Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete
puķe novītīs un nomirs.
– Šī puķe ir rūgta, bērns.
– Kā rūgta? – meitene pārjautā.
– Viņai ir asi dzelkšņi, kas kož. Daudziem no tā ir bail. Daudzus viņa ir sadūrusi.
– Man arī, man arī bail! – mazā sauc.
– Nebaidies! Es tev esmu blakus, mana meitiņa. Bet tagad uzklausi mani, vai dzirdi?
– Jā!
– Var jau būt, ka viņas dvēsele ir slima? Tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem vienam pret otru.
– Manu mīļo Sargeņģeli, kā lai es viņai palīdzu?
– Kam?
– Mammai Mirdzai?
– Kad viņa atnāks mājās, ierāpo klēpī un viņu apmīļo. Tu redzēsi, arī viņa pasmaidīs. Tu taču nezini, kas viņai sāp, vai ne?
– Nezinu. – Meitene domīgi saka. – Nezinu gan. Tad jau es būšu ārste! Es ārstēšu viņas Dvēseli.
– Lai tev izdodas, Beta!
– Tu jau lido projām?
– Pagaidām! – Eņģelis pamāj ar spārniem un, ietērpies spožā, žilbinošā gaismā aizlido.
Pēkšņi kaut kas nodārd. Saimniece veikli uztraušas un pieskrien pie durvīm.
– Kas tur?
– Vai pie jums nav mana meita? – atskan aizsmakusi sievietes balss.
– Ir, bet viņa jau sen guļ.
– Atslēdziet! Citādi izlauzīsim durvis! – atskan kāda pavēloša vīrieša balss.
Saimniece atslēdz durvis, un istabā iedrāžas sveša sieviete un milicis.
– Es visus dzīvokļus apskrēju, bet viņas nekur nav. Labi, ka atradās. Visu dienu braukāju pa kolhoziem. Ne dzērusi, ne ēdusi. Arī Roberts nav nekā ēdis. Mēs esam galīgā badā.
Saimniece saprot mājienu.
– Sēdieties pie galda! Mums te pupiņu zupiņa izvārīta. Varbūt vispirms paēdīsiet un tikai tad paņemsiet meiteni. Viņa pašreiz guļ. Tīri vai žēl modināt.
Abi nelūgtie viesi, mēteļus nenovilkuši, apsēžas pie galda un kāri ķeras pie karotēm. Paiet īss mirklis, un zupas katls ir iztukšots.
– Kas par zupu! Garšīga gan, – vīrietis, vēl ēzdams maizi, nosaka. – Mana Mirdziņa, piedodiet, neesam precējušies, tādu nevāra.
Sieviete, kuru vīrietis skaļi aprunā, nikni paskatās un nosaka: – Tu, Robert, iesi kājām uz savu māju, bet es paņemšu meitu un aiznesīšu uz savu istabu. – Par Robertu nosauktais vēl ar plaukstu savāc drupačas un visu ieber mutē.
– Saimniecīt, varbūt jums ir kaut kas stiprāks? Te jau ir silti, bet mēs, pa laukiem braukādami, esam pamatīgi pārsaluši. Šitie dubļi! Ceļi neizbraucami. Vot, – viņš rāda virs ceļiem. – Tāpat kā pie mums Krievijā. Mēs abi ar Mirdzīti atbraucām, lai jums palīdzētu celt jaunu dzīvi. Vot! Laukus no budžiem iztīrījām, bet tagad savējie neko neprot. Pat cirvi iztrīt, ni un ni. – Roberts savicina rokas. – Iedod kādu mēriņu siltumam! – viņš lūdzas.
Saimniece izvelk pudeli no sienas skapīša. Nu tikai sākas dzīres. Saimniece reizēm viņus apsauc, lai taču runā klusāk. Bērni un vīrs guļot. Taču alkohols dara savu, līdz jautro sprēgāšanu pārtrauc negaidīta cilvēka rupjā balss:
– Ko tad jūs te darāt? Nakts laikā te, manā mājā, notiek dzeršana? Nu, ka visi projām! Man rīt jāiet uz darbu. Vai tad citur nevarējāt?
Roberts pieceļas. Knapi turas kājās. Sarkanajā ģīmī iezvērojas acis. – Kas tu te tāds? Mums te tagad viss kopējs! Arī tava sieva ir mūsu. Kopēja. – Viņš uzsit ar dūri pa galdu. – Budži tādi. Par maz, par maz viņus kāvām, Mirdziņ, skaties, kā šie te dzīvo, bet mums… Jūs, ja bļausiet, aizvedīsim uz attiecīgu vietu, uz učastoku, no kurienes pat pelīte neaizmuks. Vai sapratāt?
