Mīlulis. Gijs de Mopasans
tika noraidīts, viņam kļuva skaidrs, ka ir pārsteidzies un ka vienīgi Forestjē roka var viņu uzvest uz ceļa.
Diruā vairs neieminējās par “Āfrikas strēlnieka atmiņām” un cieši sevī noņēmās būt iztapīgs un piesardzīgs, jo tādam vajag būt, un, kamēr nav nekā labāka, cītīgi veikt reportiera darbu.
Viņš iepazinās ar teātru un politiskajām aizkulisēm, ar deputātu palātas kuluāriem un valstsvīru uzgaidāmajām istabām, ar sevišķu uzdevumu ierēdņu svinīgajām fizionomijām un šveicaru miegainajām sejām.
Viņam nepārtraukti bija sakari ar ministriem, vārtsargiem, ģenerāļiem, policijas aģentiem, ar prinčiem, suteneriem, kurtizānēm, sūtņiem, bīskapiem, savedējiem, blēžiem, ar augstāko aprindu cilvēkiem, kāršu spēlētājiem, fiakru kučieriem, kafejnīcu viesmīļiem un daudziem citiem, kuriem viņš bija kļuvis par savtīgu un vienaldzīgu draugu, cienīdams un vērtēdams tos visus vienādi, skatīdamies uz visiem šiem ļaudīm līdzīgi, tāpēc ka redzēja tos diendienā, jebkurā stundā, un bez jebkādas noskaņas pārejas runāja ar visiem par tiem pašiem jautājumiem, kam bija sakars ar viņa amatu. Pats viņš sev likās līdzīgs cilvēkam, kurš, nogaršodams citu pēc cita visdažādākos vīnus, drīz vairs nespēj atšķirt Satomargo no Aržanteija.
Īsā laikā Diruā izvērtās par pirmklasīgu reportieri, piegādāja drošas informācijas, bija manīgs, izdarīgs, attapīgs, avīzei īsts dārgums, kā par viņu izteicās izdevējs Valters, kas prata novērtēt līdzstrādniekus.
Bet, tā kā Diruā saņēma tikai desmit santīmus par rindiņu un divsimt franku mēnesī algas un tā kā bulvāru, kafejnīcu un restorānu dzīve maksā dārgi, tad viņam nekad nebija naudas, un viņš pilnīgi izmisa par savu nabadzību.
“Tur ir kāds triks,” Diruā dažkārt nodomāja, redzēdams, ka dažiem kolēģiem kabatas pilnas ar zeltu, taču nespēja izprast, ar kādiem slepeniem līdzekļiem tie sev sagādā šādu labklājību. Viņu krimta skaudība, viņam bija aizdomas, ka tiek lietoti nepazīstami un aizdomīgi paņēmieni, tiek sniegti kādi pakalpojumi, vesela vispārpieņemta un pieļauta kontrabanda. Katrā ziņā vajadzēja izdibināt šo noslēpumu, iespiesties slepenajā apvienībā, panākt, lai biedri, kas tagad guvumu dalīja bez viņa, uzņem viņu savā vidū.
Vakaros, pa logu raudzīdamies uz garām braucošajiem vilcieniem, Diruā bieži lauzīja galvu, kā lai rīkojas.
Divi mēneši bija aizritējuši, pienācis jau septembris, bet no straujajiem panākumiem, uz kuriem Diruā bija cerējis, vēl nebija ne vēsts, un viņam likās, ka tie nāk pārāk lēni. Vairāk par visu viņu sarūgtināja zemais sabiedriskais stāvoklis, taču viņš neredzēja nevienu ceļu, kas varētu aizvest augstumos, kur cilvēks rod cieņu un naudu. Diruā jutās kā ieslēgts nožēlojamā reportiera amatā, iestidzis tanī, nespēdams no tā izrauties. Viņa darbu atzina, bet uz viņu pašu skatījās no augšas. Pat Forestjē, kam viņš sniedza tūkstoš pakalpojumus, vairs neaicināja viņu uz pusdienām un visumā izturējās pret viņu kā pret apakšnieku, kaut arī joprojām uzrunāja ar draudzīgo “tu”.
Ir gan tiesa, ka laiku pa laikam Diruā, izmantodams izdevību, ievietoja avīzē pa nelielam rakstiņam. Ar savām hronikām viņš bija ievingrinājis spalvu un iemantojis mēra sajūtu, kuras viņam bija trūcis, kad rakstīja turpinājumu par Alžīriju, tāpēc tagad vairs nebija ko baidīties, ka viņa piezīmes par aktualitātēm varētu tikt noraidītas. Bet no tām līdz aprakstiem, kuros var ļaut vaļu iztēlei, vai arī līdz autoritatīviem rakstiem par politiskiem jautājumiem bija ļoti tālu, starpība tikpat liela kā vizināties pa Buloņas mežu savā pajūgā vai sēdēt uz bukas par kučieri un vizināt pajūga īpašnieku. Diruā sevišķi pazemoja apziņa, ka augstāko aprindu pasaules durvis viņam slēgtas, ka tur uz viņu neskatījās kā uz līdzīgu un ka viņam nebija intīmas draudzības ar sievietēm, kaut arī vairākas pazīstamas aktrises savtīgos nolūkos reizēm bija viņu uzņēmušas itin sirsnīgi.
