Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija
abi nebija vien spējuši sagaidīt, kad varēs tikt no šiem cilvēkiem vaļā. Viesu uzņemšana Ērikai šķita ļoti apgrūtinoša, jo viņai šajā ziņā nebija nekādas pieredzes, turklāt slepenībā viņu ne mirkli nepameta doma, ka pret apmeklētājiem ir jāizjūt bailes un nicinājums.
– Un viņiem taču ir divas mazas meitiņas, vai ne? – Vids turpināja. – Mūsu Dakota labprāt ar viņām parotaļāsies.
– Jā. Kaut gan neaizmirstiet, ka viņas ir daudz jaunākas par Dakotu.
– Vēl labāk! Dakotai ļoti patīk rotaļāties ar mazām meitenēm, vai zināt, tēlot vecāko māsu, vai zināt. Pīt viņām matus, lakot nagus, vai zināt, viņām visām būs jautri!
Ērika pārlaida plaukstas pār stūri un paskatījās uz savu māju. Zemais dzīvžogs, kas stiepās gar celiņu, kurš veda uz durvīm, bija nesen apgriezts un nevainojami, biedējoši simetrisks. Žalūzijas nebija nolaistas. Logu rūtis bija tīras un bez švīkām. Nekā slēpjama. No ielas varēja redzēt viņu sarkano Veronas galda lampu. Tas arī bija viss. Tikai lampu. Dārgu lampu. Atbraucot mājās un jau no ielas ieraugot šo lampu, Ēriku pārņēma lepnums un miers. Olivers patlaban darbojās ar putekļu sūcēju. Ērika bija iztīrījusi māju jau iepriekšējā dienā, tātad viņš bija pārcenties. Pārmēru bieža putekļu sūcēja izmantošana bija apkaunojoša.
Kad Ērika pirmo reizi bija devusies prom no mājām, viens no daudzajiem mājsaimniecības jautājumiem, kas nedeva viņai mieru, bija par to, cik bieži normāli cilvēki mēdz lietot putekļu sūcēju. Klementīnes māte bija pateikusi skaidri un gaiši: reizi nedēļā, Ērika, piemēram, katru svētdienas pēcpusdienu izvēlies sev ērtu laiku un padari to par ieradumu. Ērika ārkārtīgi rūpīgi pildīja visus Pemas dzīves noteikumus, toties Klementīne tos spītīgi laida gar ausīm.
– Mēs ar Semu allaž aizmirstam, ka tāds putekļu sūcējs vispār pastāv, – viņa reiz bija pastāstījusi Ērikai. – Bet, kad tas ir padarīts, mēs vienmēr sajūtamies labāk un sakām: mums vajadzētu biežāk ķerties pie putekļu sūcēja! Apmēram tāpat notiek arī tad, kad mēs atceramies, ka jānododas seksam.
Ērikai tas šķita satriecoši. Gan putekļu sūcēja lietošana, gan sekss. Protams, viņa un Olivers sabiedrībā viens pret otru izturējās daudz formālāk nekā citi pāri, viņi nemēdza viens otru ķircināt (viņiem patika, ja viss bija skaidrs un nepārprotams), bet, ak kungs, viņi nekad neaizmirsa par seksu.
Ne ar putekļu sūcēju iztīrīta māja, ne sezama sēkliņas nespēja nekādā veidā ietekmēt šīsdienas sapulces iznākumu.
– Ak tad cūka uz iesma? – Ērika atkal uzrunāja Vidu, koķeti piešķiebdama galvu tā, kā šādā situācijā būtu darījusi Klementīne. Dažreiz viņa mēdza atdarināt Klementīni, kaut gan vienīgi tad, ja Klementīnes nebija līdzās, jo citādi kāds to varētu ievērot. – Jūs gribat sacīt, ka jums kaut kur mājās mētājas cūka, ko atliek vienīgi uzcept?
Vids apmierināts pasmaidīja un notēmēja uz viņu ar cigareti. Tās dūmi ieplūda automašīnas salonā, nesot sev līdzi citu pasauli.
– Par to jums nav jāuztraucas, Ērika. – Viņš uzsvēra otro zilbi. Ērika. Tā viņas vārds izklausījās neparastāk. – Mēs par visu parūpēsimies, vai zināt. Cikos jūsu draudzene čelliste būs klāt? Divos? Trijos?
– Trijos, – Ērika atteica. Viņa jau nožēloja, ka bija koķetējusi. Ak dievs, ko viņa bija izdarījusi?
Palūkojusies Vidam garām, viņa ieraudzīja Hariju, veco, vientuļo vīru, kurš dzīvoja Vidam kaimiņos. Viņš stāvēja savas mājas priekšpagalmā pie kamēliju krūma un turēja rokās dārza šķēres. Viņu skatieni sastapās, Ērika pacēla roku, lai pamātu, taču Harijs tūlīt novērsās un nesteidzīgi nozuda dārza stūrī.
