Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija
tagad, pēc tik daudziem gadiem, redzot Klementīni uzstājamies, Ēriku neizbēgami pārņēma zaudējumam līdzīga sajūta, it kā viņa ilgotos pēc kaut kā neaizsniedzama. Viņa allaž bija pieņēmusi, ka šī sajūta simbolizē kaut ko sarežģītāku un interesantāku par skaudību, jo viņai pašai itin nemaz negribējās spēlēt kādu mūzikas instrumentu, bet varbūt tā tomēr nebija taisnība. Varbūt tā patiešām bija skaudība.
Redzot, kā Klementīne lasa savu saraustīto, nepārprotami bezjēdzīgo, īso runu šajā mazajā telpā, no kuras logiem varēja redzēt tirdzniecības centra pārpildīto autostāvvietu, nevis uzstājas klusajās koncertzālēs ar augstajiem griestiem, kur viņa parasti mēdza koncertēt, Ēriku pārņēma tāds pats kaunīgs gandarījums kā brīžos, kad lētā žurnālā gadījās ieraudzīt kādu neuzkrāsojušos kinozvaigzni: tu galu galā tomēr nemaz neesi tik īpaša.
– Tātad todien tur bija sapulcējušies seši pieaugušie, – Klementīne stāstīja. Viņa noklepojās un pašūpojās uz papēžiem. – Seši pieaugušie un trīs bērni.
Un viens vaukšķošs suns, Ērika nodomāja. Vau, vau, vau.
– Kā jau teicu, mēs nemaz īsti nepazinām ne savu namatēvu, ne namamāti, taču mēs visi jauki pavadījām laiku un labi izklaidējāmies.
Tu biji tā, kura izklaidējās, Ērika nodomāja. Tu tā biji.
Viņa atcerējās, kā Klementīnes skaidrie, zvaniņam līdzīgie smiekli bija viļņojušies vienā ritmā ar Vida dobjajiem, apvaldītajiem smiekliem. Viņa domās redzēja, kā no drūmajām ēnām te uzrodas, te atkal nozūd cilvēku sejas. To acis bija kā tumši dīķi, tās pēkšņi nozibināja zobus.
Tajā pēcpusdienā viņi bija pārāk ilgi kavējušies iedegt āra gaismas tajā muļķīgajā pagalmā aiz mājas.
– Atceros, ka vienubrīd mēs klausījāmies mūziku, – Klementīne sacīja. Viņa pavērās lejup uz katedru sev priekšā un tad atkal pacēla galvu, it kā būtu kaut ko ieraudzījusi tālumā pie apvāršņa. Viņas acis bija neizteiksmīgas. Nu viņa vairs neizskatījās pēc priekšpilsētā dzīvojošas mātes. – Tas bija franču komponista Gabriēla Forē skaņdarbs "Pēc sapņa". – Dabiski, ka viņa šo uzvārdu izrunāja pareizā franču valodā. – Tas ir skaists sacerējums. Skaudri sērīgs.
Viņa aprāvās. Vai viņa bija sajutusi, kā klausītāji viegli sagrozās savās vietās, sajutušies nedaudz neomulīgi? "Skaudri sērīgs" – šādi vārdi šiem klausītājiem nebija īsti piemēroti. Tie skanēja pārāk pārspīlēti, pārāk mākslinieciski. Klementīne, mīļā, mēs esam pārāk parasti, lai klausītos tavas intelektuālās atsauces par franču komponistiem. Starp citu, tovakar visi bija klausījušies arī grupas Guns’n’Roses dziesmu "Novembra lietus". Tā ne tuvu nebija tik mākslinieciska.
Vai "Novembra lietus" nebija kaut kādā veidā saistīts ar Tifānijas atklājumu? Vai arī tas notika pirms tam? Tieši kurā brīdī Tifānija bija atklājusi savu noslēpumu? Vai tas notika tobrīd, kad pēcpusdiena izplūda un sāka kaut kur pagaist?
– Mēs bijām dzēruši, – Klementīne atzinās, – taču neviens nebija piedzēries. Varbūt bijām tikai drusku iereibuši.
Abu acis sastapās, it kā Klementīne visu šo laiku būtu precīzi zinājusi, kur viņa sēž, un būtu apzināti izvairījusies no viņas skatiena, taču nu būtu apdomīgi nolēmusi viņu uzmeklēt. Ērika cieši lūkojās pretī, mēģinādama smaidīt kā draudzene, kā Klementīnes labākā draudzene, viņas bērnu krustmāte, taču viņas seja šķita paralizēta, it kā viņa būtu dabūjusi trieku.
– Lai nu kā, bija jau ļoti vēla pēcpusdiena, un mēs visi gatavojāmies ķerties pie saldā ēdiena, mēs visi smējāmies, – Klementīne stāstīja. Viņa pārstāja lūkoties uz Ēriku, lai paskatītos uz kādu citu klausītāju, kas sēdēja pirmajā rindā, un tas šķita noraidoši, pat nežēlīgi. – Par kaut ko. Es pat neatceros, par ko.