No pieredzes zinādams, ka spēj savaldzināt, vienā mirklī modināt neparastas simpātijas gan augstāko aprindu dāmās, gan mazās aktrisītēs, Diruā nepacietīgi kā sapīts kumeļš iztēlē trauca pretī tām sievietēm, no kurām varētu būt atkarīga viņa nākotne.
Diezgan bieži viņam ienāca prātā apmeklēt Forestjē kundzi, bet doma par pēdējo sastapšanos viņu atturēja, pazemoja, un viņš gaidīja, lai vīrs viņu uzlūdz. Tad viņš atcerējās de Marela kundzi, atcerējās, ka tā bija viņu aicinājusi pie sevis, un kādu pēcpusdienu, kad nekas nebija darāms, devās pie jaunās paziņas.
“Līdz pulksten trim vienmēr esmu mājās,” de Marela kundze bija sacījusi.
Diruā piezvanīja pie viņas dzīvokļa durvīm pustrijos.
De Marela kundze dzīvoja Verneija ielā, nama ceturtajā stāvā.
Durvis atvēra jauna, izspūrusi istabene, kas, cepurīti sasienot, sacīja:
– Jā, kundze ir mājās, bet es nezinu, vai jau ir piecēlusies.
Ar šiem vārdiem viņa atgrūda vaļā tikai pievērtās salona durvis.
Diruā iegāja iekšā. Istaba bija diezgan liela, izskatījās neuzposta, mēbeļu tanī nebija daudz. Veci, izbalējuši atzveltnes krēsli bija sarindoti gar sienu, droši vien tos tur atbīdījusi kalpone, jo nekur nebija manāma savu māju mīlošas sievietes gaumīgā roka. Pie četrām sienām nevienāda garuma auklās greizi karājās četras nožēlojamas gleznas, kurās bija attēlota pa upi peldoša laiva, kuģis jūrā, dzirnavas klajumā un malkas cirtējs mežā. Varēja nojaust, ka tās jau ilgi bija tā sašķiebušās un ka tām pāri mēdz slīdēt vienaldzīgas namamātes nevērīgais skatiens.
Diruā atsēdās un sāka gaidīt. Viņš gaidīja ilgi. Beidzot atvērās durvis un ieskrēja de Marela kundze, ģērbusies sārta zīda kimono, uz kura izšūtas zeltainas ainavas, zili ziedi un balti putni.
– Iedomājieties, es vēl biju gultā! – viņa iesaucās. – Cik tas mīļi no jums, ka mani apmeklējat! Domāju, ka esat mani aizmirsis.
Gluži sajūsmināta viņa sniedza viesim abas rokas, un Diruā, ko istabas vienkāršais iekārtojums bija iedrošinājis, satvēra tās un vienu noskūpstīja, kā bija redzējis darām Norbēru de Varenu.
De Marela kundze uzaicināja Diruā atsēsties. Nopētījusi jauno vīrieti no galvas līdz kājām, viņa sacīja:
– Kā jūs esat pārvērties! Jūs izskatāties daudz labāk. Parīze atstājusi uz jums labu iespaidu. Tagad stāstiet, – kas jauns?
Tūlīt abi sāka tērzēt kā veci paziņas, juzdami, ka starp viņiem uzreiz radusies tuvība, mostas paļāvība vienam pret otru, intīma sirsnība, kas piecās minūtēs padara par draugiem divas līdzīga rakstura un līdzīgas iedabas būtnes.
Piepeši jaunā sieviete pārtrauca tērzēšanu.
– Cik dīvaini, ka jūtos ar jums tik nepiespiesti, – viņa ar izbrīnu sacīja. – Man šķiet, ka pazīstu jūs jau desmit gadus. Mēs droši vien kļūsim labi draugi. Vai jūs to vēlētos?
– Bez šaubām, – Diruā atbildēja ar smaidu, kas izteica kaut ko vairāk.
Viņam šī spožajā, mīkstajā kimono tērpusies sieviete likās pievilcīga, ne tik izsmalcināta, ne tik sievišķīga un maiga kā tā otra, baltajos rītasvārkos, toties kārdinošāka, pikantāka.
Forestjē kundze ar nemainīgi laipno smaidu uz lūpām, kurš vilināja un tai pašā laikā brīdināja, kurš šķita sakām: “Jūs man patīkat,” – un arī: “Uzmanieties,” – ar smaidu, kura īstenā jēga bija neizdibināma, modināja it īpaši vēlēšanos mesties viņai pie kājām vai arī skūpstīt viņas ņiebura smalkās mežģīnes un lēnām ieelpot smaržīgo siltumu,