– Vai tur slapstās mūsu draugs Harijs? – Vids pat nepagriezdamies apvaicājās.
– Jā, – Ērika apstiprināja. – Viņš nupat aizgāja.
– Tātad trijos? – Vids pārvaicāja un apņēmīgi paklaudzināja ar pirkstu kauliņiem pa automašīnu Ērikas pusē. – Tātad mēs jūs gaidīsim?
– Norunāts, – Ērika vārgi noteica.
Viņa noskatījās, kā Olivers atver mājas durvis un ar atkritumu maisu rokās iznāk uz lieveņa. Bija skaidrs, ka viņš ļoti pārskaitīsies.
– Ideāli. Izcili! – Vids izslējās un pamanīja Oliveru, kurš pasmaidīja un pamāja.
– Vecīt! – Vids ieaurojās. – Mēs šodien jūs gaidīsim! Pie mums būs dārza viesības!
Olivera smaids pagaisa.
4. nodaļa
Vieglas panikas pārņemta, Klementīne izbrauca no bibliotēkas stāvlaukuma, ar vienu roku turēdama stūri, bet ar otru knibinādamās ap ventilatora regulatoru, jo automašīnas vējstikls bija pēkšņi un nežēlīgi aizmiglojies tik pamatīgi, ka vietām tam vairs neko nevarēja redzēt cauri.
Viņa bija gribējusi doties ceļā jau pirms divdesmit minūtēm. Kad viņas runa bija galā un cilvēki bija sākuši ierasti nedroši, paklusi aplaudēt, kā nebūdami pārliecināti, vai tā darīt vispār būtu pieklājīgi, viņa bija mēģinājusi tikt līdz durvīm (tās atradās tik tuvu un tomēr tik tālu), taču ik pēc brīža kāds bija viņu aizkavējis ar sarunām. Nelielais, taču necaurejamais ļaužu bariņš nu bija ķēries pie bezmaksas uzkodām un rīta tējas. Kāda sieviete vēlējās viņu apskaut un papliķēt viņai pa vaigu. Kāds vīrietis, kuram uz kakla viņa vēlāk ievēroja ietetovētu svītru kodu, dedzīgi vēlējās uzklausīt viņas domas par pašvaldības baseina pārbūves projektu un, šķiet, nemaz nenoticēja, kad viņa atzinās, ka nav vietējā un tāpēc patiesībā nemaz nevar par to izteikties. Sīciņa, sirma dāma vēlējās, lai viņa nogaršo sārtā papīra salvetē ietītu burkānu kūkas gabaliņu.
Viņa bija apēdusi burkānu kūku. Tā bija ļoti garda. Tas arī bija viss.
Par laimi, vējstikls atkal kļuva caurspīdīgs, Klementīne izstūrēja no stāvvietas un nogriezās pa kreisi. Tā viņa mēdza darīt vienmēr, īsti nezinādama, uz kurieni vēlas doties.
– Sāc runāt, – viņa uzrunāja savu GPS. – Tev ir tikai viens darbs. Dari to.
Klementīnei vajadzēja, lai GPS norāda viņai ceļu uz draudzenes Einslijas māju. Viņa devās turp, lai Einslijas un viņas vīra Hu priekšā nospēlētu skaņdarbus, ko bija sagatavojusi noklausīšanās pasākumam. Līdz tam bija atlikušas divas nedēļas.
– Tātad tu tomēr dosies uz to noklausīšanos? – viņas māte pirms nedēļas bija vaicājusi. Pemas balsī bija ieskanējies pārsteigums un, iespējams, arī nosodījums, taču Klementīne pēdējā laikā visur saklausīja vienīgi nosodījumu, un tāpēc varbūt viņai tā bija tikai izlicies.
– Jā, es tomēr došos uz noklausīšanos, – viņa bija salti attraukusi, un māte bija apklususi.
Nu viņa brauca lēni, gaidīdama norādes, taču GPS klusēja un apdomājās.
– Vai tu man vienreiz pateiksi, kur jābrauc? – Klementīne noprasīja.
Acīmredzot ne. Viņa piebrauca pie krustojuma un nogriezās pa kreisi. Viņa taču nevarēja visu laiku nogriezties tikai pa kreisi, jo citādi sanāktu mest apļus. Vai tad ne? Savulaik viņa būtu pārbraukusi mājās un visu izstāstījusi Semam un viņš būtu pasmējies, paķircinājis viņu, pažēlojis un piedāvājis nopirkt viņai jaunu GPS ierīci.
– Es tevi ienīstu, – Klementīne uzrunāja klusējošo GPS. – Es tevi ienīstu un nicinu.
GPS izlikās, ka neko nav dzirdējusi. Klementīne vērīgi palūkojās ārā