Mīlulis. Gijs de Mopasans
par cilvēkiem! – Forestjē nikni pārtrauca Diruā. – Laikam gan tu esi iedomājies, ka es darīšu tavu darbu un tev vajadzēs tikai aiziet uz kasi mēneša beigās. Nē! Vai kaut kas tāds ir redzēts!
Forestjē kundze joprojām kūpināja cigareti un, neiejaukdamās sarunā, smaidīja noslēpumaini;
viņas smaids bija kā laipna maska, aiz kuras slēpās ironiskas domas.
– Atvainojiet… man likās… es domāju… – Diruā pietvīcis murmināja un tad pēkšņi ierunājās skaidri un noteikti: – Tūkstoškārt lūdzu piedošanu, kundze, un atļaujiet jums vēlreiz sirsnīgi pateikties par burvīgo rakstu, ko jūs man vakar sacerējāt.
Palocījies viņš pateica Šarlam:
– Pulksten trijos būšu redakcijā.
Pēc tam viņš aizgāja.
Straujā gaitā Diruā devās mājup, visu ceļu pukodamies: “Labi, gan es pats uzrakstīšu, un tad viņi redzēs…”
Atgriezies savā istabā, viņš lielās dusmās ķērās pie darba.
Viņš risināja tālāk Forestjē kundzes aizsākto dēku, sablīvēdams bulvārromāniem raksturīgas detaļas, neticamus notikumus, pārspīlētus aprakstus, neveiklo, skolniecisko stilu sapiparodams ar kazarmu žargonu. Pēc stundas raksts bija gatavs, un viņš pašapzinīgi nesa savu juceklīgo saputrojumu uz redakciju.
Pirmais, ko Diruā tur sastapa, bija Senpotens, kas enerģiski spieda viņam roku kā līdzzinātājam un jautāja:
– Vai izlasījāt manu sarunu ar ķīnieti un indieti? Jocīgi, vai ne? Raksts ieinteresējis visu Parīzi.
Bet es neesmu redzējis ne viņu degungalu.
Diruā vēl nekā nebija lasījis, tāpēc tūlīt paņēma avīzi un steigšus pārlasīja garu rakstu ar virsrakstu “Indija un Ķīna”, un reportieris viņam norādīja un pasvītroja interesantākās vietas.
Aizelsies iesteidzās Forestjē.
– Ā, labi! Jūs abi man esat vajadzīgi, – viņš rosīgi sacīja un norādīja veselu rindu politisku informāciju, kādas līdz vakaram jāievāc.
Diruā viņam pasniedza savu rakstu.
– Te ir turpinājums par Alžīriju.
– Lieliski, dod šurp, es aiznesīšu šefam.
Tas bija viss.
Senpotens ar jauno kolēģi devās projām, un, kad abi bija izgājuši koridorā, viņš tam jautāja:
– Vai kasē jau esat bijis?
– Nē. Kādēļ?
– Kādēļ? Lai saņemtu naudu. Redzat, algu vienmēr vajag izņemt mēnesi uz priekšu. Neviens nezina, kas var gadīties.
– Jauki… Man nav nekas pretī.
– Iepazīstināšu jūs ar kasieri. Ar viņu nekādas grūtības neradīsies. Maksāt šeit maksā pieklājīgi. Diruā saņēma savus divsimt frankus un divdesmit astoņus frankus par vakardien iespiesto rakstu; kopā ar dzelzceļa kancelejā dabūtās algas atlikumu iznāca trīssimt četrdesmit franku.
Vēl nekad viņam nebija bijusi kabatā tik liela summa, un viņš domāja, ka šīs bagātības pietiks diezin cik ilgam laikam.
Senpotens aizveda Diruā uz četrām piecām konkurējošu laikrakstu redakcijām papļāpāt, cerēdams, ka citi jau būs ievākuši viņam vajadzīgās ziņas un viņš pratīs ar viltību un valodīgumu tās izvilināt.
Vakarā Diruā, kam vairs nekas nebija darāms, iedomājās iegriezties “Folīberžērā”; it nemaz nekautrēdamies, viņš griezās pie kontroliera:
– Esmu Žoržs Diruā, “Franču Dzīves” līdzstrādnieks. Pirms dažām dienām biju šeit kopā ar Forestjē kungu. Un viņš solīja man pagādāt brīvu ieeju. Nezinu, vai viņš nav piemirsis to izdarīt.
