Mīlulis. Gijs de Mopasans
dzirdams, kā aiz sienas kalpone šķindina šķīvjus.
Viņš piecēlās.
– Nevaru sēdēt jums blakus. Es zaudēšu galvu.
Atvērās durvis.
– Kundze, galds ir klāts.
Diruā ceremoniāli piedāvāja de Marela kundzei roku.
Viņi brokastoja, sēdēdami viens otram pretī, nemitīgi saskatīdamies, uzsmaidīdami viens otram, aizņemti tikai ar sevi, un abus ietina mostošā maiguma liegais valdzinājums. Viņi neatskārta, ko ēda. Diruā sajuta mazas kājiņas pieskārienu, kura slīdēja pa pagaldi. Satvēris to starp savām kājām, viņš nelaida vairs vaļā un cieši spieda.
Kalpone nāca un gāja, atnesa ūdeni, aiznesa ēdienus, izskatīdamās pavisam vienaldzīga, it kā nekā nemanītu.
Paēduši brokastis, abi atgriezās salonā un atkal atsēdās uz dīvāna viens otram blakus.
Pamazām viņš glaudās aizvien tuvāk de Marela kundzei, tiekdamies to apskaut. Taču viņa rāmi atbīdīja Diruā.
– Uzmanieties, kāds var ienākt.
– Kad varēšu jūs satikt gluži vienu, lai varētu jums pateikt, cik ļoti jūs mīlu? – viņš klusu jautāja.
Pieliekusies viņam pie auss, de Marela kundze pavisam klusītēm atteica:
– Šinīs dienās uz brīdi jūs apciemošu.
Diruā juta, ka dziļi pietvīkst.
– Jā, bet… es… pie manis… ir ļoti vienkārši.
De Marela kundze pasmaidīja.
– Nekas. Es jau iešu paskatīties uz jums, nevis apskatīt jūsu dzīvokli.
Tad jaunais vīrietis sāka tincināt, kad viņa nākšot. Viņa noteica kādu dienu nākamās nedēļas beigās, un Diruā, glāstīdams un žņaudzīdams viņai rokas, satraukti murminādams, lūgtin lūdzās, lai viņa nāk drīzāk; acis tam spīdēja, piesarkušajā sejā izpaudās iekāre, valdonīga iekāre, kāda mostas pēc divatā ieturētas maltītes.
De Marela kundzi uzjautrināja dedzīgā lūgšanās, mirkli pa mirklim viņa piekāpās pa vienai dienai. Bet Diruā neatlaidās:
– Rīt… Sakiet, ka rīt…
Galu galā viņa bija ar mieru.
– Labi. Rīt. Pulksten piecos.
Dziļa, priekpilna nopūta izlauzās viņam no krūtīm. Un tad viņi sāka tērzēt gandrīz mierīgi, ļoti sirsnīgi, it kā pazītos jau divdesmit gadus.
Pie durvīm atskanēja zvans, abi sarāvās un reizē steigšus atvirzījās viens no otra.
– Droši vien atgriezusies Lorina, – de Marela kundze klusu sacīja.
Meitene ienāca un pārsteigta apstājās, tad, aiz prieka rokas plaukšķinādama, pieskrēja pie Diruā.
– Ā, Mīlulis! – viņa sauca.
De Marela kundze sāka smieties.
– Mīlulis! Lorina jūs nokristījusi! Tā ir ļoti jauka iesauka draugam, es arī saukšu jūs par Mīluli!
Diruā bija paņēmis meitenīti klēpī, un nu viņam vajadzēja spēlēt visas rotaļas, kuras bija tai iemācījis.
Bez divdesmit minūtēm trijos viņš atvadījās, lai dotos uz redakciju.
Pie durvīm viņš vēl reizi pačukstēja:
– Rīt. Pulksten piecos.
Jaunā sieviete ar smaidu atbildēja “jā” un pazuda.
