Mīlulis. Gijs de Mopasans
vecais Valters bija laimējis, Forestjē viņam sacīja:
– Atnācis mans draugs Diruā.
Izdevējs pāri briļļu stikliem strauji paskatījās uz jauno vīrieti un jautāja:
– Vai atnesāt man rakstu? Šodien tas lieliski noderēs, kamēr vēl norit diskusija sakarā ar Morela iesniegumu.
Diruā izņēma no kabatas salocītās papīra lapas.
– Lūdzu, kungs.
Šefa sejā atspoguļojās apmierinātība. Smaidīdams viņš noteica:
– Ļoti labi, ļoti labi. Jūs turat vārdu. Forestjē, vai pārlasīsiet?
Taču Forestjē steigšus atbildēja:
– Nav vērts, Valtera kungs: mēs rakstījām kopīgi, lai viņam parādītu, kā tas jādara. Raksts ir ļoti labs.
– Tad jau viss kārtībā, – vienaldzīgi izmeta izdevējs, uzņemdams kārtis, ko tagad dalīja garš, kārns kungs, kreisā centra deputāts. Taču Forestjē neļāva šefam sākt jaunu partiju; pieliecies tam pie auss, viņš sacīja:
– Jūs apsolījāt Diruā pieņemt Marambo vietā. Vai atļausiet viņam piedāvāt tos pašus noteikumus?
– Jā, protams.
Valtera kungs atsāka spēli, un žurnālists, paņēmis draugu zem rokas, devās projām.
Norbērs de Varens nebija pacēlis galvu, it kā nebūtu redzējis vai pazinis Diruā. Turpretī Žaks Rivals bija viņam sevišķi spēcīgi spiedis roku, it kā gribēdams parādīt, ka ir labs biedrs, uz ko vajadzības gadījumā var paļauties.
Kad viņi atkal gāja cauri uzgaidāmajai zālei, visi pacēla acis uz viņiem, un Forestjē pietiekami skaļi, lai dzirdētu visi gaidītāji, pateica jaunākajai sievietei:
– Šefs jūs drīz pieņems. Viņš patlaban apspriežas ar diviem budžeta komisijas locekļiem.
Un tūlīt pat aši devās tālāk ar noraizējušos seju, it kā viņam būtu nekavējoties jārediģē ārkārtīgi svarīga telegramma.
Tikko viņi bija atgriezušies redaktoru istabā, Forestjē uzreiz piegāja pie skapja, izņēma bilboketu, sāka spēlēt un, pārtraukdams teikumus, skaitot sitienus, sacīja Diruā:
– Tā. Tagad tev jāierodas te katru dienu pulksten trijos, un es tev pateikšu, kur jāiet ievākt informāciju un kas jāapmeklē vai nu pa dienu, vai vakarā, vai arī nākamajā rītā. Viens! – Vispirms es tev iedošu ieteikuma vēstuli policijas prefektūras pirmās nodaļas priekšniekam – divi! – un viņš tevi iepazīstinās ar vienu no saviem darbiniekiem. Ar to tu vienosies par visu svarīgāko prefektūras jauno ziņu saņemšanu – trīs! – oficiālo un, protams, arī pusoficiālo ziņu saņemšanu. Pēc sīkākiem paskaidrojumiem vērsies pie Senpotena, kas ir informēts, – četri! – Viņu tu satiksi šodien vai rīt. Galvenais, tev jāiemanās izdibināt visu iespējamo no cilvēkiem, pie kuriem tevi sūtīšu, – pieci! – un jāprot ielavīties pat aiz slēgtām durvīm – seši! – Par to tu dabūsi divsimt franku mēnesī plus divus sū rindā par interesantu hroniku, ko pratīsi nomedīt, – septiņi! – plus arī divus sū rindā par rakstiem, kādus redakcija tev pasūtīs par dažādiem tematiem, – astoņi!
Pēc tam viņš visu uzmanību pievērsa tikai spēlei un turpināja lēnām skaitīt:
– Deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit, trīspadsmit.
Četrpadsmitais metiens neizdevās.
– Velns un elle ar to trīspadsmito! – viņš lādējās. – Tas, sasodītais, man vienmēr nes nelaimi.
Droši vien es arī miršu trīspadsmitajā.
Viens no līdzstrādniekiem, beidzis darbu, izņēma no skapja savu bilboketu; viņš bija pavisam sīka auguma vīrietis, kas izskatījās kā bērns, kaut gan viņam jau bija trīsdesmit pieci gadi. Ienāca vēl daži žurnālisti, un visi cits pēc cita paņēma savus bilboketus. Drīz vien seši vīrieši, nostājušies cits citam blakus, muguru pagriezuši pret sienu, vienmērīgi svaidīja gaisā bumbas – sarkanas, dzeltenas vai melnas atkarībā no koka krāsas. Tikko izcēlās sacensība, abi redaktori, kas vēl bija strādājuši, piecēlās un pieteicās par spēles tiesnešiem.
