Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija
Vienā tuklajā roķelē viņa bija cieši saspiedusi mīkstu, izmirkušu brokastu radziņa gabalu, bet otrā turēja metāla putojamo slotiņu ar koka rokturi, kaut gan Slotiņu neviens vairs neuzskatīja par parastu virtuves piederumu: Rūbija Slotiņu ēdināja, mazgāja un ik vakaru mīļi nolika gulēt ar zīdpapīru izklātā kurpju kastē. Dažbrīd Slotiņa bija puika, bet citkārt – meitene.
– Kāpēc es skrienu? – Klementīne elsa. – Man nepatīk skriet!
Šorīt Sems, izskatīdamies pēc sprediķotāja, bija paziņojis, ka ir izdomājis nesatricināmu plānu, kā viņai palīdzēt "dabūt gatavu to noklausīšanos, mazā". Iepriekšējā vakarā viņš bija kalis šo plānu līdz vēlai naktij.
Vispirms viņai vajadzēja piecas minūtes skriet uz vietas tik ātri, cik vien iespējams.
– Neuzdod jautājumus, vienkārši pildi pavēles! – Sems izrīkoja. – Cel tos ceļgalus augstāk! Tev ir kārtīgi jāiesildās.
Klementīne mēģināja celt ceļgalus augstāk.
Viņš noteikti bija ierakstījis meklētājā Google vārdus "padomi pirms orķestra noklausīšanās", un pirmais padoms noteikti bija skanējis patīkami banāli, piemēram: "Vingrojiet! Gādājiet, lai jūs būtu vislabākajā fiziskajā formā!"
Būt precētai ar kādu, kurš nebija mūziķis, nebija viegli. Mūziķis būtu zinājis, ka vislabāk viņa varētu sagatavoties tad, ja viņš no rīta pirms gājiena pie Ērikas aizvestu meitenes pastaigāties un ļautu viņai netraucēti pavingrināties. Tā jau nav nekāda lielā māksla, kareivi.
– Vēl divas minūtes! – Sems viņu vērīgi nopētīja. Viņš bija neskuvies un ģērbies vienās apakšbiksēs un sporta kreklā. – Patiesībā ar vēl vienu minūti varētu pietikt, tu neesi pārāk labā sportiskajā formā.
– Es beidzu, – Klementīne sāka kustēties lēnāk.
– Nē! Tu nedrīksti apstāties. Tev ir jāpaātrina sirds ritms, tādējādi radot situāciju, kas ir līdzīga uztraukumam pirms uzstāšanās. Tiklīdz tava sirds sāks darboties straujāk, tu uzreiz varēsi ķerties pie savu fragmentu spēlēšanas.
– Ko? Nē, tagad es nespēlēšu. – Viņa sāka kustēties lēnāk. Viņai bija vajadzīgs laiks, lai rūpīgi sagatavotu savus skaņdarbu fragmentus. – Es gribu vēl vienu krūzi kafijas.
– Skrien, kareivi, skrien! – Sems uzsauca.
– Ak, dieva dēļ. – Viņa turpināja skriet. Neliela izvingrināšanās tiešām nevarēja nākt par ļaunu, kaut gan patiesībā viņai jau sāpēja visas malas.
Dzīvojamajā istabā ietipināja viņu meita Hollija, kurai bija pieci gadi ("un trīs ceturtdaļas" – tas bija noteikti jāuzsver). Viņai mugurā bija pidžamas bikses un veca, saplēsta kleita ar multiplikācijas filmas varoņu attēliem, bet kājās – Klementīnes augstpapēžu kurpes. Viņa izrieza vienu gurnu, iespieda sānos roku, it kā atrastos uz sarkanā paklāja, un sāka gaidīt uzslavas.
– Oho, paskatieties tikai uz Holliju, – Sems paklausīgi sacīja. – Novelc tās kurpes, kamēr neesi paklupusi un sasitusies.
– Kāpēc jūs abas… skrienat? – Hollija uzrunāja māti un māsu, papildinādama pēdējo vārdu ar pārspīlēti izteiksmīgu žestu, lai to pienācīgi uzsvērtu. Tas bija viņas jaunais izsmalcinātais paradums. Diemžēl viņai šķita, ka šādi var uzsvērt jebkuru uz labu laimi izraudzītu vārdu. Jo biežāk, jo labāk. Viņa sarauca pieri. – Izbeidziet.
– Tavs tēvs liek man skriet, – Klementīne izdvesa.
Rūbijai piepeši apnika skriet. Viņa strauji atsēdās uz virtuves grīdas, rūpīgi nolika brokastu radziņa gabalu uz grīdas vēlākam laikam un sāka spēcīgi sūkāt īkšķi gluži kā smēķētājs, kuram steigšus nepieciešams uzvilkt kādu dūmu.