Tikko beidzis dienas darbu, Diruā sāka prātot, kā uzpost savu istabu, lai tanī uzņemtu mīļāko un, cik iespējams, labāk apslēptu sava mājokļa nabadzību. Viņam ienāca prātā piespraust pie sienām japāņu nieciņus, un par pieciem frankiem viņš nopirka veselu kolekciju dažādu papīra izstrādājumu, mazus vēdeklīšus, mazus aizsegus, ar kuriem apslēpa redzamākos traipus uz tapetēm. Uz loga rūtīm uzlipināja caurspīdīgas bildītes, kurās bija attēlotas laivas uz ūdens, lidojoši putni uz sārtas debess fona, daudzkrāsainas dāmas uz balkona un sīki, melni vīriņi apsnigušā klajumā.
Diruā miteklis, kas bija tieši tik liels, lai tanī varētu gulēt un sēdēt, drīz vien izskatījās kā krāsaina papīra laterna. Iespaids viņu apmierināja, un visu vakaru viņš noņēmās, pielipinot pie griestiem putnus, ko izgrieza no atlikušajām bilžainajām lapām.
Tad viņš likās gulēt un, vilcienu svilpienu ieaijāts, aizmiga.
Nākamajā dienā Diruā atgriezās mājās agri, atnesdams turzu cepumu un pudeli madeiras, ko bija nopircis pārtikas preču tirgotavā. Tad vajadzēja otrreiz noskriet lejā, lai iegādātos divus šķīvīšus un divas glāzes. Visu cienastu viņš sakārtoja uz tualetes galdiņa, apklājis netīro koka virsu ar servjeti un mazgājamo bļodu ar ūdens krūzi paslēpis apakšā.
Tad Diruā sāka gaidīt.
Viņa atnāca ceturksni pāri pieciem un, ieraudzījusi krāsaino papīra nieciņu raibo margojumu, sajūsmināta iesaucās:
– Cik pie jums ir jauki! Bet kāpnēs gan ir daudz ļaužu.
Diruā bija apskāvis de Marela kundzi un kaislīgi skūpstīja cauri plīvuram viņas matu cirtas, kas no cepurītes bija izslīdējušas uz pieres.
Pēc pusotras stundas Diruā pavadīja jauno sievieti līdz fiakru stāvvietai Romas ielā. Kad viņa jau bija iesēdusies karietē, viņš pačukstēja:
– Otrdien, tanī pašā laikā.
– Tanī pašā laikā otrdien, – viņa apstiprināja.
Tā kā bija jau satumsis, viņa pievilka Diruā galvu pie atvērtajām karietes durtiņām un noskūpstīja uz lūpām. Kučieris uzšāva ar pātagu savam lopiņam, un viņa vēl uzsauca:
– Ardievu, Mīluli!
Vecā kariete sakustējās, baltais zirgs uzņēma gurdu riksi.
Veselas trīs nedēļas de Marela kundze tā apmeklēja Diruā katru otro vai trešo dienu, reizēm no rītiem, reizēm pievakarē.
Kādu pēcpusdienu, kad Diruā atkal gaidīja to ierodamies, kāpnēs atskanēja skaļa kņada, un viņš piegāja pie durvīm. Brēca kāds bērns. Nikna vīrieša balss uzkliedza:
– Ko tas draņķis tā auro?
– Tā nešķīstā slampa, kas velkas pie avīžu skrīvētāja augšstāvā, notrieca no kājām Nikolā, – atbildēja ķērcoša, pikta sievietes balss. – Tādai mātītei vajadzētu riktīgi sadot, ka neskatās, kad uz trepēm ir mazs bērns!
Diruā galīgi apjucis atrāvās no durvīm, jo dzirdēja stāvu zemāk straujus soļus un svārku čaukstēšanu.
Tūlīt pat pieklauvēja pie durvīm, kuras viņš nupat bija aizvēris. Viņš tās atvēra, un istabā iedrāzās de Marela kundze aizelsusies, ārkārtīgi uztraukusies.
– Vai tu dzirdēji? – viņa murmināja.
Viņš izlikās, ka nekā nezina.
– Nē, ko tad?
– Kā viņi mani apvainoja!
– Kas?
– Nelieši, kas dzīvo apakšā.
– Nē, jel runā, – kas tad noticis?
De Marela kundze sāka elsot un nespēja izrunāt ne vārda.
Diruā noņēma viņai cepuri, atlaida vaļā korseti, atguldīja gultā,