Kontrolieris pārbaudīja kādu sarakstu. Diruā vārda tanī nebija. Tomēr kontrolieris izturējās ļoti laipni un sacīja:
– Vienalga, lūdzu, cienījamais kungs, ieejiet pats pie direktora, viņš jūsu lūgumu noteikti nenoraidīs.
Iegājis iekšā, Žoržs Diruā gandrīz tūlīt pat satika Rašelu, sievieti, ko bija no šejienes aizvedis pagājušo reizi.
– Labdien, kaķīt, – viņa pienākusi teica.
– Kā klājas?
– Lieliski, un tev?
– Arī nevaru sūdzēties. Zini, esmu jau divas reizes par tevi sapņojusi kopš tā vakara.
Diruā glaimots pasmaidīja.
– Tā, tā! Un par ko tas liecina?
– Par to, ka tu, muļķīt, man patīc un mēs varam to atkārtot, kad tev patiks.
– Kaut vai šodien, ja gribi.
– Jā, pat ļoti.
– Labi, bet paklausies…
Diruā mazliet vilcinājās, viņam bija diezgan neērti pateikt to, ko bija nodomājis.
– Šoreiz man nav ne plika vērdiņa pie dvēseles, jo nāku no kluba, kur visu paspēlēju.
Prostitūtas praksē pieradusi pie vīriešu blēdībām un kaulēšanās, sieviete dziļi ielūkojās viņam acīs, jo instinktīvi nojauta, ka viņš melo.
– Melkuli! Tas nemaz nav jauki, ka tu pret mani tā izturies.
Diruā apjucis pasmīnēja.
– Ja vēlies desmit frankus – tas ir viss, kas man atlicis.
– Vienalga, dārgumiņ, es gribu tikai tevi, – Rašela pačukstēja, izturēdamās nesavtīgi kā kurtizāne, kas ļaujas savai iegribai.
Gluži savaldzināta viņa raudzījās uz jaunā vīrieša ūsām, tad satvēra tā roku un, atbalstīdamās uz tās maigi kā iemīlējusies, sacīja:
– Papriekš iesim iedzert glāzi grenadina. Pēc tam mazliet pastaigāsimies. Es gribētu aiziet ar tevi uz operu, tāpat vien, lai parādītos ar tevi. Un tad labi agri iesim uz mājām, vai ne?
Diruā palika ilgi pie šīs meičas. Bija jau gaišs, kad viņš izgāja uz ielas un tūlīt pat iedomājās nopirkt “Franču Dzīvi”. Ar drebošām rokām atlocīja avīzi: viņa raksta tur nebija. Viņš palika stāvot uz ietves un nemierpilnām acīm pārbaudīja iespiestās slejas, cerēdams beidzot atrast to, ko meklēja.
Kaut kas smags pēkšņi uzgūla sirdij; Diruā jutās noguris pēc mīlas nakts, un šī neveiksme viņam likās kā īsta nelaime.
Aizgājis mājās, Diruā neizģērbies ielikās gultā un aizmiga.
Pēc dažām stundām ieradies redakcijā, viņš tūdaļ devās pie Valtera kunga un sacīja:
– Cienījamais kungs, es ļoti brīnos, ka šārīta numurā nav mana otrā raksta par Alžīriju.
Laikraksta izdevējs pacēla galvu un sausi atbildēja:
– Iedevu to izlasīt jūsu draugam Forestjē, un viņš atrada, ka tas nav lietojams. Jums vajadzēs rakstu pārstrādāt.
Diruā bija nikns; ne vārda vairs neteicis, viņš izgāja no kabineta un iedrāzās Forestjē istabā.
– Kāpēc tu neliki iespiest šorīt manu rakstu? Atgāzies atzveltnes krēslā, kājas uzlicis uz galda, tieši uz aizsāktā raksta, Forestjē kūpināja cigareti. Viņš atbildēja mierīgi – nosvērtā, garlaikotā balsī, kas skanēja it kā no tāluma, it kā tā plūstu no kādas bedres:
– Šefam