– Tēti, izbeidz likt mammai skriet, – Hollija pieprasīja. – Viņa jocīgi elpo!
– Es patiešām jocīgi elpoju, – Klementīne apstiprināja.
– Ļoti labi, – Sems attrauca. – Mums jau arī vajag, lai viņa paliek bez elpas. Meitenes! Nāciet man līdzi! Mums ir jāpaveic svarīgs darbs! Hollij! Novelc kurpes, kamēr neesi sasitusies!
Paķēris uz grīdas sēdošo Rūbiju rokās, viņš pasita meitu padusē gluži kā futbola bumbu tā, ka viņa sāka priecīgi spiegt, un aizskrēja pa gaiteni. Hollija metās viņiem pakaļ, nelikdamās ne zinis par pavēli novilkt kurpes.
– Turpini skriet, kamēr mēs tevi pasauksim! – Sems uzsauca no dzīvojamās istabas.
Klementīne, būdama tikpat nepaklausīga kā Hollija, ievērojami samazināja ātrumu.
– Mēs tevi gaidām! – Sems sauca.
Gandrīz smiedamās un smagi elsodama, Klementīne iegāja dzīvojamajā istabā un uz sliekšņa apstājās. Mēbeles bija aizstumtas pie sienām, un pašā telpas vidū pretī viņas nošu turētājam bija nolikts krēsls. Pret krēslu bija atbalstīts čells. Tā asais gals bija dziļi iespiests koka grīdā. Bija skaidrs, ka tur paliks kārtējā sīkā iedobīte. (Viņi bija vienojušies šādas iedobītes dēvēt par "īpatnībām", nevis par "bojājumiem".) No griestiem nokarājās liels palags, kas sadalīja telpu divās daļās. Aiz palaga sēdēja Hollija, Rūbija un Sems. Varēja dzirdēt, kā Rūbija ķiķina.
Tātad, lūk, par ko Sems bija tā sapriecājies. Viņš bija izdarījis tā, lai istaba izskatītos līdzīga noklausīšanās telpai. Baltais palags nozīmēja melno aizkaru, aiz kura kā neredzama šāvēju komanda – tiesājot un nosodot – sēdēja noklausīšanās komisija. Tā bija skatienam slēpta un klusa (neņemot vērā šad tad atskanējušu biedējošu iečaukstēšanos vai klepu un skaļo, garlaikoto, pārākuma pilno balsi, kas jebkurā mirklī varēja pārtraukt viņas spēli ar vārdiem "pietiks, paldies").
Viņa jutās pārsteigta un gandrīz nokaunējusies, sajutusi sava ķermeņa automātisko, primitīvo reakciju, ko bija izraisījis vientulīgais krēsls.
Klementīnes prātā zibenīgi atausa atmiņas par visiem tiem noklausīšanās pasākumiem, kuros viņa jebkad bija piedalījusies; tā bija īsta atmiņu kaskāde.
Par to reizi, kad visiem dalībniekiem bija atvēlēta tikai viena vienīga iesildīšanās telpa, tik satriecoši karsta un smacīga, tik pārpildīta ar šķietami ārkārtīgi talantīgiem mūziķiem, ka apkārt viss sāka griezties kā karuselī un kāda franču čelliste vienaldzīgi pastiepa roku, lai paglābtu no Klementīnes tvēriena izslīdējušo čellu. (Klementīne ģībšanas jomā bija īsta čempione.)
Par to reizi, kad viņa bija piedalījusies noklausīšanās pirmajā kārtā un visu nospēlējusi nevainojami, izņemot vienu apkaunojošu kļūmi skaņdarbā, pasāžā, kas pat nebija grūta, kļūdu, ko viņa līdz šim vēl ne reizi nebija pieļāvusi un vairs nekad arī nepieļāva. Viņa bija jutusies tik satriekta, ka trīs stundas pēc kārtas bija noraudājusi kafejnīcā Gloria Jean. Pie blakus galdiņa sēdošā dāma viņai bija devusi papīra salvetītes, bet viņas toreizējais draugs (obojists ar ekzēmu) nemitējās atkārtot: "Vienu vienīgu nepareizu noti tev piedos!" Viņam izrādījās taisnība, viena nepareiza nots tika piedota, pēcpusdienā viņai tika piezvanīts, lai uzaicinātu uz nākamo kārtu, taču tobrīd viņa jau bija tik ļoti pārgurusi no raudāšanas, ka viņas roka, turot lociņu, bija ļengana kā spageti, un līdz pēdējai konkursa kārtai viņa vairs nenokļuva.
– Sem, – viņa iesāka. Viņš bija mīļš, viņš rīkojās patiešām ļoti jauki, un Klementīne viņu par to dievināja, tomēr no tā nebija nekādas jēgas.
– Sveika, mammīt! – Rūbija aiz palaga skaidri izrunāja.
– Sveika, Rūbij, – Klementīne