoša kamīna ar pudeli Krug šampanieša. Dota nevaicāja, kālab Reičela ir viena šajā vakarā, kad vairums viņas vecuma sieviešu nododas ballītēm un izpriecām, tikai pajautāja, vai viņa ir laimīga. Vienkāršais jautājums pārdūra Reičelas mākslotās bezrūpības burbuli un ļāva Dotai uzzināt vairāk, nekā zināja pašas māte. Visu ne, tikai to, ka Olivers ar grūtībām piedabūjams ievērot norunas, bet viņa ir par lepnu, lai piespiedu kārtā sēdētu mājās.
– Vīrietim patīk padarīt savu eksistenci sarežģītu. – Dotas sājā sejas izteiksme liecināja, ka šī ir pieredzes diktēta atziņa. – Neļauj, lai viņi sarežģī tavējo. Ar suņiem cita lieta – viņu pieķeršanās ir vienkārša un godīga. Pastaiga, ēdiens, guļvieta… – Dota paklusēja, tad uzrauca uzaci. – Taisnību sakot…
Tajā mirklī krustmāte šķita kļuvusi par gadiem divdesmit jaunāka, savukārt Reičela jutās kā naivs bērns, nevis dzīves pārsātināta pilsētniece. Tomēr viņa neko nejautāja. Vala bija piekodinājusi neiztaujāt Dotu par viņas savādo bezlaulību. Ieskaņojušos paradumus grūti iznīdēt.
Krustmāte piedāvāja Reičelai viskiju un iecukurotus augļus no Fortnum&Mason, un viņas atkal iegrima katra savās domās. Reičela prātoja, kur gan Dota ņēmusi Krug šampanieti un cukurotos augļus. Smalkie cienasti nepavisam neiederējās Valas iztēlotajās ainās par Dotas svētkiem, proti, Winalot suņu barības bundžu ar akmeņozola zariņu tajā.
Kavējoties atmiņās, Reičela pavilcinājās pie ārdurvīm. Viņa bija devusies projām Jaungada dienā, jo vajadzēja sagatavot tikšanos ar klientu, un abas sievietes vairs nekad nepieminēja kopīgi sagaidīto gadmiju. Turpinājās ierastās attiecības, kas aprobežojās ar apsveikuma kartīšu sūtīšanu dzimšanas dienās un Ziemassvētkos. Pēc Longhemptonā sagaidītā Jaunā gada Reičela bija pieteikusies vietējās patversmes brīvprātīgajos palīgos, lai tādējādi liktu Oliveram šo to pārdomāt. Tikai viņam tas bija gluži vienalga.
Reičela iegāja priekšnamā. Dota nebija neko pārveidojusi, kopš ievācās šeit septiņdesmito gadu sākumā, bet lauku mājai šāda pašcieņas pilna nolaistība piederējās itin labi. Mazliet gaišas krāsas, pa kādai vāzei ar ziediem, un telpas iegūs gluži citu izskatu. Šis miteklis piederēs Reičelai. Izremontēts un pārveidots pēc viņas gaumes. Nez kāpēc šī doma nemodināja cerēto pacilātību.
– Vai jūs tagad vēlēsieties atsvaidzināties? – Megana apstājās ar paklāju segto kāpņu galā, pār plecu pārsviesta viena no Reičelas ceļasomām. – Vai varbūt vispirms sasveicināsieties ar mūsu ļaudīm, lai tas būtu padarīts? Piecos man jāizved laukā daži suņi; ja vēlaties mums piebiedroties – vienmēr laipni, bet varbūt jūs gribētu padarboties ar Džemu vienatnē…
Meganas balss apdzisa, jo Reičela neatbildēja. – Piedodiet, izklausās, ka apsveicu jūs kā viesnīcas klienti, vai ne? Tagad šī ir jūsu māja.
– Ir jau labi. – Ne tur tā lieta, tikai Reičelai uzmācās neveiklība, iztēlojoties vien, ka nāksies risināt nenozīmīgas sarunas ar svešiem cilvēkiem, kad patiesībā viņa vēlējās vienīgi likt lietā Virgin Atlantic acu masku un pamēģināt izmest no galvas visu, ko pati bija sastrādājusi Čīsvikā. Kabatā dūca mobilais telefons, un bija skaidrs, ka šoreiz sazināties mēģina Olivers. Reičela negribēja klausīties viņa atstātās ziņas, jo Olivers droši vien ir nikns kā pūķis. – Hmm, jūs minējāt ļaudis…
– Taisnību sakot, es domāju suņus. – Megana pasmaidīja. – Piedošanu, pie tā jums būs jāpierod. Bet šobrīd te atrodas arī Džordžs, mūsu vetārsts; domāju, ka jums jebkurā gadījumā nāksies aprunāties ar viņu par patversmes lietām.
Veterinārārsts Džordžs. Vanna un vīna pudele vilināja, tomēr Reičela iemānīja sejā visprofesionālāko sabiedrisko attiecību darbones izteiksmi. Labāk tikt ar to galā bez vilcināšanās.
– Laba doma! – Tas izklausījās varen liekulīgi, un Reičela mazliet nokaunējās, savukārt Megana, pasmaidījusi dedzīgi un vaļsirdīgi, vedināja viņu tālāk pa gaiteni.
– Mums te ir sava komanda, kas ved suņus pastaigās, – viņa pār plecu teica. – Patiesību sakot, bez viņu palīdzības es neiztiktu. Viņi patlaban būs atveduši atpakaļ terjerus.
– Pastaigās vedēji? – Reičela pārvaicāja, kaut arī patiesībā lāgā neklausījās. Tas bija no Olivera pārņemts triks – ja nevēlies runāt vai klausīties, gluži vienkārši atkārto prātā aizķērušos vārdu un ļauj otram turpināt.
– Jā, vairāki vietējie