Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete
to, kas bija pagrabā nolikts ziemai. Neko neatstāja. Pat maizes doniņu bērniem atņēma. Mans Arnoldiņš turēja rociņā pēdējo kancīti. Kāds bārdains vīrs to izrāva, nosvieda zemē un uzmina ar kāju.
Betiņa sastinga. – Un šitā viņi dalīja al maizīti?
– Jā, bērniņ, tā bija. Tikai mammai nestāsti. Tad viņa paliks dusmīga.
– Es viņai neko neteikšu! – meitene piecēlās un apvija rociņas ap vecās sievietes kaklu un bučoja, bučoja viņu. – Es tevi mīlu!
– Es tevi arī, manu mazo meitentiņ. – Tā viņas abas pieglaudušās labu brīdi sēdēja, līdz vecmāmiņa atcerējās par dzijas kamoliņiem. Bet Betiņa sastingusi sēdēja un atkal kaut ko domāja.
– Vecmāmiņ, ko jūs ēdāt?
– Visu ko. Bērni salasīja balandas, gārsu, nātres un citas zālītes.
Es vārīju balandu zupu.
– Vai tev galšoja?
– Nē, bet visiem gribējās ēst, jo iestājās bads. Cepu kliju maizīti, klāt piecepu pat skaidas. Nedaudz, tomēr.
Betiņa atkal sastinga. – Vecmāmiņ, es to saplotu. Kad man dažreiz nebija, ko ēst bēlnunamā, mums deva putlu un tēju. Tēju gan valējām dzelt, cik glibas. Putlu nē. To ēda tantes baltos ķiteļos. Viņas to putlu pat nesa uz mājām.
– Kā tu to zini?
– Ledzēju.
– Nabaga bērns. – Vecās tantiņas sastrādātā roka noglāstīja bērna galviņu.
– Tu pati esi nabaga! – Beta teica.
– Kāpēc tu tā domā?
– Tev nebija, ko ēst, – mazā attrauca un pieglaudās pie vecās sievietes krūtīm.
– Vecmāmiņ, vai tu vēl ko pastāstīsi?
– Jā, mīlulīt. Lai gan tu vēl esi ļoti maziņa. Varbūt tu mani sapratīsi. – Varēja manīt, ka vecenītei ļoti gribas kādam izstāstīt savu sāpi.
– Un tad, sākās karš. Arī dēliņi karoja katrs savā pusē. Viens krita par krieviem un Staļinu. Otrs nokļuva vācu gūstā, kur paņemts vlasoviešos. No tā laika viņu saukuši par Ivanu. Par trešo nav nekādu ziņu. Kāds izbijis karotājs, bez vienas rokas, stāstīja, ka Pēterītis aizsūtīts uz tālo Prūsiju, uz Kēnigsbergu. Krievi to pilsētu vēlāk nosauca par Kaļiņingradu. Arī vīru nogalināja svešinieki. Vienīgo meitu par sievu apņēma kāds traks krievs, kas viņu dauzīja kā tādu pelavu maisu, līdz pats kaut kur pazuda.
– Kul? – meitene taujāja.
– Neviens to nevarēja pateikt. Stāsta, ka viņš apzadzis kādu lielu virsnieku. Varbūt kādā Sibīrijas lēģerī baro utis. Kaut viņš neatgrieztos! – vecā Annas tante pikti meta krustu un raudādama lūdza Dievu. Mazā Beta klausījās vecās tantiņas stāstījumos, nometās ceļos un, nu raudāja abas kopā.
– Eņģelīti, manu Eņģeli, kāpēc Dievs viņai nepalīdzēja? Kāpēc bija tas nolādētais kalš? Kāpēc? – nakts tumsā viņa sauc savu glābēju. – Kāpēc?
– Cilvēku ir daudz, bet Viņš ir viens, – Eņģelis čukst pie auss.
– Kas viens?
– Dievs ir viens.
– Bet tu?
– Tad es vēl nebiju Eņģelis.
– Kas tu biji?
– Es biju cilvēks.
– Kad es nomilšu, tad es alī būšu Eņģelis?
– Jā, ja tu būsi laba.
– Kā laba?
– Tā, – Eņģelis gluži kā tauriņš izpleš spārnus un ar vienu apsedz meiteni.
Kādu laiku istabā valda pilnīgs klusums.
– Manu Eņģelīt, – mazais cilvēka bērns to atkal uzrunā, – kas ir labs?
– Labs? – Eņģelis brīdi domā. – Es domāju, ka to nevar sataustīt ar rokām. To var salīdzināt. Pasaulē ir tik daudz kā slikta, bet pretī labs. Paskaties – vai karš ir labi?