Vīrietis nobāl. Tad klusi saka: – Bet man rīt uz darbu.
– Kur tu strādā?
– Metalurgā.
– Zinu, zinu, kā jūs tur stiepjat gumiju. – Roberta acīs atkal iedzirkstas sarkana uguntiņa. – Gluži, kā kolhozos, – viņš turpina.
– Neviens neprot uztrīt cirvi.
– Ko tu? Cirvis, cirvis. Mums metāls vajadzīgs. Lai strādā! Iesim! – Mirdza mudina vīrieti.
Roberts, neievērodams klātesošos, piedzēries kaut ko murmulē tālāk.
– Reiz mans draugs Sašiņš kādā būdā vienā naktī sacirta gulošos. Veselus sešus. Vai saprotat? Veselus sešus. Tagad guļ, kājas atstiepuši. Tēvs, māte un četri sīkie. Iedomājieties, viņi Sašam nedeva pudeli! Būtu iedevuši, būtu dzīvi. Bet Sašiņu noķēra un uz Kolimu prom. Vai jūs to saprotat, jūs, bļaģ? Par pudeli uz Kolimu. Manu draugu! Visu fronti izgājām kopā. Fašistus sitām. – Roberts paceļ elkoni un berzē acis, kurās nav redzamas asaras. Taču saberzis viņš tās ir pamatīgi. Neviens nevar pateikt, vai vīrietis ir vai nav raudājis par to nezināmo Sašiņu, kurš atrodas Kolimā. – Man un Sašiņam biedrs Staļins par varonību pat ordeni piešķīra. Un tagad Kolimā mans labākais draugs. – Var redzēt, ka vīrietim paliek sevis tik žēl, ka viņš tiešām sāk raudāt.
Mazajā virtuvītē iestājas klusums. Katrs domā savu domu. Saimniece ar drebošu roku ņurca priekšauta stūri. Saimnieks, ģērbies pidžamā, nolaiž galvu. Viņa jau sirmot sākušie deniņi blāvi viz petrolejas lampas apgaismotajā telpā. Te nevienam vairs nav, ko teikt… Pat tie abi apklusuši. Vienīgi kāda pamodusies muša sīc pie lampas.
– Ejam projām! – vīrietis burkšķ un streipuļodams virzās uz durvīm.
– Jā! Jā! – Mirdza atsaucas. Viņa vēl var noturēties taisni, tāpēc stutē vīrieti, lai tas nenogāžas. Tas, savukārt, apņēmis sievieti ap vidu, grābstās ap viņas pupiem. – Kas par kartupelīšiem! Ejam! Pamīcīsim tos, ja? – un pats smejas. – Mums te nav ko darīt.
– Bet meitene? Vai ņemsiet līdzi? – saimniece drebošā balsī jautā.
– Lai paliek, rīt. – Sieviete pamet ar brīvo roku. – Rīt. Mums ar Robertu vēl ir kādas darīšanas. Vai ne? – Viņa koķeti smejas un, roku uzlikusi uz vīrieša pleca, lēnām velkas ārā.
Kad durvis aiz abiem svešiniekiem aizvērušās, saimnieki klusu apsēžas. Viņi laikam ir šokēti. Saimniece izvelk no priekšauta kabatlakatiņu un šņukstēdama slauka asaras. Mazajā virtuvītē iestājas klusums.
Saimniece pieiet pie loga. To atver, lai izietu alkohola un cigarešu dvinga.
– Tā kā tādi mežoņi, – viņa klusi saka.
– Ir jau arī. Vai nedzirdēji par tiem sacirstajiem cilvēkiem?
– Jā! Nabaga meitene! Pie kādiem zvēriem viņa nokļuvusi. Kas būs ar viņu? – Abi klusēdami domā par vienu un to pašu – par meiteni un likteni.
Ir agrs rīts. Beta pamostas kopā ar pārējiem bērniem. No virtuves pavērtajām durvīm nāk kairinoša smarža.
– Jūs jau pamodušies? – kāda balss klusi uzrunā bērnus.
– Laikam visi, – saka Arturs. – Arī Beta. Omīt, kas te naktī bija par troksni? Man šķita, ka vesels žurku bars apcēlis mūsu māju.
– Tā