Pēdējā jūdze. Deivids Baldači
– kā jau daudzi slepkavas. Viņa gadījumā visu izšķīra laika grafiks. Lai cik rūpīgi viss būtu saplānots, tu nevari atrasties vienā vietā un nogalināt cilvēkus, bet stāstīt, ka biji pavisam citur un gulēji, un cerēt uz neapšaubāmi drošiem pierādījumiem sev par labu. Izmeklētāji vienmēr atradīs kādu nesakritību, ko centīgi izpētīs, un atklās melus.
Acīmredzot tieši tā bija noticis ar Melvinu Marsu.
Apsūdzībai izdevās pierādīt motīvu un iespēju. Turklāt Marsam piederēja šaujamierocis – nozieguma izdarīšanas līdzeklis. Tātad prokuratūras rīcībā bija trīs būtiskākie elementi, lai bez šaubu ēnas pierādītu cilvēka vainu.
Zvērināto priekšā stājās liecinieks pēc liecinieka. Mozaīka ieguva konkrētas aprises. Prokurors bija beidzis Tenesī universitāti, līdz ar to noteikti nebija Teksasas štata futbolistu līdzjutējs un tādēļ lieliski pastrādāja, lai saaustu pierādījumus loģiskā teorijā.
Aizstāvība mēģināja atrast caurumus šai sienā, taču neveiksmīgi. Marss atteicās liecināt, un advokāti padevās bez cīņas.
Zvērinātie pameta zāli vien uz tik ilgu brīdi, ka varbūt paspēja apmeklēt tualeti, un atgriezās ar notiesājošu spriedumu.
Pierādījumi izrādījās pietiekami spēcīgi.
Roju un Lūsindu Marsus bija nogalinājis viņu vienīgais bērns Melvins.
Tika piespriests nāvessods. Viņa karjera Nacionālajā futbola līgā beidzās, vēl nesākusies. Tāpat kā visa dzīve.
"Čārlzs Montgomerijs." Dekers pētīja fotogrāfiju datora ekrānā. "Apmēram septiņdesmit gadus vecs baltādainais, muskuļots, skarbs un zemisks pēc izskata. Armijas veterāns ar krāšņu kriminālo pagātni. No maznozīmīgiem noziegumiem viņš pievērsies nopietnākiem un tad ļoti nopietniem un tagad Alabamas štata cietumā gaida soda izpildi par slepkavībām, ko pastrādājis pirms vairākiem gadiem. Hm… Ja Montgomerijs nemelo, kāpēc tika notiesāts Melvins Marss?"
Mediji ziņoja, ka Montgomerijs atstāstījis svarīgas detaļas, kuras policija turējusi noslēpumā.
"Bet… kāpēc Montgomerijs neklusēja? Tāpēc, ka jau atradās cietumā? Tāpēc, ka juta sirdsapziņas pārmetumus? Tāpēc, ka vienalga būtu nolemts nāvei?" Dekeram bija liela pieredze ar cietsirdīgiem noziedzniekiem, un Montgomerijs nešķita no tiem, kas mēdz kaut ko nožēlot.
Dekers izdzēra kafiju un atslīga krēslā.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Viņš ieskatījās rokaspulkstenī. Bija septiņi un trīsdesmit minūtes.
Viņš atvēra durvis.
Uz sliekšņa stāvēja īpašais aģents Bogārts ar milzīgu portfeli rokā. Slaidajam un sportiskajam vīrietim bija vairāk nekā četrdesmit gadi un pievilcīgi tumši, sirmot sākuši mati. Viņš izstaroja autoritāti, kas iegūta, komandējot padotos sarežģītu uzdevumu izpildīšanā. Bija zināms, ka viņam nav bērnu un ir iesākts šķiršanās process.
Bogārtam aiz muguras stāvēja Aleksa Džeimisone – gara un skaista sieviete ar brūniem matiem un izteiksmīgām acīm, kas iedegās, tiklīdz viņa ieraudzīja Dekeru. Rokās viņa turēja maisiņu ar pārtiku.
Dzīvespriecīgā tonī Džeimisone iesaucās:
– Pārsteigums! Laimīgu Jauno gadu!
Bogārts, plati smaidīdams, piebilda:
– Man ziņoja, ka esi ieradies agri. Laipni lūdzam FIB sistēmā!
