Mīlulis. Gijs de Mopasans
rokas. Viņš ievēroja, ka Žaka Rivala roka bija sausa, silta un sirsnīgi atbildēja uz spiedienu, Norbēra de Varena – mikla un auksta un izvairīgi izslīdēja starp pirkstiem, vecā Valtera – auksta un ļengana, bez enerģijas, neizteiksmīga, Forestjē roka bija tukla un silta.
Draugs viņam pusbalsī teica:
– Neaizmirsti, rīt pulksten trijos!
– Nē, nē! Esi bez bažām!
Nokļuvis kāpnēs, Diruā bija tik traki priecīgs, ka juta vēlēšanos traukt skriešus, un tāpēc viņš arī metās lejā ik pa diviem kāpieniem reizē, bet, pēkšņi ieraudzījis otrā stāva lielajā sienas spogulī kungu, kas lēkšus drāzās pretī, uzreiz apstājās, it kā pieķerts pārkāpumā.
Tad viņš ilgi apbrīnoja sevi, ka ir tik glīts puisis, un tad ar patiku uzsmaidīja savam atspīdumam, un tad, atsveicinādamies no tā, zemu un ceremoniāli palocījās, kā mēdz sveicināt ievērojamas personas.
Nonācis uz ielas, Žoržs Diruā palika domīgi stāvot: ko nu darīt? Gribējās klaiņāt, sapņot, iet uz priekšu, kur deguns rāda, iztēlojoties nākotni un elpojot liego nakts gaisu, bet doma par vecā Valtera pieprasīto rakstu sēriju neizzuda no prāta, un viņš nolēma tūdaļ doties mājās un ķerties pie darba.
Lieliem soļiem Diruā sasniedza ārējo bulvāri un gāja pa to līdz Burso ielai, kur dzīvoja. Sešstāvu namā, kurā viņš īrēja istabu, mājoja pāris desmitu strādnieku un sīkpilsoņu ģimeņu; kāpjot augšā un ar vaska sērkociņiem apgaismojot piemēslotos kāpienus, uz kuriem mētājās papīru gabali, cigarešu gali, virtuves atkritumi, viņam uzmācās dziļš riebums un neganta vēlēšanās ātrāk tikt projām no šejienes, dzīvot kā bagātie cilvēki tīrā mājā, kur kāpnes izklātas ar celiņiem. Smaga ēdienu, ateju un cilvēku izgarojumu smaka, ne ar kādu caurvēju neizvēdināma netīrumu un appelējušu mūru smaka piepildīja šo namu no pagraba līdz jumtam.
No Diruā istabas loga piektajā stāvā skats vērās uz Rietumu dzelzceļa milzīgo stigu, kas vīdēja kā dziļš bezdibenis, tieši tur, kur beidzās tunelis, netālu no Batinjolas stacijas. Jaunais vīrietis atvēra logu un atspiedās ar elkoņiem pret aprūsējušo dzelzs palodzi.
Lejā, melnās bedres dziļumā, trīs nekustīgas, sarkanas signālugunis izskatījās kā apaļas zvēra acis, un tālāk bija redzamas vēl citas un vēl citas tālāk. Ik mirkli tumsā atskanēja stiepti vai aprauti svilpieni, daži pavisam tuvu, citi tālu, tikko sadzirdami, – tie atplūda no Anjēras puses. Tiem bija dažādas noskaņas, gluži kā balsu saucieniem. Viens no tiem tuvojās, tā žēlabainais kliedziens pieauga ar katru sekundi, un tūlīt pat parādījās liela, dzeltena gaisma, kas ar milzīgu troksni skrēja uz priekšu; Diruā redzēja, kā tunelis aprija garu vagonu rindu.
Pēc tam viņš nolēma: “Pie darba!”
Nolicis lampu uz galda, viņš attapās, ka mājās ir tikai vēstuļu papīrs.
Nekā darīt, jāatver lapa visā platumā un jāraksta uz tās pašas. Diruā iemērca spalvu tintē un rūpīgi, akurāti uzrakstīja:
Āfrikas strēlnieka atmiņas
Tad viņš prātoja, kā nu iesākt.
Pieri atbalstījis plaukstā, viņš sēdēja un stingi vērās uz galda atlocītajā, baltajā papīra lapā.
Ko lai saka? Tagad vairs neienāca prātā it nekas no tā, ko pats nesen bija stāstījis, neviena anekdote, neviens atgadījums, gluži nekas. Piepeši viņš nodomāja: “Vajag iesākt ar aizbraukšanu.” Un tad uzrakstīja: “Tas bija 1874. gadā, maija vidū, kad izvārgusī Francija atņēma elpu pēc briesmīgā gada katastrofām…”
Diruā apstājās, nezinādams, kā piesaistīt turpmāko: iekāpšanu kuģī, braucienu, pirmos iespaidus.
Minūtes desmit velti lauzījis galvu, viņš nolēma ievadlapu atstāt uz rītdienu, bet tagad tūlīt ķerties pie Alžīras aprakstīšanas.
