Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija
rekordu, ko? Lielākais secīgu lietainu dienu skaits Sidnejā kopš tūkstoš deviņi simti trīsdesmit otrā gada. Visu laiku lietainākais augusts. Mēs nu gan esam malači!
– Jā, – Ērika piekrita. – Esam gan.
Tas bija noticis tūkstoš deviņi simti trīsdesmit pirmajā gadā, viņa nekad neaizmirsa nevienu skaitli, taču pārlabot šofera sacīto bija lieki.
– Manuprāt, tas notika tūkstoš deviņi simti trīsdesmit pirmajā gadā, – Ērika noteica, nespēdama novaldīties. Tas bija viņas trūkums. Viņa to apzinājās.
– Jā, tieši tā, tūkstoš deviņi simti trīsdesmit pirmajā, – šoferis apstiprināja, it kā jau pašā sākumā būtu tā teicis. – Pirms tam rekords bija divdesmit četras dienas tūkstoš astoņsimt deviņdesmit trešajā gadā. Lietus lija divdesmit četras dienas pēc kārtas! Paklau, jācer, ka mēs nepārspēsim arī to rekordu, vai ne? Kā jums šķiet, vai mums tas izdosies?
– Cerēsim, ka ne, – Ērika atteica un ar pirkstu pārvilka sev pār pieri. Vai to klāja sviedri vai lietus lāses?
Ārā pie bibliotēkas lietū gaidīdama taksometru, viņa bija nomierinājusies. Ērika atkal spēja vienmērīgi elpot, tomēr kuņģis vēl aizvien bija nemierīgs, un viņa jutās tik pārgurusi un iztukšota, it kā būtu noskrējusi maratonu.
Viņa izņēma telefonu un aizsūtīja Klementīnei īsziņu. Piedod, man bija jāsteidzas, problēma darbā, tu biji fantastiska, parunāsim vēlāk. Buča. E.
Tad viņa izdzēsa vārdu fantastiska un ierakstīja lieliska. Fantastiska – tas jau bija pārspīlēti. Un arī neprecīzi. Viņa nosūtīja īsziņu.
Viņa bija rīkojusies aplami, darba dienā atlicinot savu dārgo laiku tam, lai dotos klausīties Klementīnes runu. Viņa bija tur ieradusies vienīgi tāpēc, lai Klementīni atbalstītu, un arī tādēļ, ka vēlējās beidzot tikt skaidrībā ar savām sajūtām par notikušo. Šķita, ka atmiņas par to pēcpusdienu līdzinājās vecas filmas lentei, no kuras kāds ar šķērēm bija izgriezis atsevišķus kadrus. Tie pat nebija veseli kadri. Tās bija strēmeles. Šauras laika strēmeles. Viņa vienkārši vēlējās aizpildīt strēmeļu atstātās tukšās vietas, lai nevajadzētu nevienam atzīties, ka viņa īsti neatceras visu.
Ērika pēkšņi atcerējās pati savas sejas atspīdumu vannas istabas spogulī, savas nevaldāmi trīcošās rokas brīdī, kad viņa ar īkšķa nagu bija mēģinājusi pārlauzt uz pusēm to mazo, dzelteno tabletīti. Viņai bija aizdomas, ka tukšās vietas atmiņā bija saistītas ar tajā pēcpusdienā iedzerto tableti. Bet tās taču bija recepšu zāles. Nevarēja sacīt, ka pirms došanās uz dārza viesībām viņa būtu iedzērusi Ecstasy tableti.
Ērika atcerējās, ka pirms došanās uz kaimiņu dārza viesībām viņa bija jutusies savādi, nedaudz atsvešināti, tomēr šādi jau nevarēja izskaidrot tukšās vietas atmiņā. Vai viņa bija pārāk daudz dzērusi? Iespējams, todien viņa patiešām pirmo reizi mūžā bija piedzērusies. Bet varbūt šīs tukšās vietas bija dzēruma izraisīti atmiņas zudumi? Tādi paši kā Olivera mātei un tēvam.
– Viņi nespēj atcerēties veselas desmitgades no sava mūža, – Olivers reiz bija paziņojis savu vecāku klātbūtnē, un viņi abi bija priecīgi pasmējušies un pacēluši glāzes, kaut arī Olivers nemaz nesmaidīja.
– Ja neiebilstat, ka es tā jautāju, ar ko jūs pelnāt sev iztiku? – šoferis noprasīja.
– Es esmu grāmatvede, – Ērika atteica.
