Mīlulis. Gijs de Mopasans
atkal gāja apkārt galdam, ieliedams zilganajās glāzēs Johannisbergas vīnu, un pēc tam Forestjē uzsauca tostu, palocīdamies pret Valtera kungu:
– Lai plaukst un zeļ “Franču Dzīve”!
Visi sveica savu maizes devēju, kas vēlīgi smaidīja, un Diruā, apskurbis no panākumiem, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi. Viņam šķita, ka viņš varētu izdzert veselu mucu, apēst vērsi, nožņaugt lauvu. Viņš juta locekļos pārcilvēcisku spēku un garā neuzveicamu apņēmību, neierobežotu cerību. Šo ļaužu vidū viņš tagad bija kā mājās, iekarojis sev stāvokli, ieņēmis savu vietu.
Ar gluži jaunu pašapziņu Diruā tagad vērās apkārtējo sejās un pirmo reizi iedrošinājās uzrunāt savu kaimiņieni:
– Kundze, jums ir burvīgākie auskari, kādus vien esmu redzējis.
De Marela kundze smaidīdama pievērsās viņam:
– Man pašai ienāca prātā šī doma – pakārt briljantu vienkārši zelta pavediena galā. Izskatās gluži kā rasas piliens, vai ne?
Pats apmulsis no savas drosmes un baidīdamies pateikt kaut ko muļķīgu, viņš klusu sacīja:
– Burvīgi… bet auss arī to ļoti izceļ.
Viņa tam pateicās ar skatienu, ar starojošu sievietes skatienu, kas iespiežas līdz sirds dziļumiem. Pagriezis galvu, Diruā atkal sastapās ar Forestjē kundzes acīm: tās joprojām pauda labvēlību, bet viņam likās, ka tanīs iedzirkstījusies arī draiska līksme, it kā uzmundrinājums.
Vīrieši tagad runāja visi reizē, plaši žestikulēdami un bieži vien paceldami balsi: apsprieda lielo apakšzemes dzelzceļa projektu. Šo tematu izsmēla tikai ap deserta beigām, katram atradās daudz kas sakāms par lēno satiksmi Parīzē, par neērtībām ar tramvajiem, par grūtībām omnibusos un fiakru kučieru rupjībām.
Pēc tam visi devās uz salonu dzert kafiju. Joka pēc Diruā piedāvāja roku de Marela kundzes meitiņai. Viņa cienīgi pateicās un pacēlās pirkstgalos, lai ar rociņu aizsniegtu sava kavaliera elkoni.
Salons viņam atkal atgādināja siltumnīcu. Visos četros istabas kaktos lielo palmu majestātiskie zari sniedzās līdz griestiem un tur izpletās kā milzīgi vēdekļi.
Katrā pusē kamīnam gumijkoki ar kolonnām līdzīgiem stumbriem bija kārtu kārtām izslējuši citu virs citas tumši zaļās, garenās lapas, un uz pianīno stāvēja divi neredzēti krūmiņi, viens sārtiem, otrs baltiem ziediem, kuri izskatījās kā mākslīgi, pārāk skaisti, lai būtu dabiski.
Gaiss bija svaigs, liegas, neizsakāmas, vārdā nenosaucamas smaržas piesātināts.
Jaunais vīrietis, tagad jau atguvis pašsavaldīšanos, vērīgi aplūkoja telpu. Tā nebija liela, un, atskaitot stādus, nekas nepievilka skatienu, nekur nevienas spilgtas krāsas, bet te bija patīkami, te varēja justies mierīgi, atpūsties, šī telpa ieaijāja, apņēma cilvēku kā glāsts.
Sienas iztapsētas ar senatnīgu, izbalējušu violetu audumu, kas nosēts ar dzeltenām zīda puķītēm, ne lielākām par mušu.
Durvis aizsedza portjeras, kas bija darinātas no zilganpelēkas karavīru vadmalas, uz kuras ar sarkanu zīdu bija izšūtas dažas neļķes; un malu malās salikti sēdekļi, dažāda veida un lieluma sēdekļi izkaisīti, kur pagadījies, milzīgi lieli un mazītiņi atzveltnes krēsli, taburetes un pufi, pārvilkti ar Luija XVI laika stila zīda audumu vai skaistu plīšu – krēma krāsas pamats ar granātsarkanu zīmējumu.
– Diruā kungs, vai vēlaties kafiju?
Ar nemainīgi draudzīgo smaidu uz lūpām Forestjē kundze sniedza viņam pilnu tasi.
– Jā, kundze, pateicos.
