Pēdējā jūdze. Deivids Baldači
tev mitekli un darbu.
– Kādu? Vicināt slotu? Varbūt es dabūšu vietu lombardā, kur savulaik strādāja mans tēvs? Teksasā šis bizness iet no rokas, jo cilvēki ir trūcīgi.
– Darīsim visu pēc kārtas, – Olivera sacīja, mēģinot ieturēt nosvērtu un mierīgu toni.
– Ja arī mani izlaidīs, attaisnošanu varbūt es nesagaidīšu. Un tas nozīmē, ka apsūdzības kriminālnoziegumos vilksies man pakaļ līdz mūža galam. Kurš pieņems mani darbā? Nu, atbildi!
Bija skaidri redzams, ka advokāte kļūst arvien nervozāka.
"Sīka auguma baltā sieviete un milzīgs, nikns melnais vīrietis. Lūk, kāda šī situācija izskatās viņas acīm. Tas ir viss, ko viņa pamana. Un viņa ir manā pusē," Marss prātoja.
Viņš novērsās un jau rāmāk sacīja:
– Pie velna! Es pat nesaprotu, kāpēc mums par to jārunā. Mani tāpat no šejienes neizlaidīs, Mērij.
– Melvin, ja tu neesi vainīgs, tad izlaidīs.
– Es jau divdesmit gadus neesmu vainīgs, sasodīts! – viņš izgrūda. – Vai tāpēc kaut kas ir mainījies?
– Ja ir neapstrīdami pierādījumi tam, ka tu neesi vainīgs, tevi nedrīkst paturēt cietumā.
– Ak tā? Bet dučiem tādu cilvēku visā valstī nīkst ieslodzījumā! Viņu nevainīgums ir pierādīts jau pirms daudziem gadiem, bet… Uzmini nu! Nabadziņi joprojām ir aiz restēm. Vienam apgalvots, ka apelācijas iesniegšanas termiņš ir garām, tātad viņam jāsēž, lai arī noziegumu viņš nav pastrādājis. Cits ir nosēdējis visu paredzēto laiku, kaut gan nav vainīgs, taču kaut kādu idiotisku juridisko nianšu dēļ ir spiests pavadīt ieslodzījumā vēl četrus gadus. Nākamajam neizturēja nervi, un viņš iesita uzraugam, tādēļ soda izciešanas termiņš ir pagarināts, kaut gan viņam cietumā vispār nevajadzēja nonākt. Tātad nestāsti man tās muļķības. Varas iestādes rīkojas tā, kā vien ienāk prātā.
– Mēs pieraudzīsim, lai tavā gadījumā tā nenotiek. – Olivera posās uz promiešanu. – Man jāiet. Bet es atkal atnākšu, tiklīdz kaut ko uzzināšu.
Sieviete piecēlās, un Marss palūkojās uz viņu.
– Es nedusmojos uz tevi, Mērij. Kā lai pasaka… es dusmojos… uz visu pārējo.
– Saprotu, – Olivera godīgi atbildēja. – Tici man, es nedomāju, ka būtu uz pusi tik mierīga kā tu tagad.
Jau nākamajā mirklī viņa izgāja pa durvīm.
Marss sēdēja tik ilgi, kamēr pienāca sargs un mudināja celties.
Tika uzliktas važas.
Parādījās niedrei līdzīgais, kurš ar steku iedūra Marsam mugurā tik spēcīgi, ka viņš saviebās sāpēs.
– Ko teica advokāte, Aerobus? – niedrei līdzīgais jautāja. Marss klusēja, kā jau bija paradis. – Ak, protams, klienta un advokāta sarunu konfidencialitāte. Viss paliek starp viņiem. Tu viņu gribi, ko? To baltādaino dupsi? Savulaik tas bija noziegums, melnais neko tādu nedrīkstēja darīt ar balto sievieti. To likumu vajadzētu atjaunot. Neviena baltā negrib gulēt ar melno. – Viņš atkal iebakstīja Marsam krustos.
Marss pagriezās pret sargu.
– Kad es tikšu ārā no šejienes, aiziesim kopā uz krogu, labi? Es tevi uzmeklēšu, un mēs kopā izklaidēsimies.
Niedrei līdzīgais nosprauslājās un tad apstājās, piepeši aptvēris Marsa vārdu patieso jēgu.
Steku viņš vairs neizmantoja nevienu reizi.
