Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete
atkal uzrunā meiteni.
– Jā! – Mazā paskatās uz sievieti, kura viņai uzsmaida. Betas sirsniņa atmaigst. Ja kāds smaida, tad viss būs labi.
Kad meitene ienāk siltajā virtuvītē, tur viņu jau gaida silta skārda vanna. Pēc ūdens peldes Beta un pārējie bērni apsēžas pie galda, kur mazās krūzītēs kūp tēja. Blakus, uz šķīvīšiem, nolikta maizīte. Bērnu tētis jau sen ir darbiņā. Arī mamma ir darbiņā. Arturam gan ir labi. Viņa omīte nekur nestrādā. Viņa, kā teic pieaugušie, gana Arturu, lai viņš neizstrādā blēņas. Pēc brokastīm bērni iziet pagalmā. Betai tur patīk vairāk nekā pažobeles istabiņā, kur vienmēr ir auksti. Saules stari apņem nelielo pagalmu. Meitenes cep kūkas. Zēni brauc ar mašīnām. Tas nekas, ka uz četriem ir tikai divas, bet darīt vienmēr ir ko. Te ceļš jāpalabo, te kalniņš jāuzber.
Taču cik ilgi spēlēsies? Laiks kļuvis nemīlīgs, un sāk līņāt. Vecā tantiņa Anna teiktu – līst pēc suņa! To gan meitene nebija redzējusi, kā līst suņi. Arī bērnu vairs nav. Meitene lēnām čāpo augšā. Brīžiem ar divām kājām, brīžiem četrrāpus, līdz sasniedz mērķi.
Ir pagājušas dienas, nedēļas. Betas dzīvē nekas, nekas nemainās. Kamēr mamma nav mājās, meitene cītīgi pēta pažobeli un tur esošās vecās mantas. Viss, ko viņa nav redzējusi, tiek aptaustīts un pat iemēģināts. Kādā saulītes apgaismotā stūrī viņa atrod vecu, noputējušu ratiņu. Beta tādu jau bija redzējusi. Vecā tantiņa ar tādu tina dziju kamoliņos. Betai dzijas nav, tāpēc viņa būs šoferis. Viņa sameklē mazu soliņu, apsēžas un nu var braukt.
– Pi, pī! – pažobeles klusumā atskan sīka bērna balstiņa. – Pi, pī! Es braucu, es braucu pa pakalniem un lejām, kur bērni laimīgi ar priecīgām sejām. Puķītes zied, saulīte iet… – Tā nobraukusi kādu laiku, viņa attopas, ka vajadzētu arī pasažierus.
Viņa pieceļas un aizsteidzas uz istabu un tur paņem divas malkas pagalītes. Noliek pie beņķīša. Nu ir jautrāka braukšana. Meitene dzied:
– Cik priecīga es šodien! Man liela mašīna, kas tālu aizvedīs. Nē, nē! Ne tā, – Beta domā. – Es labāk ņemšu līdzi veco tantiņu. Es aizbraukšu pati pie viņas un viņa man brauks līdzi.
– Pagaidiet, bērni, – viņa uzrunā savus koka bērnus, – es paņemšu tikai sedziņu, lai jums būtu silti. – Beta skatās uz abiem bērniem – pagalītēm, uzsmaida un pazūd istabā.
Tad viņa nāk ar dvieli un zīmuli. Dvielis – sedziņa, bet ar zīmuli viņa ievelk actiņas, degunus un mutītes. Nu viņai ir īstas lellītes. Beta apsedz savus bērnus un sasēdina tos kopā, lai nesalst.
Vecā tantiņa vakaros pirms gulētiešanas bieži lasīja pasakas. Citreiz dziedāja kādu dziesmiņu. Arī Beta dzied šūpuļdziesmiņu:
– Saulīt tecēj, tecēdama,
Es paliku pavēni,
Nava savas māmuliņas,
Kas iecēla saulītē?
Jau saulīte zemu, zemu,
Māmulīte tālu, tālu,
Teku, teku, nepanāku,
Saucu, saucu, nesasaucu.
Pār Betas vaigiem līst asaru lietus. Šī dziesmiņa viņai atgādina veco tantiņu.
Viņa to vienmēr dziedāja, kad tina dziju, arī tad, kad ārdīja vecās vilnas jakas. Meitene sarāvusies sēž. Viņa gaida mammu Mirdzu. Pa mazo lodziņu redzama saule, kas lēnām iegrimst mākoņos. Beta sēž uz soliņa, galvu atspiedusi pret ratiņa sāniem, un guļ, līdz kāda roka pieskaras viņas plecam.
Meitene plaši atver acis un izbijusies skatās uz svešinieci, bet pretī smaida sīka, grumbiņām izvagota seja. Šķiet, ka pati saulīte iespīd pažobeles sīkajā lodziņā. Vecenīte noglauda bērna galviņu. No viņas plūst viegls siltums.
