Mīlulis. Gijs de Mopasans
notrulināta ar Āfrikā parastajām laupīšanām, blēdībām un dažādām nelikumībām, uzkurināta ar armijā izplatītajiem jēdzieniem par godu, par karavīru bezbailību, patriotiskām jūtām, ar apakšvirsnieku vidū atstāstītajiem varoņdarbiem un ar militārā amata sīko godkārību, bija pārvērtusies par ko līdzīgu burvju lādītei ar trīskārtēju dibenu, kur varēja atrast no visa pa druskai.
Taču vispārākā bija tieksme izsisties uz augšu. Neviļus Diruā kā katru vakaru bija iegrimis sapņainībā. Viņš iztēlojās pasakainu mīlas dēku, kas uzreiz palīdzēs piepildīt visas viņa cerības. Uz ielas saticis kāda baņķiera vai augstmaņa meitu, viņš to savaldzinās no pirmā mirkļa un apprecēs. Griezīgs svilpiens, ko izgrūda lokomotīve, izšaudamās no tuneļa viena pati kā liels trusis no midzeņa un ar pilnu tvaiku brāzdamās pa sliedēm uz depo atpūsties, izrāva Diruā no sapņojumiem. Atkal pilnīgi neskaidro un priekpilno cerību varā, kuras viņu vienmēr spārnoja, viņš raidīja rokas skūpstu naktī, mīlestības skūpstu ilgotās sievietes tēlam, alkatīgu skūpstu pretī kārotajai veiksmei.
Tad aizvēra logu un sāka izģērbties, nomurminādams:
– Nekas, rīt ķeršos pie darba ar svaigiem spēkiem. Šovakar man galvā dažādas citas domas. Varbūt esmu arī mazliet pavairāk iedzēris. Tad nevar labi strādāt.
Atgūlies viņš izdzēsa gaismu un gandrīz uzreiz aizmiga.
Atmodās agri, kā cilvēki mēdz atmosties, kad dedzīgi kaut ko gaida vai ir noraizējušies; uzlēcis no gultas, viņš devās pie loga un to atvēra, lai iebaudītu, kā pats mēdza sacīt, krietnu malku svaiga gaisa.
Romas ielas nami viņpus platā dzelzceļa grāvja staroja lecošās saules gaismā, tie šķita nokrāsoti ar baltu vizmu. Pa labi tālē bija redzami Aržanteija pauguri, Sannuā augstienes un Oržemona dzirnavas zilganā, liegā dūmakā, kas bija līdzīga līganam, caurspīdīgam plīvuram, kurš pārsegts pār apvārsni.
Diruā dažas minūtes vēroja tālos laukus un nočukstēja:
– Šādā dienā tur būtu sasodīti jauki.
Tad viņš attapās, ka vajag strādāt, turklāt nekavējoties, un arī par desmit sū aizsūtīt durvju sarga puiku uz savu kanceleju, lai paziņotu, ka ir saslimis.
Diruā atsēdās pie galda, iemērca spalvu tintē, iespieda pieri plaukstā un sāka domāt. Velti. Nekas neienāca prātā.
Tomēr Diruā neizmisa. Viņš nosprieda: “Blēņas! Vienkārši neesmu iemanījies. Šis amats jāiemācās tāpat kā kurš katrs. Sākumā nepieciešama palīdzība. Aiziešu pie Forestjē, tas desmit minūtēs ievadīs mani īstajās sliedēs.”
Diruā apģērbās.
Uz ielas viņš nolēma, ka ir vēl par agru, lai ierastos pie drauga, kas droši vien cēlās vēlu. Tāpēc viņš sāka lēnām pastaigāties zem ārējā bulvāra kokiem.
Nebija vēl deviņi, kad viņš sasniedza nupat laistīto, svaigas valgmes pilno Monso parku.
Atsēdies uz sola, Diruā uzreiz atkal iegrima sapņainās pārdomās. Viņam garām sāka šurp un turp staigāt kāds smalki ģērbies jauneklis, kas, bez šaubām, gaidīja sievieti.
Tā ieradās aizplīvurojusies, steidzīgā gaitā un, ātri pasniegusi roku jauneklim, pieķērās viņam pie elkoņa, un abi aizgāja.
Un Diruā sirdī spēji modās brāzmainas alkas pēc izsmalcinātas, smaržainas un liegas mīlestības pārdzīvojumiem. Viņš piecēlās un devās ceļā, domās kavēdamies pie Forestjē. Tam gan bija laimējies!