Ērikai noreiba galva. Šķita, ka sienas ap viņu sāk sakļauties. Telpa bija kļuvusi neizturami smacīga.
Pēkšņi viņu pārņēma nepārvarama vēlme izkļūt ārā. Nu re, viņa nodomāja. Atkal sākas. Reakcija, kas liek vai nu cīnīties, vai bēgt. Veģetatīvās nervu sistēmas aktivizēšanās. Smadzeņu ķīmiskā līdzsvara izmaiņas. Lūk, kas tas bija. Pilnīgi dabiska padarīšana. Bērnības trauma. Viņa bija izlasījusi visu attiecīgo literatūru. Viņa lieliski zināja, kas ar viņu notiek, taču no šīm zināšanām nebija nekāda labuma. Viņas ķermenis vienkārši ņēma un viņu nodeva. Viņas sirds strauji pukstēja. Rokas trīcēja. Viņa sajuta nāsīs savas bērnības smaržu, tik blīvu un reālu: tā oda mitrums, pelējums un kauns.
– Neturieties pretī panikai. Pieņemiet to. Izlidojiet tai cauri, – bija mācījusi viņas psihoterapeite. Šī sieviete bija izcila, katra centa vērta, bet, dieva dēļ, kā lai viņa spētu lidot, ja nekur nebija vietas, ne augšā, ne apakšā, un nebija iespējams paspert ne soli, lai zem kājām nesajustu mīkstus puvekļus.
Viņa piecēlās un saraustīja svārkus, kas aizmugurē bija pielipuši viņai pie kājām. Vīrietis ar svītru kodu atskatījās pāri plecam. Redzot viņa acīs līdzjūtību un raizes, Ērika viegli satrūkās; sajūta bija tāda, it kā uz viņu raudzītos pērtiķa mulsinoši gudrās acis.
– Piedodiet, – Ērika nočukstēja. – Man vajag… – Norādījusi uz savu pulksteni, viņa, vilkdama kājas, iesāņus pagāja vīrietim garām.
Kad viņa jau bija tikusi līdz telpas tālākajam galam, Klementīne paziņoja:
– Es atceros, ka vienubrīd mana draudzene izkliedza manu vārdu. Patiešām skaļi. Es nemūžam neaizmirsīšu šo skaņu.
Ērika apstājās, uzlikusi plaukstu uz durvīm, palikusi stāvam ar muguru pret telpu. Klementīne noteikti bija pieliekusies tuvāk mikrofonam, jo viņas balss pēkšņi piepildīja visu telpu.
– Viņa iekliedzās: Klementīne!
Klementīne vienmēr bijusi izcila atdarinātāja; būdama mūziķe, viņa precīzi prata saklausīt cilvēku balss intonācijas. Šajā vienīgajā vārdā Ērika sadzirdēja neviltotas šausmas un spalgu neatlaidību.
Ērika zināja, ka viņa pati bijusi tā draudzene, kura tovakar izkliegusi Klementīnes vārdu, tomēr viņa to neatcerējās. Vietā, kur vajadzēja atrasties šīm atmiņām, bija tikai balts tukšums, un, ja reiz viņa nespēja neko tādu atcerēties, nu, tad tas liecināja par problēmu, anomāliju un neatbilstību, ārkārtīgi nozīmīgu un ar dziļām bažām uztveramu neatbilstību. Panikas vilnis sasniedza savu augstāko punktu un gandrīz notrieca viņu no kājām. Nospiedusi durvju rokturi, viņa iztenterēja ārā, nerimtīgajā lietū.
2. nodaļa
– Tātad bijāt uz sapulci? – apvaicājās taksometra šoferis, vezdams Ēriku atpakaļ uz pilsētu. Viņš tēvišķīgi uzsmaidīja Ērikai atpakaļskata spogulī, it kā viņam liktos jauki, ka sievietes mūsdienās strādā, uzcirtušās kostīmos, gandrīz vai tā, it kā viņas būtu īsti darījumu cilvēki.
– Jā, – Ērika atteica un sparīgi nopurināja lietussargu uz taksometra grīdas. – Skatieties uz ceļu.
– Klausos, kundze! – Šoferis teatrāli salutēja, pielikdams pie pieres divus pirkstus.
– Līst, – Ērika aizstāvēdamās paskaidroja. Viņa norādīja uz lietus lāsēm, kas nikni sitās pret vējstiklu. – Ceļi ir slideni.
– Nupat aizvedu uz lidostu vienu zostēviņu, – šoferis sacīja. Mainīdams braukšanas joslu, viņš uz brīdi apklusa. Viena gaļīgā roka bija uzlikta uz stūres, otra – nevērīgi atbalstīta pret sēdekļa atzveltni. Ērika iztēlojās lielu, baltu