Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
bija desmit gadu, un nekad iepriekš es viņu nebiju sastapusi, un man gribējās viņam paskaidrot, ka šis gluži vienkārši nav īstais brīdis. Nekad jau nav bijis tāda īstā brīža, vismaz ne Kelam dzīvam esot, taču tāds noteikti nav pienācis tagad, kad esmu sākusi labot pati savu dzīvi, to dzīvi, kuru man nebija nodoma dalīt ne ar vienu citu. Jo īpaši ne jau ar pamāti un pusbrāli, par kuru vien retumis biju iedomājusies. Viņš bija kā pusaizmirsts tēls no kādas grāmatas, kas lasīta ļoti sen.
Zēns apsēdās šūpuļkrēslā blakus manējam un rokās turēja tādu pašu krūzi kā manējā.
– Vai tā ir kafija? – es vaicāju.
– Nē, kundze. Karstā šokolāde. – Viņš saviebās. – Mamma apgalvo, ka pupiņu kafija bremzē augšanu, tāpēc liek gaidīt, līdz man būs astoņpadsmit. Ja reiz esmu pietiekami pieaudzis, lai piedalītos vēlēšanās, tad esmu pietiekami pieaudzis arī, lai dzertu kafiju. Tā vismaz man liekas.
– Neapšaubāmi, – es piekritu un iedomājos, vai tikai Ouens nav no tiem, ko dēvē par "vecām dvēselēm". – Es paraudzījos uz izgludinātajiem džinsiem viņam kājās, tīrajiem apaviem un kārtējo polo kreklu, šoreiz svītrainu, ar izgludinātu apkaklīti. Viņš malkoja karsto šokolādi no kafijas krūzes. Dzēriens bija kūpoši karsts par spīti temperatūrai ārā, un viņš izskatījās pēc miniatūra vīrieša. – Vai tev ir kādas īsbikses, Ouen?
Viņš papurināja galvu. – Nē, kundze. Man vienas bija, bet tās kļuva par īsu, tāpēc mamma tās kādam atdeva. Viņa apgalvo, ka ir nodomājusi man nopirkt citas, bet aizmirst to izdarīt.
Es uzsmaidīju Ouenam, jo atcerējos, ko Loralī bija sacījusi par viņas šauro rocību. – Es esmu pārliecināta, ka tepat tuvumā ir atrodami lielveikali un uz Veterānu piemiņas dienu noteikti būs izpārdošanas. Un es grasījos šo to nopirkt arī pati sev. Varbūt tu gribētu braukt kopā ar mani?
Viņš apstājās pusmalkā un platām acīm vērās uz mani. – Jā. Tas būtu jauki. Man patiktu skeitbordistu īsbikses.
Lai gan es īsti nezināju, par kādām biksēm Ouens runā, tomēr man bija sajūta, ka tādām nav iegludinātu vīļu un cieši apjoztas jostas. – Un tev nevajag mani saukt par kundzi. Es esmu Merita.
Ouens kādu brīdi lūkojās savā krūzē. – Labi. Un jūs varat mani saukt par Rokiju.
Es apslēpu smaidu. – Pacentīšos atcerēties. Vienkārši man liekas, ka tu vairāk izskaties pēc Ouena nekā pēc Rokija.
Viņš sadrūma. – Es zinu.
– Tas ir labi. Ouens ir kārtīgs, stiprs vārds. Tas ir gudrs vārds gudram zēnam. Kāpēc gan vajadzētu slēpties aiz tāda vārda kā Rokijs? Starp šiem diviem vārdiem ir simts IQ punktu.
Zēns joprojām rauca pieri, tādējādi likdams man saprast, ka es neesmu visai prasmīga sarunās ar bērniem. Es patiešām nebiju tādām gatava. Atzvilusi krēslā, es nopūtos, atmiņā atausa laiks, kad kopā ar tēvu skatījāmies filmu "Rokijs", ko rādīja televīzijā. Es neko daudz no tās neatcerējos, ja neskaita kādu diezgan nesaprotamu dialogu, kurā piedalījās Silvestrs Stalone. – Tu, Eidrien… – es gandrīz nedzirdami nomurmināju.
Ouens nosprauslājās, tad aizrijās ar karsto šokolādi un klepoja, bet pēc tam pagriezās pret mani ar platu smaidu sejā. – Tas bija smieklīgi.
Es pārsteigta raudzījos uz viņu un tad attapu, ka arī pati smaidu. – Tā tas nebija domāts, bet paldies. Laikam jau.