Forestjē mājas durvis Diruā sasniedza tieši tai mirklī, kad draugs nāca ārā.
– Tu pie manis? Tik agri! Kas tev lēcies?
Negaidīti sastopot Forestjē, kad tas jau gāja projām, Diruā samulsa un nostomījās:
– Redzi… redzi… es netieku galā ar to rakstu, zini, ko Valtera kungs man pasūtīja, to rakstu par Alžīriju. Tur gan nav ko brīnīties, jo es nekad neesmu nekā rakstījis. Te jāievingrinās, tāpat kā visur.
Esmu pārliecināts, ka drīz vien iemanīšos, bet patlaban nezinu, ar ko iesākt un kā pie tā ķerties. Domu man ir daudz, tikai neizdodas tās izpaust. Diruā apklusa, vilcinājās. Forestjē saprotoši pavīpsnāja:
– To es pazīstu.
– Jā, sākumā tā notiek laikam katram, – Diruā turpināja. – Un es gribēju… gribēju tevi lūgt, lai tu man palīdzi… Desmit minūtēs tu mani uzvestu uz ceļa, parādītu, kā tas jādara. Ar to tu man sniegtu labu stilistikas mācību, bet bez tevis es netikšu galā.
Forestjē joprojām jautri smaidīja. Uzsitis uz pleca savam kādreizējam pulka biedram, viņš sacīja:
– Uzej pie manas sievas, viņa tev palīdzēs ne sliktāk par mani. Esmu iedresējis Madlenu šajā darbā. Man šorīt nav laika, citādi labprāt būtu pats to izdarījis.
Diruā piepeši kļuva bikls, svārstījās, neuzdrošinājās.
– Es taču nevaru tik agri no rīta viņu traucēt…
– Noteikti vari. Viņa ir piecēlusies. Tu viņu atradīsi manā kabinetā, tur viņa kārto manas piezīmes.
Diruā vilcinājās:
– Nē… tas nav iespējams…
Satvēris Diruā aiz pleciem un apgriezis apkārt, Forestjē pagrūda viņu uz durvju pusi.
– Tu nu gan esi tiepša. Ej, kad es tev saku. Tu taču negribēsi, lai es kāpju augšā trešajā stāvā, aizvedu tevi pie Madlenas un izskaidroju, kas tev vajadzīgs.
Beidzot Diruā saņēmās.
– Paldies, es eju. Pateikšu viņai, ka tu mani piespiedi, vārda pilnā nozīmē piespiedi griezties pie viņas.
– Jā. Un nebaidies, viņa tevi neapēdīs. Tikai neaizmirsti: tieši pulksten trijos.
– O, neraizējies!
Forestjē steidzīgi aizsoļoja, turpretī Diruā sāka iet augšā, kāpienu pa kāpienam, lēnītēm, un gudroja, ko lai saka, un bažījās, kā tiks pieņemts.
Durvis atvēra sulainis. Tas bija apjozis zilu priekšautu un turēja rokā slotu.
– Kungs jau aizgāja, – sulainis sacīja, nenogaidījis jautājumu.
– Pavaicājiet Forestjē kundzei, vai viņa varētu mani pieņemt, – Diruā teica, – un pasakiet, ka mani sūta viņas vīrs, ko nupat satiku uz ielas.
Tad viņš palika gaidot. Sulainis atgriezās, atvēra durvis pa labi un paziņoja:
– Kundze jūs gaida.
Viņa sēdēja atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda nelielā istabā, kuras sienas pilnīgi nosedza akurāti uz melnkoka plauktiem sakrautas grāmatas. Sējumu vienmuļās rindas atdzīvināja dažādu krāsu muguriņas: sarkanas, dzeltenas, zaļas, mēļas un zilas.
Ģērbusies mežģīnēm rotātos, baltos rītasvārkos, Forestjē kundze, kā vienmēr smaidīdama, atskatījās un sniedza roku, kas platajā piedurknē bija redzama kaila gandrīz līdz plecam.
– Jau? – viņa ieprasījās. Un uzreiz piebilda:
– Tas nav pārmetums, bet vienkārši jautājums.
– Ak kundze, – Diruā nomurmināja, – es negribēju traucēt, bet jūsu vīrs, ko satiku lejā, mani piespieda. Man ir tik neērti, ka neuzdrošinos jums pateikt, kālab esmu atnācis.
– Atsēdieties, – viņa aicināja, norādīdama uz krēslu, – un runājiet.
Rokā Forestjē kundzei bija zoss spalva,