– Nē, – meitene atbild. – Kalā sit visus nost. Visus, tu dzirdi? Visus. Tā teica vecā tantiņa. Un, tad aplok.
– Tātad? To tu jau zini, kas ir slikti?
– Bet, es tev plasīju, kas ir labs? – jautāja meitene.
– Labi ir tad, ja cilvēkiem nav jākaro. Labi, ja netrūkst maizītes. Tas ir labi, vai ne? Labi, ja tu izdari otram kaut ko labu.
– Jā, tad il labi. Bet ja pāri nodara kaķītim, sunītim? – mazā nebeidza tincināt.
– Tad tas arī ir slikti. Visi, kas cieš no ļauniem cilvēkiem, kam sāp, arī dzīvniekiem, iet slikti. Betiņ, guli mazulīt. Tu par daudz domā. Tev tagad jāatpūšas, jāuzkrāj spēki jaunai dienai. Tagad aizmiedz. Rīt tev būs daudz darbiņa.
Pagāja mēnesis, gads, divi gadi. Betai jau apritējušas četras vasaras. Tagad viņa var kustēties kā zālīte vējā. Ripot kā kastanītis rudenī. Taču te, šajā istabā, zālītes nav. Beta kopā ar mammu dzīvo kādā koka divstāvu mājā. Vecā tantiņa aizbraukusi kaut kur tālu, tālu. Mamma teica, ka viņai jāauklē mazbērniņš. Tas ir, dēla meitiņa. Tagad Beta tiešām ir liela un viena. Viņa stāv pie neliela netīra loga, kas aplipis ar mušām un zirnekļiem, un skatās, ka pagalmā ir bērni. Meitene arī grib tur, bet durvis ir ciet. Viņa vēl atceras veco tantiņu, kura kaut kur izkāpa ar lielu somu, mašīnu, ar kuru brauca uz šejieni, un mammu, kas smaidot stāstīja, cik Betai būs labi pilsētā. Tur būšot jūra un daudz, daudz cilvēku. Mamma, kā parasti, meloja. Beta zina, ka melot ir slikti. Tā teica vecā tantiņa. Jūra ir kaut kur. To viņa neredz. Tikai kaijas reizēm pārlido pāri mājai. Meitene ieraujas stūrītī pie loga un skatās ārā. Tur bērni spēlējas smilšu kastē. Beta arī tur grib, bet durvis ir aizslēgtas. Tāpēc viņa nekur netiek, bet mamma būs vēlu vakarā.
Mamma Mirdza vakar uzvārīja zupu. Tagad tā ir auksta un negaršīga, bet ēst gribas. Meitene paņem bļodiņu, pakāpjas uz soliņa un to uzliek uz plīts, ielej. Tad uzmanīgi aiznes un noliek uz galda, kur atrodas sagriezta maizīte, ko jau apciemojušas mušas. Meitene ēd un domā – vecās tantiņas vārītās zupas bija daudz garšīgākas. Un kādas pankūkas viņa cepa! No kartupeļiem, miltiem. Un, ja bija ievārījums, tad Beta, piemiegusi acis, gluži kā kaķis, baudīja vecās tantiņas taisīto. Viņa vispirms nolaizīja ievārījumu un tad ēda pankūku. Annas tante nekad, nekad neaizmirsa iedot krūzīti silta piena. Tagad, mamma arī ir atstājusi krūzīti ar pienu, taču tur peld mušas, cita par citu lielāka. Pāris karotes apēdusi negaršīgo virumu, viņa noliecas un ar karotīti izzvejo mušas un uzliek uz galda. Tā, tagad viņa pati taisīs zupu. Pāri palikušo viņa salej katliņā un ielej bļodiņā pienu. Var jau paņemt arī tīru bļodiņu no plaukta, bet mamma tad rājas. Piešmucē visu, un kas tad to mazgās? Tāpēc meitene ēd no bļodiņas, kurā jau bijusi zupa. Meitene sadrupina maizīti, un zupa gatava. Kad brokastis un pusdienas, abas, divi vienā, paēstas, Bella atkal pieiet pie loga. Tur notiek kauja. Liels zirneklis noķēris mušu. Tā spiedz kā traka. Tūlīt būs cauri. To Betas sirds nespēj izturēt. Viņa paņem sērkociņu kastīti, izņem vienu sērkociņu un iet mušai palīgā. Drīz vien zirnekļa tīkls ir pārrauts un muša aizlido, bet zirneklis, palicis bez pusdienām, ātri ieskrien kādā loga caurumā. Tikmēr Beta, paņēmusi kabatlakatiņu, slauka nelielo loga rūti, lai labāk redzētu ārā notiekošo. Tur, uz soliņa, sēž kāda tante, kuras galva noslīgusi gluži kā koka zars, bet uzraugāmie sākuši kautiņu.