Eimoss Dekers atbildēja:
– Es esmu uzdūries lietai, ko gribu izmeklēt.
5
Dekers ēda bekonu ar olām un piekoda klāt siera cepumu, tikmēr Džeimisone un Bogārts lasīja rakstus par Melvinu Marsu.
Drīz Bogārts pacēla galvu un sacīja:
– Satriecoši! Diemžēl tā nav mūsu jurisdikcija, Eimos.
Pabeidzis maltīti, Dekers izdzēra kafiju, saņurcīja ēdiena iepakojumus un precīzi iemeta atkritumu urnā pie virtuves letes.
– Kas tad ir mūsu jurisdikcija?
Vēl neatbildējis, Bogārts atvēra portfeli, izņēma lielu ātršuvēja mapi un pasniedza to Dekeram.
– Aleksa jau dabūja savējo. Tās ir lietas, kurām mēs pievērsīsim uzmanību. Izlasi, un vēlāk mēs satiksimies un apspriedīsimies.
– Mēs jau esam satikušies, tātad varam sākt.
– Komandā ir vēl divi locekļi, – Bogārts iebilda.
– Vienu no viņiem es esmu redzējusi, Eimos, – Aleksa paziņoja. – Tev viņa patiks.
Dekers lūkojās uz Bogārtu, kurš sacīja:
– Vai tu pazini Melvinu Marsu?
– Koledžas gados mēs bijām pretinieki futbollaukumā. Vienīgais, ko es jebkad esmu viņam teicis, ir neganti vārdi: "Riebekli, kā tu to izdarīji?"
– Viņš tiešām bija tik labs?
– Labākais, kādu es jebkad esmu redzējis.
– Varbūt viņš tiks ārā no cietuma, – teica Džeimisone. – Un tas ir labi.
– Ja viņš nav vainīgs, – palaboja Dekers.
– Protams.
– Šaubos, ka Marsu atbrīvos, iekams viņi būs pilnīgi pārliecināti par pierādījumiem, – sacīja Bogārts.
Dekers norādīja uz klēpjdatoru.
– Vai zinājāt, ka ik gadu simtiem cilvēku tiek atbrīvoti no cietuma, jo ir atzīti par nevainīgiem?
– Visnotaļ neliels procents no tiem, kas nonāk ieslodzījumā, – atbildēja Bogārts, kurš likās mazliet nepacietīgs.
– Tiek lēsts, – Dekers skaidroja, – ka divarpus līdz pieci procenti no visiem ASV cietumniekiem nav pastrādājuši noziegumus. Divdesmit tūkstoši cilvēku! DNS testu pirmoreiz tiesā izmantoja tūkstoš deviņsimt astoņdesmit piektajā gadā. Kopš tā laika trīssimt trīsdesmit cilvēki reabilitēti, pateicoties šīm analīzēm. Taču tās iespējamas tikai septiņos procentos lietu, un divdesmit piecos procentos šo lietu FIB varēja izslēgt cilvēku no aizdomās turamo loka, tātad nevainīgu cietumnieku skaits var būt lielāks. Daudz lielāks.
– Kā redzu, tu šo aspektu esi kārtīgi izpētījis, – sausi noteica Bogārts. Iestājās ilgs klusums. – Deker, – viņš turpināja, – šādi gadījumi nav mūsu profils. Mēs izmeklējam neatklātas lietas, lai atrastu slepkavu.
– Marss varbūt nemaz nav vainīgais.
– Tad Montgomerijs ir.
– Ja arī viņš nav?
– Kāpēc cilvēks atzīstas… – Bogārts apklusa. Viņš izskatījās aizkaitināts. – Arī tavā lietā notika līdzīgi, tādēļ es varu saprast tavu dedzību. Tomēr…
– Vai mūsu iesaistīšanos varētu vismaz apspriest… Komanda? – jautāja Dekers.
Bogārts uz mirkli iegrima domās.
– Es biju iecerējis ļaut komandai izvērtēt vairākas lietas un tad balsot par tām, kuras mēs uzņemsimies. Jā, es esmu elastīgs.
– Un mēs drīkstēsim aģitējot aizstāvēt savu viedokli? – vaicāja Džeimisone.
– Neredzu iemeslus iebilst, – Bogārts atzina un smaidīdams piebilda: – Man demokrātija patīk tikpat ļoti kā ikvienam.
– Manuprāt,