Forestjē uzveica par astoņpadsmit punktiem. Mazais vīriņš, kas izskatījās kā bērns, bija paspēlējis, viņš piezvanīja izsūtāmajam un sacīja:
– Deviņus alus.
Gaidot atsvaidzinājumu, visi atkal sāka spēlēt. Izdzēris glāzi alus ar saviem jaunajiem amata brāļiem, Diruā jautāja Forestjē:
– Kas man jādara?
Draugs atbildēja:
– Šodien tu esi brīvs. Vari iet projām, ja vēlies.
– Vai… mūsu… mūsu raksts… tiks iespiests šovakar?
– Jā, bet par to neraizējies: es izlasīšu korektūru. Uzraksti turpinājumu rītdienai un ierodies šeit pulksten trijos, tāpat kā šodien.
Diruā, atvadoties paspiedis roku visiem redakcijas darbiniekiem, pat nezinādams, kā kuro sauc, nokāpa lejā pa lepnajām kāpnēm; sirds viņam gavilēja, garastāvoklis bija starojošs.
Žoržs Diruā gulēja nemierīgi: viņš dega aiz nepacietības ātrāk redzēt savu rakstu iespiestu. Tikko uzausa gaisma, viņš jau bija kājās un klaiņāja pa ielu, ilgi pirms avīžu piegādātāji sāka skraidīt no kioska uz kiosku.
Diruā devās uz Senlazāra staciju, zinādams, ka “Franču Dzīve” tur būs dabūjama ātrāk nekā viņa kvartālā. Tā kā tomēr bija vēl par agru, viņš sāka pastaigāties pa ietvi.
Viņš redzēja ierodamies pārdevēju, kas atvēra savu stikloto kiosku, pēc tam pienāca vīrs, kas nesa uz galvas lielu kaudzi salocītu avīžu lapu. Diruā pa galvu pa kaklu pieskrēja pie kioska: kaudzē bija “Figaro”, “Zils Blazs”, “Notikumi” un vēl divas trīs rīta avīzes, bet “Franču Dzīves” nebija.
Viņu sagrāba izbailes: ja nu “Āfrikas strēlnieka atmiņas” pārceltas uz rītdienas numuru? Varbūt raksts vecajam Valteram pēdējā mirklī nav paticis? Atgriežoties atkal pie kioska, Diruā redzēja, ka avīzi jau pārdod, kaut gan viņš nebija pamanījis, kad to atnesa. Pieskrējis klāt, viņš uzmeta uz letes trīs sū, atlocīja avīzi un pārlaida acis pār pirmās lappuses virsrakstiem. Nav! Sirds viņam sāka neganti dauzīties. Pašķīris lappusi, viņš ar dziļu saviļņojumu izlasīja zem vienas no slejām trekniem burtiem “Žoržs Diruā”. Ievietots! Kāds prieks!
Nekā nedomādams, avīzi rokā turēdams, cepuri uz vienas auss atbīdījis, viņš soļoja uz priekšu, un viņā kaisa vēlēšanās apturēt garāmgājējus un tiem sacīt: “Nopērciet to, nopērciet! Tur iekšā ir mans raksts!” Diruā labprāt būtu kliedzis pilnā rīklē, kā vakaros uz bulvāra dažkārt kliedz iznēsātāji: “Lasiet “Franču Dzīvi”! Lasiet Žorža Diruā rakstu “Āfrikas strēlnieka atmiņas”!” Un pēkšņi viņam iegribējās pašam izlasīt šo rakstu, izlasīt to kādā publiskā vietā, kafejnīcā, visu acu priekšā. Žoržs sāka meklēt kādu restorānu, kur jau būtu viesi. Meklēt iznāca ilgi. Galu galā viņš atsēdās kādas vīna tirgotavas priekšā, kur jau bija apmetušies vairāki cilvēki, un pasūtīja: “Vienu rumu,” – tāpat kā būtu varējis pasūtīt: “Vienu absintu,” – neiedomādamies, ka ir agra rīta stunda. Tad viņš uzsauca:
– Viesmīl, pasniedziet man “Franču Dzīvi”! Piesteidzās ar baltu priekšautu apjozies vīrietis:
– Kungs, mums nav šīs avīzes, mēs saņemam tikai “Signālu”, “Gadsimtu”,