– Meitiņ, nāc pie manis. Kad tava mamma atnāks, tu mazliet jau būsi atpūtusies. Ieēdīsim kaut ko kopā.
Meitene pazīst vecenīti. Viņas jau pa gabalu ir redzējušās. Toreiz vecenīte iznesa no savas istabas čuru spaini, kam virsū bija vāks. Dažreiz pie viņas atnāk kaimiņienes, kas aiznes to uz ateju pagalma stūrī, atnes tīru ūdeni, produktus no veikala.
Betas podiņu nes mamma, jo Beta pa šaurajām kāpnēm var to izliet. Tad gan smirdētu visas kāpnes. Mamma to dara no rītiem, kad meitene vēl guļ.
Beta ieliek savu sīko plaukstiņu vecenītes rokā, un abas dodas uz tantes istabu.
Kad naktī pārrodas mamma, viņa jau zina, kur ir bērns, jo Almas tante ir atstājusi zīmīti.
Reiz, kad atkal neviena nav mājās, mazā Beta dodas ciemos uz pažobeli, kur dzīvo Almas tante. Beta grib ar viņu iepazīties tuvāk. Viņa ir viena, Beta arī ir viena. Var būt, ka abas var sadraudzēties? Tas nekas, ka viena ir vēl maza, bet otra jau veca. Almas tantes mugura saliekta kā zirga loks. Beta zina, ka lokus saliec cilvēka rokas. Bet kas salieca Almas tanti? Neviens to nezina pateikt. Mamma Mirdza to noteikti nezina. Meitene nolemj to uzzināt. Viņa klusu pieklauvē. Neviens neatbild. Tad viņa pieklauvē skaļāk. Pie durvīm viņa izdzird kādu šļūcam. Durvis atveras, un tajās parādās vecenīte, kuru Beta sveicina: – Labrīt, Almas tante! Vai drīkst ienākt? – viņa pajautā. Tas ir pieklājīgi. Tā mācīja vecā tantiņa. Meitene vēl nezina, ka bez aicināšanas neviens ciemos nenāk. Arī dāvanas viņai nav… Atvērtajās durvīs meitene redz mazu istabiņu ar noputējušām mēbelēm. Vienā no tām ir grāmatas. Pilns skapis. Tās kā magnēts piesaista mazās meitenes uzmanību. Mammai gan ir tikai divas grāmatas, bet tās ir svešā valodā, kuru meitene nesaprot. Uz vienas ir onkulis ar lielām ūsām. Mamma stāsta, ka tas esot tētis Staļins. Tad jau Beta ir ļoti bagāta. Divi tēti. Viens tētis bērnunamā, bet otrs uz grāmatas. Grāmatas meiteni piesaistīja kā brīnums, kā pasaka. Tās ir kaut kas neaptverams. Tajās ir viss – ceļojumi, pasakas par princesēm, rūķīšiem un vēl. Un vēl. Taču meitene vēl neprot lasīt. Parasti pasakas pirms gulētiešanas lasīja vecā tantiņa. Tagad viņas nav. Betai atliek tikai skatīties bildes.
– Almas tante, – Beta uzrunā istabiņas saimnieci, – vai drīkst pie jums paciemoties?
– Nāc iekšā, bērns. Nāc pie plīts! Tur tev būs siltāk! Tev jau mājā noteikti ir auksti. Nav kam iekurināt. Man arī nebūs vienai tik skumji un būs siltāk, – Almas tante saka. – Vai tu atkal viena?
– Jā, Almas tante. Mamma tikai strādā un strādā. Viņai nemaz nav laika cept kartupeļus vai pankūkas un vārīt kartupeļus.
– Ko tad tu, bērniņ, ēd?
– Parasti maizi, vārītus kartupeļus ar miziņu un rūgušpienu. Ai, cik tas ir garšīgi! Vārīti kartupeļi un rūgušpiens! – Beta priecīgi sasit plaukstas.
– Kur viņa strādā? Vai tu zini? – tante prasa.
– Nezinu, Almas tante. Reiz viņa teica, ka viņai jāskrien pa laukiem. Neviens negrib strādāt. Tikai viņa viena skrien un strādā. Tie atbraucēji tikai dzer. Viņiem negribas strādāt. Tāpēc mamma ir piekususi un nenāk mājās.
Kamēr Beta to visu stāsta, Almas tante sajauc miltus ar pienu, pieber sāli un cukuru.
– Vai tu ēdīsi kopā ar mani?
– Jā, Almas tante, ja drīkst. Mana vecā tantiņa arī cepa pankūkas. Ai, cik tās bija garšīgas!
– Nogaršo manējās! Varbūt tās arī tev garšos?
Beta sajūt atvieglojumu. Vēderā kaut kas iekņudas. Viņai tik tiešām gribas ēst. Dažreiz ēdiens pat sapnī rādās. Ja viņai būtu nauda, daudz, daudz,