Viņš uzšņāpa: “Alžīra ir pavisam balta pilsēta…” – un tālāk netika. Viņš skaidri atcerējās jauko, gaišo pilsētu, kas ar savu namu plakanajiem jumtiem līdzīgi kaskādei slīd no pakalna lejup pa nogāzi līdz pašai jūrai, bet neatrada vairāk ne vārda, lai izpaustu to, ko bija redzējis un izjutis.
Pēc lielas piepūles viņš piemetināja: “Daļu tās apdzīvo arābi…” Tad nometa spalvu uz galda un piecēlās.
Uz šaurās dzelzs gultiņas, kur viņa augums bija atstājis iespiedumu, nosviestās ikdienas drānas izskatījās pretīgas kā līķa skrandas morgā: tukšas, apdilušas, sagumzītas. Un uz salmu pinuma krēsla uzliktais zīda cilindrs, viņa vienīgā cepure, šķita atvāzta, it kā ubaga dāvanu lūdzot.
Uz pelēkajām, ar ziliem puķu pušķiem rotātajām tapetēm bija tikpat daudz traipu, cik pušķu, vecu, aizdomīgu traipu, par kuriem neviens nevarētu pateikt, vai tie radušies no saspiestas blakts, no eļļas piliena, no taukainiem pirkstiem vai no ziepju putām, kas izšķaidītas, mazgājoties mutes bļodā. Tas viss oda pēc apkaunojošas nabadzības, Parīzes mēbelēto istabu nabadzības. Diruā modās izmisīgs niknums pret savu nabadzīgo dzīvi. Ir jāizraujas no tās ārā, tūlīt pat, jau rīt vajag darīt galu šai trūcīgajai eksistencei.
Pēkšņi viņā atgriezās dedzīgs darba prieks, viņš atkal atsēdās pie galda un no jauna sāka meklēt teikumus, ar kuriem varētu labi atspoguļot dīvaino, valdzinošo un savdabīgo Alžīru, kas ir kā priekštelpa uz noslēpumaino, neizdibināto Āfriku, klejojošu arābu un nepazīstamu nēģeru cilšu Āfriku, neizpētīto un vilinošo Āfriku, no kurienes mūsu zooloģiskajos dārzos reizēm nokļūst gluži neiedomājami dzīvnieki, kuri šķiet nākuši no pasaku valstības: strausi, šīs neparastās vistas, gazeles – brīnum graciozās kazas, pārsteidzoši groteskās žirafes, svinīgie kamieļi, ērmīgie hipopotami, nejēdzīgie degunradži un, beidzot, gorillas, šie baismīgie cilvēka brāļi.
Diruā manīja, ka domas galvā strāvoja juceklīgi, varbūt izteikt tās vēl šā tā spētu, bet uzrakstīt nevarēja neparko. Nevarības apziņa viņu kaitināja, viņš atkal piecēlās, rokas bija miklas aiz sviedriem, deniņos asinis strauji pulsēja.
Un, kad viņš ieraudzīja veļas mazgātājas rēķinu, ko šovakar pat bija uznesis durvju sargs, jauno vīrieti sagrāba negants izmisums. Viss prieks izgaisa vienā mirklī reizē ar pašpaļāvību un ticību nākotnei. Beigas, visam beigas, viņš nekā neveiks, ne par ko nekļūs. Viņš jutās nožēlojams, neapdāvināts, lieks un bojāejai nolemts.
Diruā atgriezās pie loga tieši tanī mirklī, kad no tuneļa, nežēlīgi dārdēdams, izšāvās vilciens. Tas dosies pāri laukiem un klajumiem uz jūras pusi.
Un Diruā pēkšņi atcerējās savus vecākus.
Šis vilciens brauks tiem garām pavisam tuvu, dažus ljē no mājām. Atmiņā pavīdēja nelielā mājiņa Kantē ciema nomalē, paugura mugurā, no kurienes redzama Ruāna un plašā Sēnas ieleja.
Tēvam un mātei tur bija mazs krodziņš, tāds kā traktieris “Pie skaistā skata”; svētdienas rītos nomales iedzīvotāji tanī mēdza ieturēt brokastis. Vecāki bija gribējuši dēlu uzaudzināt par kungu un sūtījuši mācīties ģimnāzijā. Kursu beidzis, bet gala pārbaudījumos izkritis cauri, Žoržs bija aizgājis karadienestā ar nodomu uzdienēt par virsnieku, pulkvedi, ģenerāli. Bet dienests viņam apriebās, iekams apritēja pieci gadi, un viņš jau bija sācis sapņot par karjeru Parīzē. Viņš tur bija ieradies, tikko beidzās obligātais dienests, nevērodams vecāku lūgšanos, kuri tagad, redzēdami, ka to sapnis gaisis, gribēja dēlu paturēt mājās. Taču viņš jau atkal loloja cerības uz nākotni, paredzēja, ka triumfēs, pateicoties kādiem notikumiem, kurus iztēlojās vēl neskaidri, tomēr bija pārliecināts, ka pratīs tos radīt un izmantot.
Pulkā