Diruā paņēma tasi, un, kad viņš bažīgi noliecās, lai ar sudraba standziņām paņemtu gabaliņu cukura no cukurnīcas, ko turēja meitenīte, jaunā sieviete pačukstēja viņam:
– Palakstojieties taču ar Valtera kundzi.
Iekams viņš paguva ko atbildēt, Forestjē kundze devās tālāk.
Jaunais vīrietis papriekš izdzēra kafiju, jo baidījās, ka neuzlej to uz paklāja; uzreiz juzdamies brīvāk, viņš sāka meklēt izdevību tuvoties sava jaunā priekšnieka sievai un ar to uzsākt sarunu.
Piepeši viņš ievēroja, ka Valtera kundze tur rokā iztukšotu kafijas tasi un, atrazdamās patālu no galda, nezina, kur tasi nolikt. Diruā steigšus piegāja pie viņas.
– Atļaujiet, kundze.
– Pateicos.
Aiznesis tasi, viņš uz karstām pēdām atgriezās.
– Kundze, ja jūs zinātu, cik daudz jauku brīžu man sagādāja “Franču Dzīve”, kad biju tur, tuksnesī! Tā tiešām ir vienīgā avīze, ko var lasīt, atrodoties ārpus Francijas, jo ir daudz saistošāka, asprātīgāka un daudzpusīgāka par visām citām.
Valtera kundze smaidīja laipni, bet vienaldzīgi.
– Manam vīram nebija viegli radīt šāda tipa laikrakstu, kas atbilstu mūsdienu prasībām, – viņa nopietni atbildēja.
Viņi sāka tērzēt. Diruā prata runāt plūstoši, kaut arī banāli, toties balss viņam bija patīkama, skatiens valdzinošs, un neatvairāma pievilcība slēpās viņa ūsās. Kuplas, cirtainas – tās skaisti vijās uz virslūpas, rūsganas un uzsmailētajos galos mazliet gaišākas.
Viņi runāja par Parīzi, tās apkaimi, Sēnas krastiem, par kūrortiem, vasaras izpriecām un dažādiem ikdienišķiem sīkumiem, par kuriem var runāt bez mazākās piepūles bezgalīgi.
Kad pie viņiem pienāca Norbērs de Varens ar liķiera glāzi rokā, Diruā smalkjūtīgi attālinājās.
De Marela kundze, kas tikko bija sarunājusies ar Forestjē kundzi, pieaicināja Diruā.
– Tātad jūs esat nodomājis, – viņa sacīja, – sākt darboties žurnālistikā.
Jaunais vīrietis miglaini pastāstīja par saviem nodomiem, pēc tam uzsāka tērzēt tāpat, kā tikko bija tērzējis ar Valtera kundzi, bet nu viņš jau labāk pārzināja sarunas vielu un izteicās drošāk, atkārtodams nupat dzirdētās piezīmes kā savas paša. Turklāt viņš nemitīgi skatījās acīs kaimiņienei, it kā gribēdams padziļināt izsacīto vārdu jēgu.
De Marela kundze savukārt pastāstīja dažas anekdotes, mazliet koķetēdama, kā sieviete, kas apzinās, ka ir asprātīga, un vienmēr grib būt saistoša. Kļūdama arvien familiārāka, viņa uzlika roku Diruā uz piedurknes, pazemināja balsi, pļāpājot par niekiem, un tādā veidā saruna ieguva intīmu raksturu. Jaunās sievietes tuvums, kura neslēpa interesi par viņu, sajūsmināja Diruā. Viņš labprāt gribētu ziedoties de Marela kundzei, to aizsargāt, parādīt, ko spēj, un vilcināšanās, ar kādu tai atbildēja, liecināja, ka viņu tirdī satraukums.
Piepeši bez kāda iemesla de Marela kundze pasauca: “Lorina!” – un bērns pienāca klāt.
– Meitiņ, atsēdies te, pie loga tu vari saaukstēties.
Diruā pārņēma neprātīga vēlēšanās noskūpstīt meitenīti, it kā kaut kas no šī skūpsta varētu pāriet uz māti.
– Jaunkundz, vai atļausiet jūs noskūpstīt? – viņš rātni un tēvišķīgi jautāja.
Meitenīte izbrīnījusies paskatījās uz viņu, un de Marela kundze smiedamās sacīja:
– Atbildi: “Šodien es jums to atļauju, bet vienmēr tā nebūs.”
Diruā uzreiz atsēdās, paņēma Lorinu klēpī un ar lūpām pieskārās bērna viļņainajiem, smalkajiem matiem.
Māte brīnījās:
– Gluži