Aizcirtās kādas automašīnas durvis, un mēs abi, skaņas mudināti, paraudzījāmies augšup. Gaiši zila vieglā kravas automašīna ar uzrakstu "Vēbers un dēls. Atslēdznieki" uz sāniem bija novietota aiz balta astoņdesmito gadu Cadillac sedana. Gara auguma vīrietis, ģērbies haki krāsas formastērpā ar priekškabatai piespraustu vārda birku, soļoja pāri zālienam uz mājas fasādes pusi, kur divas padzīvojušas dāmas īsiem, sirmiem un ilgviļņos saveidotiem matiem, puķainās blūzēs un ērtos apavos virzījās uz verandas kāpņu pusi, nesdamas sacepuma bļodas. Aiz abām sievietēm, gandrīz paslēpusies skatieniem, gāja maza meitene, kā likās, apmēram Ouena vecumā. Palaikam bija redzamas tikai viņas bikses un mirdzoši zilās Mery Janes kurpēs ieautās kājas.
Ouens piecēlās, un es steigšus sekoju zēna piemēram, jo labās manieres atstāja uz mani iespaidu. Vīrietis noņēma cepuri – viņa mati bija nogriezti ļoti īsi, izskatījās nedaudz spuraini un bija iesirmi pelēcīgi. Viņš ar cepuri norādīja, lai sievietes pirmās kāpj augšup pa kāpnēm.
Acīmredzot tāda nepieteikta ierašanās šajā apkaimē bija kaut kas tāds, pie kā man vajadzēs pierast. Vai arī man gluži vienkārši bija vairāk laika jāpavada savā dārzā mājas otrajā pusē, kur es nevarēju dzirdēt durvju zvanu. Lai gan tas nozīmētu skatīšanos uz to briesmīgo zaķi, kurš sazin kā tomēr bija atradis mājvietu zem ozola zariem.
– Labrīt! – abas sievietes vienā balsī sveicināja. – Laipni lūgta Bofortā! – viņas sacīja, pastiepušas uz priekšu sacepuma bļodas. Mazā meitene bija iespiedusies starp viņām un sniedza man Tupperware trauku, kas bija viņai rokās.
– Labrīt! Un pateicos! – Es paraudzījos uz savām mājas čībām. Nudien nejutos iepriecināta, ka mani kāds redz šādos apavos. Purngalos tām bija caurumi, bet reiz tumši zilā krāsa bija pārtapusi blāvā zilganumā, kādā mēdz būt slimnīcas čības. Tās bija patiešām biedējošas, taču atkal jau mana Jaunanglijas audzināšana bija nospēlējusi savu lomu. Es nemetu tās ārā, kamēr vēl zoles bija gana labas un virspuse nebija atirusi. – Atvainojiet, es vēl neesmu pabeigusi posties, turklāt negaidīju viesus. – Es paņēmu vienu sacepuma trauku, bet Ouens paņēma Tupperware no mazās meitenes. Viņas brūnie mati bija sapīti divās bizēs, bronzas toņa ādu klāja vasarraibumi, kas izcēla viņas mirdzošās zilās acis. Slaiko, skaisti veidoto locekļu dēļ viņa līdzinājās spriganam kumeliņam un izskatījās, ka daudz laika pavada svaigā gaisā. Meitene uzsmaidīja Ouenam, un abos vaigos ievilkās pa bedrītei. – Es esmu Merita Heivorda, un šis ir mans… – Es aprāvos, jo likās savādi viņu iepazīstināt ar kādu. Man tā bija pilnīgi jauna pieredze.
– Es esmu Rokijs, – Ouens teica. – Meritas brālis.
Sievietes mazliet iepleta acis un pasmaidīja. Viena, kurai mati bija nedaudz baltāki un līks deguns, paraudzījās uz mani un teica: – Jūs neesat no mūsu puses, vai ne?
Netapa skaidrs, vai viņa to izsecinājusi pēc manām čībām vai pēc tā, ka esmu jaunpienācēja un neesmu gaidījusi viesus. – Es esmu no Meinas štata. Mans brālis un viņa māte ir no Džordžijas štata.
Abas viešņas, atkal jau unisonā, pamāja ar galvu, un man prātā ienāca salīdzinājums ar lellēm, kam smieklīgi kratās pārāk lielās galvas.
Tad ierunājās briļļainā kundze: – Es esmu Sintija Bārnvela, un šī ir mana brāļa sieva Debora Fulere. Un šī… – Viņa uzlika roku uz mazās meitenes pleca, – …ir mana mazmeita Merisa Ferova. Mēs esam no Bofortas vēsturiskā mantojuma biedrības un visu tās biedru vārdā sveicam jūs Salātu pilsētā.
– Kā, lūdzu? – es bildu.
Debora, kura no abām kundzēm likās nopietnāk noskaņota un kuras krunkainā āda brūnumā līdzinājās apavu ādai, jo laikam taču viņa labprāt ilgi uzturējās saulē, sacīja: – Šis ir jau diezgan aizmirsts salīdzinājums, kuru tagad izmanto vien īsteni vēstures zinātāji, taču tas sakņojas divdesmitā gadsimta sākumā, kad šajā pusē sākās plaša dārzeņu un zaļumu audzēšana. Toreiz bija izcila salātu raža.
– O… – es samulsusi novilku. – Man tika sacīts, ka Bofortu mēdz dēvēt par Mazo Čārlstonu.
Abas sievietes sarauca pieri un paraudzījās uz mani, un man