7
Kad Bogārts un Džeimisone pusdivos pēcpusdienā atgriezās, Dekers bija nomazgājies dušā, noskuvies un uzvilcis tīras drēbes – džinsus, flaneļa kreklu un džemperi – un dubļainus zābakus. Vairākus lietišķus apģērba gabalus viņš bija iegādājies vēl Bērlingtonā, kad izlikās par advokātu, bet tie kļuva netīri un tagad atradās audekla somas dibenā.
Bogārts ieradās nevainojamā uzvalkā, iestīvinātā kreklā ar plastikāta stienīšiem apkakles stūros un raibu kaklasaiti. Džeimisone bija izvēlējusies bikškostīmu, krēmkrāsas blūzi un pavisam jaunas, modernas augstpapēžu siksniņkurpes. Salīdzinājumā ar Dekera ikdienišķo ārieni abi izskatījās gatavi doties uz kāzu svinībām, taču novērtēja viņa pūles sakopties.
– Gatavs? – Bogārts smaidīdams jautāja.
Dekers pamāja. Rokās viņš turēja aktu vākus. Dokumenti jau bija izlasīti un iegaumēti. Ejot uz Bogārta automobili, viņš juta, ka vēders raujas čokurā – nevis no bada, bet gan no nervozēšanas.
Pasākumu varēja sarežģīt Dekera nespēja viegli komunicēt ar citiem cilvēkiem. Hipermnēzija padarīja viņu neveiklu un izraisīja vēlēšanos turēties savrup. To nevarēja kontrolēt. Prāts bija pakļāvis personību. Šķita dīvaini uzskatīt savas smadzenes par atsevišķu, no pārējā organisma nošķirtu orgānu, bet tādiem cilvēkiem kā Dekers tas bija pavisam normāli.
Viņš zināja, ka pievienošanās komandai prasīs strādāšanu kopā ar citiem, taču tagad sāka šaubīties par savu lēmumu.
"Vai es karaliskā veidā esmu iedzinis sevi lamatās?"
Iekārtojies sedana priekšējā sēdeklī, Dekers pagrūda to atpakaļ līdz maksimumam, lai atbrīvotu vietu garajām kājām. Drošības jostu vajadzēja izvilkt pilnībā, lai pārstieptu to pāri lielajam vēderam. Džeimisone sēdēja aiz Bogārta.
– Līzu iekļāva tāpēc, ka viņa lieliski prot apieties ar psihopātiem un sociopātiem. Viņa ir labi pazīstama savā nozarē un uzrakstījusi vairākas grāmatas par šo tēmu, tātad spēs analizēt tos cilvēkus, ar kuriem saskarsimies izmeklēšanas gaitā, un pastāstīt par viņu nosliecēm un apmātībām. FIB, protams, jau ir speciālisti, kas ar to nodarbojas, taču es uzskatu, ka svaiga, ar federālajiem likumsargiem nesaistīta acs allaž ir labāka.
– Izklausās pēc lietojamas teorijas, – Džeimisone atzina.
– Būs arī FIB aģents Tods Miligans. Viņš ir apmēram četrdesmit piecus gadus vecs izcils operatīvais aģents, kurš vietu komandā izkaroja sīvā cīņā un nespēj vien sagaidīt brīdi, kad varēs sākt darbu.
– Ko viņš saka par strādāšanu kopā ar tiem, kas nav FIB aģenti? – jautāja Dekers.
– Nekādu problēmu, – attrauca Bogārts, – citādi viņš netiktu pieņemts.
Dekers atpakaļskata spogulī paraudzījās uz Džeimisoni. Vīrieša sejas izteiksme apliecināja, ka viņš Bogārta optimismam nepievienojas.
Pēc divdesmit minūtēm viņi apstājās pie Jūras kājnieku korpusa ķieģeļu ēkas Kvontiko bāzē. Tajā atradās arī FIB akadēmija, laboratorija un Varmācīgu kriminālnoziegumu novēršanas programmas birojs.
Izkāpis no automobiļa, Bogārts atpogāja žaketi un sacīja:
– Šis birojs arī operatīvi atbalstīs mūs. – Tad Bogārts atvēra durvis. – Programma dibināta tūkstoš deviņsimt astoņdesmit piektajā gadā, nodarbojas ar sērijveida slepkavību, citu smagu kriminālnoziegumu un bieži ar seksuālo varmācību saistītu lietu analīzi, un tā ir daļa no Grupas operatīvai reaģēšanai kritiskās situācijās.
– Kas savukārt ir Nacionālā vardarbīgu noziegumu analīzes centra struktūrvienība, – piebilda Dekers.
Bogārts pamāja ar galvu.
– Organizatoriskā sistēma ir visnotaļ sarežģīta.
– Varbūt