– Nopietni? – šofera balsī ieskanējās pārāk liela interese. – Tā nu gan ir sagadīšanās, jo es te nesen iedomājos…
Iezvanījās Ērikas telefons, un viņa satrūkās. Viņa to darīja vienmēr, kad vien izdzirdēja telefona zvanu. ("Tas ir tikai telefons, Ērika," Olivers nemitīgi atgādināja. "Tas ir domāts zvanīšanai.") Varēja redzēt, ka zvana Ērikas māte, ar kuru viņai šobrīd itin nemaz negribējās runāt, taču šoferis jau bija pagriezies savā sēdeklī un skatījās uz viņu, nevis uz ceļu, burtiski laizīdams lūpas un gaidpilni cerēdams uz visiem bezmaksas padomiem nodokļu jomā, kādus vien tūlīt varēs saņemt. Taksometru šoferi zināja šo to par visu. Viņš noteikti grasījās sākt stāstīt viņai par kādu satriecošu, oficiālu nodokļu nemaksāšanas iespēju, ko bija dzirdējis no kāda sava pastāvīgā klienta. Ērika nebija no tādiem grāmatvežiem. Viņai nepatika nodokļu nemaksāšanas iespējas. Varēja gadīties, ka viņas māte bija mazākais no diviem ļaunumiem.
– Sveika, mammu.
– Nu, labdien! Nemaz necerēju, ka tu atsauksies! – Tas izklausījās gan nervozi, gan izaicinoši un neliecināja ne par ko labu. – Biju jau gandrīz gatava atstāt tev ziņu balss pastkastītē! – Silvija apsūdzoši piemetināja.
– Piedod, ka atbildēju, – Ērika noteica. Viņa patiešām to nožēloja.
– Pats par sevi saprotams, tev nevajag atvainoties, man tikai nepieciešams pārslēgties. Zini, varbūt tu vienkārši varētu paklausīties, kamēr es izlikšos, ka atstāju tev to ziņu, kuru jau biju izdomājusi?
– Runā vien, – Ērika noteica. Viņa paskatījās ārā uz lietaino ielu, kur kāda sieviete patlaban cīnījās ar lietussargu, kas grasījās izgriezties otrādi. Ērika vēroja, kā sieviete pēkšņi un iespaidīgi zaudēja savaldīšanos, pat neapstādamās iegrūda lietussargu atkritumu urnā un aizsoļoja tālāk lietū. Visu cieņu, Ērika nodomāja. Šī nelielā aina bija viņā radījusi pacilātību. Met to prom! Met to draņķa krāmu prom!
Mātes balss viņas ausī kļuva skaļāka, it kā viņa būtu nedaudz pavirzījusi telefonu.
– Es gribēju iesākt tā: Ērika, mīļā, es gribēju sacīt, Ērika, mīļā, es zinu, ka tu šobrīd nevari runāt, jo esi darbā, un ļoti žēl, ka tev jāsēž birojā tik skaistā dienā, kaut gan man jāatzīst, ka šī diena tomēr nav skaista, patiesībā tā ir briesmīga, drausmīga, taču parasti šajā gada laikā mums ir tik brīnišķīgas dienas, un ikreiz, kad es pamostos un paskatos ārā uz zilajām debesīm, es nodomāju: ak vai, ak, cik žēl, nabaga, nabaga vecā Ērika, kurai tik skaistā dienā jāsēž birojā, lūk, ko es nodomāju, bet tāda jau ir maksa par panākumiem darījumu pasaulē! Žēl gan, ka tu nestrādā par mežsardzi un ka tev nav kāda cita darba, ko var darīt brīvā dabā. Patiesībā es nemaz negribēju runāt par to mežsardzi, man tas tikai tā ienāca prātā, un patiesībā es zinu, kāpēc man tas ienāca prātā, jo Sallijas dēls ir nupat beidzis skolu un grib strādāt par mežsargu, un, kad viņa man to pastāstīja, es klusībā nodomāju, tu jau saproti, tas nu gan ir brīnišķīgs darbs, cik lieliska ideja, viņam nebūs jāsēž iesprostotam mazā biroja nodalījumā kā tev.
– Es neesmu iesprostota mazā biroja nodalījumā, – Ērika nopūtās. No viņas kabineta varēja redzēt ostu, un viņas sekretāre katru pirmdienas rītu nesa uz darbu svaigus ziedus. Ērikai ļoti patika sava darba vieta.
– Zini, to izdomāja Sallija. Ka viņas dēlam jākļūst par mežsargu. Viņa ir tik gudra. Sallija nav tāda kā citi, viņa domā ārpus robežām.
– Sallija? – Ērika pārvaicāja.
– Sallija! Mana jaunā friziere! – māte nepacietīgi paskaidroja, it kā Sallija būtu bijusi viņas dzīves sastāvdaļa jau daudzus gadus, nevis tikai dažus mēnešus, it kā Sallija grasītos kļūt par viņas draudzeni līdz mūža galam. Ha. Ērika zināja, ka Sallija aizies pa to pašu ceļu, kur bija devušās visas citas brīnišķīgās svešinieces viņas mātes dzīvē.
– Ko tad tu vēl man gribēji pateikt? – Ērika apvaicājās.
– Pagaidi, es tūlīt atcerēšos. Es gribēju teikt, tā nevērīgi, it kā tikai nupat būtu par